Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


Par pienākumiem, tiesībām un demokrātiju
31.12.2006

Vai zināt, kādēļ ārstam - ķirurgam ir tiesības pārgriezt ķermeņa audus bezpalīdzīgam, narkozē guļošam cilvēkam un, veicot dažādas operācijas, bieži vien stundām ilgi darboties sava operējamā pacienta ķermeņa iekšienē? Tas ir ne tikai tādēļ, ka ķirurgs ir uzņēmies pienākumu šim cilvēkam veikt nepieciešamo operāciju, bet arī tādēļ, ka viņš ir uzņēmies šo operāciju veikt atbilstoši pareizai metodikai, ievērojot visas aseptikas un antiseptikas prasības un noteikumus. Cilvēks, kuram nav ķirurga profesijai nepieciešamo zināšanu nevar uzņemties ķirurga pienākumus un viņam nav tiesību operēt cilvēkus.

Šīs vienkāršās patiesības mums katram šķiet labi saprotamas. Jo, kas gan notiktu pasaulē, ja pa autoceļiem un pilsētu ielām braukātu cilvēki, kuri neprot, nespēj vai vienkārši negrib uzņemties pienākumus ievērot ceļu satiksmes noteikumus, bet ķirurģiskas operācijas taisītu katrs, kam vien nav slinkums un ir patika to darīt.

Tātad - tikai spēja uzņemties pienākumus un šo pienākumu uzņemšanās piešķir mums attiecīgās tiesības. Ja tiesības kaut ko darīt tiks piešķirtas tādiem, kuri nespēj vai negrib pildīt attiecīgos, ar šo darbu saistītos pienākumus, nekas labs nav gaidāms. Loģiski spriežot, primārajiem vienmēr jābūt pienākumiem, bet tiesībām jābūt sekundārām, no šiem pienākumiem izrietošām.

Diemžēl, tā saucamā demokrātija, šo principu daudzviet ne tikai neievēro, bet pat «apgriež ar kājām gaisā». Tā, piemērām, ikvienam Latvijas Republikas pilsonim, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, nav rīcības nespējīgs, nav izdarījis noziegumu un nesastāv nekādā pretvalstiskā organizācijā, ir tiesības tikt ievēlētam Saeimā. Un ar šo ievēlēšanu, viņš iegūst arī deputāta tiesības. Bet kā ir ar deputāta pienākumiem? Ja, piemēram, sētnieka pienākumu pildīšanu ar sliktākām vai labākām sekmēm var uzņemties katrs, tad darbs galvenajā valsts likumdošanas institūcijā nu noteikti ne katram ir pa spēkam. Bet izvirzīt kritērijus topošo deputātu prāta spējām vai izglītībai nedrīkst. Tas nav demokrātiski! Atliek vien uzticēties vēlētājiem. Un varētu jau arī uzticēties, ja vien arī vēlētāji pildītu savu vēlētāju pienākumu un rūpīgi izvērtētu katra kandidāta spējas, katras partijas priekšvēlēšanu programmu un tās atbilstību reālajai partijas darbībai. Taču vēlētāji savu pienākumu nepilda. Viņi tikai izmanto savas tiesības vēlēt. Vēl vairāk, visi masu saziņas līdzekļi tieši šīs tiesības vēlēt (pašu piedalīšanos vēlēšanu procesā) sauc par pienākumu. Un vēlētāji novēlē par glītām frizūrām, godīgām acīm, populāriem sportistiem, aktieriem, mūziķiem vai vienkārši televīzijā bieži rādītiem cilvēkiem. Tā par deputātiem kļūst ļaudis, kas nemaz nespēj pilnvērtīgi pildīt deputāta pienākumus. Viņi savu laiku Saeimā vai nu vienkārši nosēž, vai arī, neiedziļinoties lietas būtībā, kā marionetes balso par piedāvātajiem priekšlikumiem. Bet deputāta pienākumu pildīšanas zemā kvalitāte jau neiespaido tiesības uz deputāta algu, prēmijām un deputātam paredzētajiem atvieglojumiem. ( Tiesības neizriet no pienākumiem) Tāpēc jau arī tieši centieni pēc deputāta tiesībām, nevis vēlme kalpot tautai, pildot sarežģītos deputāta pienākumus, ir galvenais vadmotīvs lielākajai deputātu daļai cīņā par deputātu krēsliem.

