L. I. Kāpēc «Visu Latvijai» un Raivis Dzintars piedalās vēlēšanās un darbojas politiskā partijā, kāpēc vispār to dara? Kāpēc nemakšķerēt tajā laikā, nedzert kafiju, nespēlēt futbolu...?

R. Dz. Atbildēšu ar pretjautājumu - kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Kāpēc mēs ejam iepirkties... Kāpēc iegādājamies jaunas drēbes...

L. I. Mēs ejam iepirkties, tāpēc, ka mums gribas ēst...

R. Dz. Jā, bet, mēs iegādājāmies jaunas drēbes, jo mums patīk labi izskatīties. Automašīnu ar gaisa kondicionieri nopērkam, jo mums patīk, ka mums ir siltāk. Un politika ir tieši tāda pati vajadzību un interešu apmierināšana, tikai nedaudz citā līmenī. Citā mērogā, varētu teikt. Ja mēs jūtam, ka kaut kas mūsu apstākļos mūs neapmierina, mani kā indivīdu vai mani kā sociālās grupas dalībnieku, tad es meklēju iespējas, kā viens vai kopā ar citiem varētu šo situāciju mainīt.

L. I. Droši vien tāpēc, ka viens nevar, tāpēc jau tā organizācija jāveido. Viens var tikai gribēt.
Vai partija «Visu Latvijai» vēlas panākt okupantu repatriāciju?

R. Dz. Atbildi varētu sadalīt divās sadaļās. Pirmkārt, par repatriāciju runājot, tagad ir, manuprāt, īstais laiks par to runāt, atgādināt, jo Putins arī ir izteicies un solījis papildus finansējumu tiem cilvēkiem, kas vēlas aizbraukt... Dabūsim vai nedabūsim, jātur pie vārda ir un jāmēģina uz šo te jautājumu veidot Latvijas - Krievijas attiecības. Jo Latvijas - Krievijas draudzīgās kaimiņattiecības vēlamajā izteiksmē jau neviens neapšauba. Gan Krievija atzīst tās par nepieciešamām, gan arī Latvija. Tikai Krievijai ir vesela virkne stingru prasību, kuras tā mums uzstāda, piemēram, otra valsts valoda, vēlēšanu tiesības nepilsoņiem un tā tālāk, bet Latvijas pusei vai, pareizāk sakot, to pārstāvošiem politiķiem, šādu prasību nav. Nav to stūrakmeņu, no kuriem mēs neatkāpjamies. Un viens no jautājumiem būtu tiešām šis repatriācijas jautājums, manuprāt, tas ir ļoti humāns un cēls mērķis. Es pat būtu ļoti pateicīgs, ja arī citās valstīs iedzīvotāji un vadības domātu par latviešu repatriāciju uz dzimteni. Es uzskatu, ka no tā visas puses ir ieguvējas.

Otrkārt, manuprāt, ir jārunā ne tikai par repatriāciju, bet arī par citām izceļošanas iespējām. Tagad mums ir (ar saviem plusiem, mīnusiem) pavērusies Eiropas Savienības telpa. Man personiski kā Latvijas pilsonim, kā latvietim ir pilnīgi vienalga, uz kurieni dodas pret Latviju naidīgi noskaņota persona. Svarīgi ir, lai mēs meklētu visas šīs iespējas, apzināt tās un to tā arī formulēt. Viens no galvenajiem mūsu iekšpolitikas un ārpolitikas uzdevumiem ir pret Latviju naidīgu personu izceļošana no Latvijas.

L. I. Ļoti labi, bet tas jautājums - kam tā repatriācija vispār ir vajadzīga? Varbūt, ka viņiem nevienam nekur nav jābrauc...?

R. Dz. Varbūt nav jābrauc. Tas viss ir atkarīgs no mūsu mērķiem un kādu mēs vēlamies redzēt Latviju. Es pieļauju, ka lielai daļai, līdzīgi kā man, ir vēlēšanās redzēt Latviju kā latvisku valsti, kur latvietis var iztikt ar latviešu valodu jebkurā privātā vai valsts iestādē, kur saziņas telpā dominē latviešu va-loda, kur augstā cieņā latviešu tradicionālās vērtības, latviešu kultūra, latviešu dziesmas. Kur latviešiem kā nācijai ir dominējoša ietekme uz politisko varu, uz saimniecisko varu un, ja mēs šādu modeli izvirzām par savu mērķi, tad, manuprāt, lielā pretlatviski noskaņotā cilvēku masa tās klātbūtne un tās spējas ietekmēt Latvijas politisko dzīvi ir drauds šim mērķim. Ja mēs šo mērķi vēlamies īstenot, ja mēs vēlamies Latviju redzēt latvisku, tad mums ir jādomā, kā sadzīvot vai nesadzīvot ar to šķērsli, kas šobrīd pastāv. Šai gadījumā tā ir piektā kolonna.

