Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Izlīgšanas un miera meklējumi prasa iekšēju cīņu
30.11.2006

Oficiāli Taizē ir kristiešu kopiena, kuras galvenais mērķis ir vienot dažādu konfesiju kristiešus. Kopiena atrodas Francijā, Burgundijas dienvidos. Tā ir kristiešu ekumēniskās kopienas mājvieta, ko 1940. gadā dibināja Brālis Rožē. Taizē brāļi ir devuši materiālās un garīgās dalīšanās celibātu un solījumu dzīvot lielā vienkāršībā. Šodien kopienu veido vairāk kā simts katoļu un dažādu protestantu brāļu. Viņi ne tikai spēj viens ar otru nestrīdēties, kuram ir pareizāka konfesija, bet spēj būt vienā kopienā un kopīgi kalpot Dievam un cilvēkiem.

Taizē katru dienu ir trīs kopīgas lūgšanas.

Brāļi iztiek tikai no pašu darba. Viņi nepieņem dāvanas vai ziedojumus un mantojumus. Daži no brāļiem dzīvo starp ļoti trūcīgiem cilvēkiem citur pasaulē, tos atbalstot, iedrošinot un citādi palīdzot.

Ja kāds no brāļiem saņem mantojumu no savas ģimenes, kopiena to atdod trūcīgiem cilvēkiem.

1940. gadā 25 gadu vecumā Brālis Rožē pameta dzimto Šveici, lai apmestos uz dzīvi Francijā – savas mātes dzimtenē. Viņš klīda pa Franciju līdz nonāca mazajā Taizē ciematā un tur vietējie nopirka viņam pamestu namu. Tā arī sākās kopiena, jo daudzus gadus viņš nēsāja sevī aicinājumu izveidot kopienu, kurā dienu no dienas tiktu izdzīvota izlīgšana starp kristiešiem. Kopiena, «kurā sirds laipnība būtu praktisks apliecinājums, un kur mīlestība būtu visu lietu pamatā». Viņš vēlējās, lai šī kopiena būtu klātesoša pastāvošā laika ciešanās un tā viņš apmetās mazā Taizē ciematiņā, Burgundijā, netālu no joslas, kas pirmajos kara gados sadalīja Franciju divās daļās.

Pēc Otrā pasaules kara viņam pievienojās arī citi brāļi un Lieldienās, 1949. gadā, pirmie kopienas brāļi deva celibāta dzīves solījumu, īpašuma kopīgumu un dzīvi vienkāršībā.

1950-to gadu beigās Taizē sāka apmeklēt aizvien vairāk un vairāk jauniešu un šis skaits ievērojami palielinājās. No 1962. gada brāļi, kā arī jaunieši no kopienas, sāka regulāri apmeklēt kristiešus Austrumeiropas valstīs. To viņi darīja piesardzīgi, lai nekompromitētu un neapdraudētu tos, kurus viņi apciemoja.

Laikā no 1962. līdz 1989. gadam brālis Rožē pats apciemoja lielāko daļu Austrumeiropas valstu. Dažkārt viņš arī pats piedalījās jauniešu tikšanās, kuras bija atļautas taču noritēja uzraudzībā, un dažkārt viņš devās apciemojumos bez atļaujas runāt publiski.

1966. gadā dažas māsas no St. Andrew – starptautiskās katoļu kopienas, kas nodibināta vairāk kā pirms 7 gadsimtiem, ieradās uz dzīvi blakus esošajā ciematā. Viņas ir pārņēmušas daļu no Taizē tikšanos darbiem. Pēdējo gadu laikā, lai palīdzētu ir pievienojušās arī Poļu Ursulīnas māsas.

Šodien kopienas pastāvēšana ir kā izlīgšanas zīme starp sašķēlušamies kristiešiem.

Vienā no savām pēdējām grāmatām «Dievs var vienīgi mīlēt», brālis Rožē apraksta šādi sava ekumenisma veidolu:

«Ļaujiet man šeit pieminēt savu vecmāmiņu no mātes puses, kas bija intuitīvi apjautusi ekumēniskā aicinājuma būtību un atklāja man ceļu kā to konkretizēt. Vecmāmiņas dzīves iedvesmots, es vēl pavisam jauns atradu savu kristieša identitāti, savas izcelsmes konfesiju, sevī samierinot katoliskās ticības noslēpumu, un nevienu cilvēku neatstumjot no vienotības.»

Šodien, mazas kopienas brāļu grupiņas atrodas Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Viņi dalās dzīves apstākļos, cik vien iespējams ar apkārtējiem, cenšoties būt par mīlestības klātbūtnes zīmi starp ļoti nabadzīgiem, ielu bērniem, cietumniekiem, mirstošiem cilvēkiem, un tiem, kas ir līdz sirds dziļumiem ievainoti savās attiecībās un kas pamesti.