Demokrātiskā valstī populāri ir runāt par cilvēktiesībām. Katrs grāvī guļošs dzērājs vai narkomāns māk šļupstēt par savām cilvēktiesībām. Katrs notverts noziedznieks - zaglis, laupītājs, slepkava brēc pēc cilvēktiesībām un pieprasa to ievērošanu. Viņi visi, dīvainā kārtā, neko nezina par cilvēkpienākumiem, no kuriem šādas tiesības varētu izrietēt. Par cilvēka pienākumiem pret savu valsti, tautu, sabiedrību, ģimeni, citiem cilvēkiem…. Bet tāda vispārpieņemtu cilvēkpienākumus apkopojoša akta jau nemaz nav! Kristiešiem pienākums ir ievērot desmit baušļus. Bet priekš visiem pārējiem ir tikai tiesību akti, kuros pienākumi dažādu aizliegumu un ierobežojumu veidā, iestrādāti kā kaut kas otršķirīgs, no tiesībām izrietošs.

Īstenībā demokrātiskā valstī no pienākumiem neizrietošas tiesības varētu būt tikai rīcības nespējīgiem cilvēkiem, tas ir bērniem un personām, kas par tādām atzītas garīgo traucējumu dēļ. ( Arī tiesības uz speciālo vajadzību apmierināšanu invalīdiem.) Un pat bērniem, atbilstoši savam vecumam, mācību procesa gaitā ir jāsāk uzņemties zināmi pienākumi pret skolu un skolotājiem, pret saviem vecākiem, pret sabiedrību, kurā viņi dzīvo.

Ja mēs tiesības uzskatām par kaut ko no pienākumiem izrietošu, tad viegli atšķirt arī tos gadījumus, kad kāds cilvēks, cilvēku grupa vai sabiedrības slānis pieprasa sev neatbilstošas, pārspīlēti lielas tiesības.

Ņemsim kaut vai ģimeni. Ģimenes tiesības izriet no tiem pienākumiem, kādus ģimenes locekļi uzņēmušies viens pret otru un pret sabiedrību kopumā. Tieši tādēļ arī valsts laulību aizsargā ar likumu. Saprotams, ka homoseksuāla divu cilvēku savienība nav spējīga uzņemties ģimenes pienākumus un tādēļ nav nekāda pamata viņiem piešķirt ģimenes tiesības.

Padomju okupācijas laikā uz Latviju no visas plašās PSRS plūda civilokupanti. Dzīvojot šeit jau vairākus desmitus gadu, daudzi no viņiem nav pat līdz šai dienai uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties latviešu valodu. Arī attieksme pret latviešu tautu un Latvijas valsti lielai viņu daļai ir visai negatīva. Taču tas netraucē viņiem visos iespējamos veidos pieprasīt tiesības uz Latvijas pilsonību. Vēl vairāk, redzot valdošā režīma pretimnākšanu, viņi jau izvirza prasības Latviju izveidot par divkopienu valsti. Bet kādus īpašus pienākumus pret šo valsti un tās pamattautu viņi ir uzņēmušies, lai varētu pieprasīt sev šādas tiesības? Protams, ka nekādus. Un tādēļ šādas tiesības viņiem arī nepienākas.

Bet kā ir ar mums - latviešiem? Šodien daudzi žēlojas, ka valstī netiek ievērotas latviešu tiesības, ka mēs vairs neesam saimnieki savā zemē, ka mūsu ievēlētā valdība ir tikai svešām interesēm kalpojošas marionetes. Bet vai visos šajos formālās neatkarības gados mēs esam apzinīgi pildījuši tos pienākumus pret savu tautu, tēvzemi un valsti, kas šodien dotu mums tiesības būt saimniekiem savā zemē? Iesākumā mēs klausījām un ticējām tiem pašiem okupācijas laika funkcionāriem. Vēlāk mēs klausījām un ticējām katram, kurš tikai kaut ko vairāk pasolīja - lielākas algas, lielākas pensijas, progresu, attīstību…. Vairums no mums, redzot, ka solījumi nepildās un pašu ievēlētie deputāti tautai melo, paziņoja, ka nav vērts vispār par politiku interesēties un vēlēšanu dienās vienkārši iemeta urnā to biļetenu, kas gadījās pa rokai, nobalsoja par to partiju, kas bija sevi visvairāk izreklamējusi, vai arī vispār negāja uz vēlēšanām. Tas nebija protests. Tā nebija arī savas negatīvās attieksmes demonstrēšana. Tā vienkārši bija gļēva atteikšanās pildīt savu pienākumu!

Kad pretēji Satversmei, pretēji demokrātijas principiem Saeimas vēlēšanās tika ieviesta 5% barjera, vai daudz bija tādu, kas pret to protestēja? Bet tieši šī barjera šodien ierobežo vēlētāju iespējas izteikt savu gribu, jo spiež balsot nevis par to partiju, par kuru gribētu balsot, bet gan par to, kam ir cerības iekļūt Saeimā. Pretējā gadījumā taču atdotā balss būs «nosviesta zemē».