L. I. Bet, vai šo mērķi nevar sasniegt naturalizējot un integrējot?

R. Dz. Nu, tā mums līdz šim ir mācījuši, bet jau šo nu 12 gadu pieredze liecina, ka šādi latviskas Latvijas mērķim tuvoties neizdodas. Tieši otrādi! Arvien vairāk un vairāk Latvijas naturalizācijas pārvaldē ir gadījumi, kad jaunizceptais pilsonis uzreiz pēc pilsonības iegūšanas lepni paziņo, ka tā bija pēdējā reize, kad viņš runājis suņu valodā un tagad viņš droši ies un balsos par Plineru. Vēl nesenie štābistu nemieri un pretlatvisko spēku izdarības 16. martā un 4. maijā pierādīja, ka integrācijas politika, kas bijusi līdz šim, ir nonākusi strupceļā un tagad jāmeklē citi risinājumi.

L. I. Tu pieminēji attiecības ar Krieviju. Varbūt, tie, kas tajos štābos tur piedalās, varbūt, ka viņi nemaz tik dikti nav vainīgi, varbūt, ka tas smadzeņu centrs atrodas Krievijā un no turienes šinī valstī dzīvojošie tiek raustīti ar televīzijas un preses palīdzību un virzīti. Un vai vispār ir iespējams normāla cilvēka izpratnē normālas attiecības ar Krieviju kādai valstij, sevišķi tik mazai kā Latvija. Vai tas vispār ir iespējams?

R. Dz. Tas ir filozofisks jautājums - kas ir normālas attiecības? Normālas attiecības - ja es apzinos otra sadarbības subjekta nacionālas īpatnības un izvēlos atbilstošu savu rīcības formu. Un, manuprāt, šobrīd Latvijas nostāja un sadarbības mēģinājums ar Krieviju ir neadekvāts, nerēķinoties ar Krievijas vēsturisko, nu, teiksim pašreizējo mentalitāti. Jautājuma pirmā daļa bija par to, kas ir vainojams. Manuprāt, nav svarīgi meklēt vaininieku. Tas atkal ir attieksmes jautājums, ko mēs uzskatām par vainīgu? Vai tas jaunietis, kurš dzīvo Latvijas valstī, kurš redz plīvojam Latvijas karogu pie savas mācību iestādes, apzinoties, ka šī ir Latvijas valsts, tik un tā uzdrošinās pacelt plakātu «nē latviešu valodai»? Vai viņš ir pie tā vainīgs, vai vainīgi ir tie, kas viņu tā ir audzinājuši? Es piedāvātu mazāk meklēt vainīgos, bet spert konkrētu soli, lai šādu situāciju novērstu. Viens no tiem varētu būt jau minētā izceļošanas un repatriācijas veicināšana, otrs, var teikt kā ielāpu likšanas mehānisms, bet šobrīd akūti nepieciešams, naturalizācijas apturēšana, trešais - stingra valsts valodas politikas ieviešana, stingra valsts valodas likuma pieņemšana un, pats galvenais, tādu mehānismu paredzēšana, kas nodrošina valsts valodas likuma izpildi, jo šobrīd valsts valodas inspekcijai nav ne pilnvaru, ne finansējuma, lai viņa varētu kontrolēt, kā jau tā vājais valsts valodas likums tiek ievērots.

L. I. Bet, ja mēs nemeklējam vainīgo, kā tad mēs ārstēsim slimību, ja mēs nemeklēsim cēloni? Kā mēs remontēsim automašīnu, ja mēs nemeklēsim cēloni, kāpēc viņa nebrauc? Ja mēs nodarbosimies tikai uz sekām...?

R. Dz. Es gribētu teikt tā, ka, manuprāt, vainīgā meklēšana un cēloņu meklēšana ir divas dažādas lietas. Nu, pieņemsim, ka vainīgais bija misters X kaut kādā gadsimtā vai X tauta kaut kādā situācijā. Kas no tā mainās? Vai, iznīcinot misteru X, vai vēršoties pret misteru X, mēs vēršamies pret problēmu? Manuprāt, ir jāsaprot, kas ir tie instrumenti, ar kuriem šobrīd pret mums vēršas, ar kuriem mums, konkrēti runājot, ņem nost mūsu valsti, politiskās tiesības un kā mēs varam tam traucēt vai kā mēs varam tam pretoties.