Katru nedēlu, sākot no agra pavasara līdz vēlam rudenim, jaunieši no dažādiem kontinentiem ierodas Taizē. Viņi meklē savas dzīves jēgu, kopīgi. Dodoties pie ticības avotiem Dievā viņi uzsāk iekšēju svētceļojumu, kas viņus iedrošina veidot attiecības starp cilvēkiem. Vasaras mēnešos nedēļā vairāk kā 3000 jauniešu no dažādām valstīm piedalās kopējā piedzīvojumā un šis piedzīvojums turpinās, kad viņi atgriežas mājās. Tas izpaužas viņu rūpēs padziļināt savu iekšējo dzīvi caur savu gatavību uzņemties atbildību, lai tādējādi veidotu pasauli labāku.

Taizē ierodas arī baznīcu vadītāji. Taizē kopiena ir uzņēmusi arī Jāni Pāvilu II, trīs Kanterberijas arhibīskapus, Pareizticīgo metropolītus, četrpadsmit luterāņu arhibīskapus no Zviedrijas un daudz mācītāju no visas pasaules.

Lai atbalstītu jauniešus kopiena ir sākusi «uzticības svētceļojumu uz zemes». Katrs ir aicināts, pēc viesošanās Taizē izdzīvot savā ikdienas dzīvē sarežģījumus un grūtības ar lielāku apziņu par savu iekšējo dzīvi, kā arī saiti ar tiem, kas ir iesaistīti līdzīgos meklējumos. Katra gada nogalē Taizē organizē plašu tikšanos kādā no lielākajām Eiropas austrumu vai rietumu pilsētām. Tajā piedalās desmitiem tūkstošu jauniešu. Šīs tikšanās ir «uzticības svētceļojuma uz zemes» nākošie posmi.

Šo Eiropas tikšanās laikā brālis Rožē katru gadu rakstīja vēstuli. Šīs vēstules tulkoja vairāk kā piecdesmit valodās un izmantoja pārdomām daudzi jaunieši, gan mājās gan Taizē tikšanās laikā. brālis Rožē bieži rakstīja šīs vēstules uzturoties nabadzīgajos reģionos (Kalkutā, Čīlē, Haiti, Etiopijā, Filipīnās, Dienvidāfrikā).

Šodien Taizē vārds izraisa mieru, izlīgšanu, un kvēlojošas ilgas pēc Baznīcas pavasara: «Kad Baznīca uzklausa, dziedē, samierina, tad tā kļūst par to, kas tā patiesi ir pašā spožākajā tās izteiksmē: kristāldzidrs mīlestības izstarojums.» (Brālis Rožē)

Kādā vakara lūgšanas laikā, 16. augustā, kopienā Samierināšanās Baznīcā kāda sieviete ar nazi sadūra brāli Rožē. No dūrieniem viņš mira.

Taizē kopiena pateicās visiem tiem, kas atbalstīja to ar līdzjūtībām un lūgšanām. Pēc Brāļa Rožē nāves, baznīcā lasīja šādu lūgšanu:

«Žēlsirdīgais Kristu, Tu dari, ka varam būt kopienā ar tiem, kas ir aizgājuši pirms mums, un kuri var palikt mums tuvu. Mēs nododam Tavās rokās brāli Rožē. Viņš jau var saredzēt neredzamo. Brāļa Rožē pēdās Tu mūs sagatavo ieaicināt Savas gaismas mirdzumu.»

Pirms liktenīgās dienas brālis Rožē iecēla brāli Aloisu par savu turpinātāju – par cilvēku, kas atbildēs par kopienu. Tāds ir stāsts par Tezē kopienu, kuru raksta un pāstāsta viens otram daudz maz oficiālā līmenī, bet kā kopiena izskatās cilvēka acīm, kurš to apmeklēja pirms divpadsmit gadiem un šovasar.

Pirms divpadsmit gadiem vēl bija izlasāma informācija, ka pirmie kopienas brāļi bija vācu karagūstekņi un tiem vēlāk pievienojās citi.

Mani kā iepriekš pārsteidz prasme visu sakārtot un oranizēt. Grūti saprast, kā viņi spēj organizēt (nedēļā vairāki tūkstoši un dažreiz pat 6000) jauniešu aizbraukšanu un ierašanos, uzņemšanu, sadalīšanu pa guļvietām (kas teltī, kas mājiņā,...). Jāņem vērā arī tas, ka jaunieši ierodas no dažādām valstīm un pat kontinentiem un runā dažādās valodās, bet viss ir tik labi organizēts, ka vakarā (jāierodas ap pusdienas laiku) visi jau ir iekārtojušies, visi pabaroti un var sākties vakara lūgšana. Aizbraukšana un iebraukšana notiek svētdienās.

Esmu bijis pasākumos, kuros piedalās pārdesmit cilvēku un viss ir tik haotisks, ar liekām garām pauzēm un nenoteiktību. Un to visu dara nevis kaut kāds speciāli algots dienests, bet tādi paši svētceļnieki kā tie, kas ierodas. Kopienā nav neviena apkopēja un neviena pavāra vai oficianta. Visi darbi jāveic pašiem. Un nekas nesajūk, visi darbi padarās un kopienā vērojama līdzīga skudru pūznim kustība.