L. I. Bet mūsu valsti var paņemt ļoti vienkārši. Ar naudu! Atbraukt un nopirkt zemi, mājas, pilsētas. Nopērkot, vai kā tagad moderni saka, investējot. Un to naudu var sadrukāt kaimiņvalsts, cik vajag. Tik drukmašīnu ieslēdz un sadrukā un nekas nav jādara. Ja šinī valstī nav likuma, kas liedz šādā veidā valsti nopirkt, tad viss pārējais patiesībā ir tukša skaņa. Reāli brauc un pērk. Un nav nepieciešami ne tanki, ne desants.

R. Dz. Tieši tā. Tu, Leonard, rauj man vārdus no mutes ārā. Mūsu 4000 zīmju programmā viens no galvenajiem punktiem ir nepieļaut zemes pārdošanu ārzemniekiem. Jā, tas ir pretrunā ar Eiropas Savienības normām, par kurām es neesmu balsojis, bet mums pastāv arī dažādi veidi, kā veicināt zemes palikšanu Latvijas pilsoņu rokās. Piemēram, ar Zemes un Hipotēku banku starpniecību uzpērkot zemi un pēc tam pārdodot to ārzemniekiem, ierobežojot tos zemes pirkšanas un mantošanas apjomu un citos veidos.

L. I. Skaidrs. Vai partija uzskata par nepieciešamu pārtraukt pilsoņa loka paplašināšanu un pārskatīt piešķirtās pilsonības lietderību un, ja nepieciešams, nelojāliem jaunpilsoņiem anulēt to un izraidīt tos no Latvijas?

R. Dz. Es uz šo jautājumu jau atbildēju iepriekš un varu tikai vēlreiz atkārtot - jā, noteikti un tas ir viens no «Visu Latvijai» galvenajiem mērķiem.

L. I. Vai partija vēlas pieņemt likumu par genocīdu pret latviešu tautu un pasludināt, ka latviešu tauta izmirst, un ar šādu pamatojumu radīt latviešiem Latvijā pirmtiesības, jo tas ir vienīgais veids, kā apturēt latviešu izmiršanu?

R. Dz. Tas varētu būt kā viens no līdzekļiem, lai aizstāvētu latviešu intereses un pārvarētu okupācijas sekas un, uz šo principu balstoties, mūsu programmā ir ierakstīts arī punkts par to, ka sociālajā politikā latviešu ģimenēm ir jārada īpašas priekšrocības, tieši sakarā ar to, ka mēs esam cietuši genocīdu.

L. I. Vai partija uzskata, ka valstij ir nepieciešams finansēt tikai tās izglītības iestādes, kurās mācības notiek latviski?

R. Dz. Mēs uzskatām, ka visām valsts finansētajām mācību iestādēm ir jāpāriet uz mācībām valsts valodā.

L. I. Vai partija uzskata, ka Latvijā okupantiem valstij nav jāmaksā pensijas?

R. Dz. Šeit mums ir jādefinē, kas ir okupants. Ja kā militāra persona, tad es zinu, ka pensijas maksā Krievija, bet konkrēti par pensiju jautājumu es šobrīd neuzņemšos atbildēt, tas būtu jāizspriež, teiksim organizācijām, konkrētām iestādēm.

L. I. Vai partija «Visu Latvijai» uzskata, ka visi pabalsti, nodokļu atlaides piešķirami tikai Latvijas pilsoņiem un, ņemot vērā demogrāfisko stāvokli, latviešu ģimenēm jāpalielina pabalsti?

R. Dz. Jā, tas ir viens no pamatprincipiem, turklāt ar nodokļu politiku var veicināt arī citus procesus. Piemēram, ierobežot jaunu imigrantu pieplūdumu, sniegt nodokļu atlaides tiem uzņēmējiem, kas nodarbina vietējo darba spēku... Tā kā ar nodokļu politikas palīdzību, kā liecina citu valstu pieredze, ir iespējams veikt ļoti daudzas un dažādas manipulācijas.

L. I. Kas palika nepateikts? Varbūt pašam ir kaut kas, kas būtu jāpasaka...Ko gribētos pateikt, lai lasītājs uzzina.

R. Dz. Tas ir ļoti plašs jautājums... Bet iespēju izmantošu un pateikšu. Tik daudz reižu viļoties visā, visos nacionālajos centienos, nacionālajās organizācijās, kas ir bijušas, kuras ir mēģinājušas kaut ko darīt, cilvēkam pavisam dabiski (un tas ir normāli) rodas neticība un šaubas, ka varētu būt arī citādāk. Manuprāt, pats svarīgākais, lai mēs šo neticību neielaistu savā apziņā. Pretējā gadījumā iespējas uzvarēt vienkārši nav. Šobrīd mēs varam riskēt. Ticēt vēlreiz, darīt vēlreiz. Mēs varam vinnēt, mēs varam zaudēt. Tad, kad skatos uz cilvēku sejām, kas ir mani draugi, domubiedri, cīņu biedri, kas gatavi atstāt savu darbu, ziedot no savas studenta stipendijas, lai varētu organizēt «Visu Latvijai» pasākumu, esmu pārliecināts, ka mēs uzvarēsim. Ja kādam šķiet, ka mēs zaudēsim, tad viņš var nākt un pielikt roku, lai tas tā nebūtu, bet, nepieliekot roku, stāvot malā un kritizējot, zaudējums būs jebkurā gadījumā. Varbūt šīs frāzes skan nedaudz nodrāzti, banāli, bet šobrīd par to patiesīgumu es esmu pārliecināts vairāk nekā par visu citu pasaulē.

L. I. Bet kāds ir tas plāns, kāda ir tā uzvara?

R. Dz. Uzvaras vai uzvariņas var būt lielākas vai mazākas. Mūsu lielākā uzvara būs tā, ja mēs būsim izveidojuši Latviju tādu, kāda tā mūsu izpratnē ir latviska. Katram varbūt niansēs atšķiras, bet kopējos vilcienos tomēr mums tā apziņa ir līdzīga. Ka latvietis jebkurā vietā varēs sarunāties latviešu valodā, Latvijas valstsvīriem nebūs jāpieņem par aksiomu Eiropas vai Maskavas onkuļu aizrādījumi un rādītājpirksta vicināšana.

L. I. Bet kādā veidā to var sasniegt? Solis numur viens, solis numur divi, rezultāts numur trīs...?

R. Dz. Solis numur viens ir šī politiskā diskusija un šodienas aktualitāte numur viens ir 9. Saeimas vēlēšanas. Un te ir divas pieejas, kā mēs varam uz tām skatīties. Vai tā ir pati priekšvēlēšanu kampaņa, tribīnē runāt par jautājumiem, kas mums ir sāpīgi un svarīgi, vai mēs ticam, ka esam pārvarējuši, izmantojot noteiktus resursus un apstākļus, kādi ir radušies, mēģināt pārvarēt 5% barjeru, lai pēc tam izmantotu Saeimas tribīni un turpināt par šiem jautājumiem runāt jau skaļākā, sadzirdamākā veidā.

L. I. Bet es šādus vārdus esmu pirms gadiem 15 dzirdējis...Un pa šiem 15 gadiem, ik pēc 3 - 4 gadiem tieši tādus pašus. Jānis Straume man kādreiz teica tā: ja mēs tur (Saeimā) neko nevarēsim panākt, mēs demonstratīvi aiziesim. Jānis Straume gāja kāpa tribīnē un teica: «tā saucamais parlaments!» Par ko dabūja aizrādījumu no Saeimas vadītāja. Tagad viņš vairs tādus vārdus nesaka...Vai ar jums nebūs tāpat?

R. Dz. Es jūtos bez vainas vainīgs, ka man jāatbild Jāņa Straumes vietā...

L. I. Droši vien!

R. Dz. Un es ticu, ka līdzīgā situācijā kāds ir bijis ne tikai pirms 15 gadiem, bet arī pirms 80 gadiem un arī pirms Latvijas valsts dibināšanas, un mūsu vēsturē ilgāku laika posmu, īsāku laika posmu atpakaļ skatoties, noteikti ir daudz piemēru, kad mums ir nācies vilties. Kad cilvēki ir nākuši it kā ar ideāliem mērķiem, ticējuši, bet sanācis ir citādāk. Taču tai pat laikā vēsturē ir daudz piemēru, kad ir bijis otrādāk, ka latvieši ir parādījuši brīnumu un šis brīnums latviešus ir glābis. Es ticu, ka pie visa šī milzīgā propagandas aparāta, kas darbojās pret latviešiem, pret latviešu interesēm, ir daļa jaunās paaudzes, kas turās kopā ar ideju pretoties (vismaz šobrīd pretoties), arī tas ir brīnums. Un, ja notiek šis brīnums, tad man nav pamata neticēt, ka nevar notikt arī nākamais.