Tikai pirmajā brīdī tā var likties haotiska, ja vērīgāk ieskatās, tad var saskatīt, ka it kā haosā patiesībā ir ļoti daudz vērīgu acu kas visu vēro un nekavējoties iejaucas, ja tas ir nepieciešams. Piemēram, apkārt ciematam ir izliktas dežūras (no tiem pašiem atbraucējiem), kas vērīgi pat tumsā uzmana visus ienākošos un izejošos. Ja kādam ienāk prātā vēlu vakarā iziet no kopienas teritorijas viņš noteikti uzdursies laipnai meitenei vai zēnam, kurš pajautās, – vai Jums palīdzēt ko atrast?! Ja ieejot baznīcā jūs būsiet puskails jums tūlīt atgādinās, ka pie durvīm ir šim nolūkam nolikti lakati, lai neaizvainotu citu ticīgo jūtas. Ja Dievnamā sarunāsities jums ātri vien aizrādīs, ka izrunāsities pēc tam, bet šeit cilvēki sanāk lūgties nevis pļāpāt. Ja fotografēsiet vai filmēsiet baznīcā jums paskaidros, ka nedrīkst filmēt cilvēku lūģšanas laikā, jo tādējādi jūs traucējam viņa sarunu ar Dievu. Patiesībā «modrā acss» vēro visu un nemanāmi regulē. Pēc brāļa Rožē slepkavības ir padomāts arī par nopietnāku brāļu aizsardzību. Ja vērīgi ieskatās notiekošajā, tad to var pamanīt, jo apsardzē pamatā ir Dienvidamērikas indiāņi. Viņi nav formās un tiem nav arī citu atšķirības zīmju, bet savu darbu viņi pilda lieliski. Brīžiem nevar pat saprast no kurienes viņi uzrodas, bet vienmēr ir klāt tur kur tiem ir jābūt un pamana visu.

Arī latviešiem būtu nepieciešama līdzīga tikšanās vieta, kur tie varētu mācīties samierināties un necīnīties ar citu latviešu atšķirībām. Kur tie varētu mācīties organizēt savu dzīvi, kopt un stiprināt latviskumu. Mācītos kopēji veidot sadzīvi, darbu un aizsardzību tik pat lieliski kā tas ir Taizē. Arī mums būtu jāsāk kā brālim Rožē ar mazumiņu.

Kādu vakaru pēc vakara lūšasnas jaunieši negāja prom no banzīcas un lai kaut kā viņus nodarbinātu brāļi aizlūdza par daudzām valstīm (arī par Latviju). Es biju ļoti pārsteigts, kad brīdī kad aizlūdz par Libānu baznīcu pāršalca applausu vētra. Tas nozīmē, ka jaunieši saprot, kas tur patiesībā notiek un viņi jūt līdzi un atbalsta libāniešus.

Interesanti ir organizēti arī dievkalpojumi. Tajos nav garu un nogurdinošu darbību un sprediķu, kā arī garu Svēto rakstu citēšanas. Kā viņi paši māca (dienā kopienā notiek visādas diskusijas un skaidrošanas kādam ir jābūt dievkalpojumam), ka dievkalpojums nedrīkst būt garš un bezpersonisks. Tam jābūt ar skaidru domu un rīcību, lai klātesošie saprastu ko no viņiem grib un dievkalpojumu apmeklēšana nekļūtu par apgrūtinājumu. Pirms dievkalpojuma jaunieši ar plakātiem «klusums» staigā ap banīcu. Iejot dievnamā katrs paņem dziesmu grāmatu. Lūgšanas notiek dziedot. Dziesmas ir tulkotas daudzās valodās – arī latviski. Jāsaka gan, ka latviski ir daudz mazāk kā lietuviski, bet tomēr ir. Katrs dzied savā valodā. Bet pārsteidz tas, ka skan lieliksi. Šos dziedājumus var nopirk vietējā veikalā un to ieskaņošanā nepiedalās kādi pieaicinātie profesionāļi, bet dzied brāļi un svētceļnieki. Veikalā ir nopērkami arī brāļu darinātie keremiskie izstrādājumi, kopienai raksturīgie krustiņi (lidojoša baloža formā), atklātnes, DVD, audio CD, grāmatas, atklātnes un citas lietas.

Domāju, ka arī mēs varētu iet līdzīgu ceļu veidojot ko līdzīgu tādējādi stiprināt un izplatīt latviskumu, savstarpējo izpalīdzību. Tā mums būtu iespēja mācīties uzrunāt latviešus, organizēt to izvietošanu utt. Un tad katrs no nomentes atgriezies savās dzīves vietās varētu organizēt kādu sākumā mazu latviešu kopienu, kura vispirms palīdzētu pašiem, aizstāvētu, ietekmētu pagastā notiekošo utt.


Leonards Inkins

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Ausma, Ausmis, Inguna, Inguns
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».