L. I. Bet vai ir domāts par kādu mehānismu, par kaut ko, kas pēc tam neļauj tik vieglprātīgi mainīt viedokļus un rīcību. Ir partijas, kas ņem cilvēkus savā sarakstā, ja viņi uzraksta parādzīmi 40, 50 tūkstošu. Viņš vairs nevar rīkoties, kā viņš grib, jo viņš ir parādā. Ir paredzēts kāds reāls mehānisms? Kā panākt, lai cilvēki neaizmirstu, ko viņi tagad sola, kādas viņi tagad paraksta programmas...?

R. Dz. Mēs esam par šiem mehānismiem domājuši... Viena no iespējām varētu būt tāda, ka, aizejot vai izslēdzot deputātu no partijas, viņam ir jānoliek arī deputāta mandāts.

L. I. Vai Jaunā Laika piemērs tagad Jūrmalā neliecina par šī mehanima bezspēcību?

R. Dz. Tātad partija to nevar noteikt un, ja cilvēks aiziet no partijas, tad attiecīgi uz šīs partijas statūtiem un likumdošanu un normatīviem aktiem viņam nospļauties, taču, ja tas būtu noteikts ar valsts likumu, ka, aizejot no partijas vai tiekot izslēgtam, viņam būtu jāatstāj arī deputāta vieta, tad attieksme varētu būt citādāka.

L. I. Tā ka doma ir mainīt likumu?

R. Dz. Tas varētu būt viens no veidiem. Ja mēs rēķinām tā ļoti merkantili un skatāmies ļaunāko scenāriju, kāds bieži vien īstenojas, ja kādu nopērk. Ko ir vienkāršāk nopirkt: vai vienu deputātu vai visu partiju, Kāds ir deputāta gada budžets un kāds ir partijas.

L. I. Labs jautājums! Ko ir izdevīgāk nopirkt...Deputātu vai partiju?

R. Dz. Es domāju, ka partiju ir sarežģītāk nopirkt. Tas izmaksā vairāk un šeit rodas lielāks risks, ka partija var izrādīt zināmu pretestību un beigās apspēlēt pašu naudas devēju.

L. I. Bet mēs ļoti labi zinām, ka neviena partija, neviens partijas biedrs principā nekādu pretestību partijas vadībai nevar izrādīt un visa partija nav jāpērk. Jānopērk ir tikai viens vai divi šīs partijas vadītāji. Un tie vadītāji visiem pārējiem iestāstīs visu, ko vajag. Tas jau ir neskaitāmas reizes pieredzēts, bet rodas cits jautājums. Cik maksā Latvija?

R. Dz. Pirms atbildēt uz jautājumu, es gribētu pakavēties pie iepriekšējā. Viss šis mehānisms, ko tu minēji, ir pareizs, tikai pie viena priekšnosacījuma: ka šos partijas vīrus var apspēlēt un var nopirkt. Ja nevar nopirkt, tad viņš nedarbojas. Tad var sākt no otra gala. Mēģināt pirkt partijas ierindas biedrus, mēģināt viņus ietekmēt, provocēt uz dažādām rīcībām, lai grautu partiju no iekšienes, bet tas ir daudz grūtāks un daudz ilgāks ceļš un pret to var pretoties.

L. I. Jā, bet cik tad tā Latvija maksā? Ja es gribētu Latvijā izveidot tādu ekonomisko un juridisko stāvokli, kas mani apmierinātu, Man nav simts deputātu jānopērk. Pietiks ar divām trešdaļām! Un cik tas makā?

R. Dz. Tā kā Latvija pieder man, tad es varu atbildēt, ka es Latviju nepārdodu!

L. I. Jā, bet padomāsim teorētiski, cik tad man būtu jāiztērē. 500 000, 1 000 000 uz katru deputātu... Tas būtu vieni 60 000 000 un Latvija man piederētu!

R. Dz. Varbūt jāmēģina pajautāt Džordžam Sorosam. Es domāju, ka viņš būtu labāks padomdevējs nekā es.

L. I. Bet varbūt var citādāk, var finansēt partijas...

R. Dz. Jā, bet, ja tā padomā, labi ejošu preci cenšas nopirkt vairāki. Viņi savā starpā konkurē.

L. I. Vai tas nav tas, ko mēs šobrīd redzam uz šīs politiskās skatuves? Nevis nevēlēšanos pārdot, bet vēlēšanos pārdot dārgāk. Un varbūt ejams cits ceļš, mums jāatrod nauda un jānopērk pašiem tie deputāti. Un Latvija būs latviska...
Paldies par sarunu!