Kad tika pieņemti Pilsonības un Valodas likumi, vai daudz bija tādu, kas pildot savu pilsoņa un latvieša pienākumu aktīvi sekoja, lai šajos likumos noteiktās normas atbilstu latviešu interesēm? Kad notika balsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā, cik bija tādu, kas tiešām apzinīgi iedziļinājās notiekošajā un apjēdza, ka balsojot par Eiropas Savienību, mēs nobalsojam pret Latvijas valstiskumu? Ja kaut daži desmiti tūkstošu latviešu uzskatītu par savu pienākumu, protestējot pret katru latviešu interesēm neatbilstošu valdības lēmumu vai likumu iziet ielās, tad nākotnē simtiem tūkstošu darba spējīgu Latvijas pilsoņu nevajadzētu cilvēka cienīgas algas meklējumos kļūt par melnā darba strādniekiem svešās zemēs.

Tā, lūk, atsakoties pildīt savus pienākumus, mēs zaudējam arī tās tiesības, kas izriet no šiem pienākumiem.

Un tomēr, bez mazākās kautrības mēs dažādās publiskās aptaujās, uzstāšanās reizēs vai vienkārši savstarpējās sarunās sevi dēvējam par nacionālistiem, patriotiem vai vismaz «īsteniem latviešiem». Vai tajā brīdi domājam par to, ka šie vārdi mums uzliek arī zināmus pienākumus? Un ka nepildot šos pienākumus mums nav tiesības saukties ne par nacionālistiem, ne patriotiem, ne īsteniem latviešiem?

Sevišķi svarīgi to ievērot būtu tām nacionālajām partijām un vadoņiem, kas faktiski neko nacionālu, patriotisku savas tautas un tēvzemes labā nav paveikuši, ja neskaita iekļūšanai Saeimā veltītās priekšvēlēšanu kampaņas. Par maz ir klaigāt par tiesībām uz latvisku Latviju un uzskaitīt visas tās latviešu intereses, kas šodien netiek ievērotas un vēsturisko taisnīgumu, kas tiek pārkāpts. Ir mērķtiecīgi jāpilda nacionāli patriotiskie pienākumi pret savu tautu un tēvzemi!

Šodien, kad tauta ir dezorientēta, apātiska, globālisma propagandas nomākta, cīņa par iekļūšanu Saeimā nevar būt galvenais mērķis nacionālai partijai. Šobrīd galvenais mērķis ir ar visiem iespējamiem līdzekļiem atgriezt tautas nacionālo pašapziņu, saliedēt tautu, popularizēt nacionālās idejas un atmaskot karojošā globālisma melīgo propagandu. Šodien svarīga ir latviešu tradicionālās dzīvesziņas popularizēšana, latviskuma saglabāšana, savstarpējās palīdzības veicināšana. Galvenais nacionālo partiju veicamais darbs būtu darāms tieši vēlēšanu starplaikā, bet piedalīšanās Saeimas vēlēšanās varētu kalpot vienīgi kā rādītājs tam, cik lielā mērā šis darbs ir bijis sekmīgs. Ir taču jāsaprot, ka pat tad, ja kādai nacionālai partijai šodien izdodas nelielā skaitā iekļūt Saeimā, visi tautas nacionālo mērķu labā iesniegtie priekšlikumi, protesti un ierosinājumi ar balsu vairākumu tiks noraidīti. Un tautai no tā nebūs nekāda labuma. Tieši otrādi - ar savu klātbūtni partija būs nospēlējusi nacionālo interešu pārstāvju lomu šajā «teātra izrādē», un tādā veidā Saeimas prettautisko lēmumu pieņemšana būs padarīta tikai vēl pārliecinošāka, vēl «demokrātiskāka».

Var jau cīnīties par demokrātiju pasaulē, bet ja veicot demokrātiskus pārkārtojumus netiek ievērota pienākumu prioritāte pār tiesībām, demokrātija pavisam nemanot var pārvērsties par savu pretstatu un kļūt par diktatūru, vai pat asiņainu tirāniju. It īpaši nepieļaujami ir tā sauktie centieni demokrātiju kādā valstī ieviest no ārienes. Jo, nav tādu pienākumu, kurus, piemēram, Irākas vai Afganistānas pilsoņi būtu uzticējuši ASV un no kuriem izrietētu ASV tiesības ar militāra spēka palīdzību okupēt šis valstis. Amerika izvēlējās ačgārnu ceļu. Tā vispirms piešķīra sev tiesības okupēt šis valstis un tikai pēc okupācijas sāka uzņemties pienākumus dibināt šeit demokrātiju. Bet kas gan tā ir iznākusi par demokrātiju, ja tautas vairākums šajās valstīs pret to cīnās un okupācijas režīms var pastāvēt tikai pateicoties sveša karaspēka klātbūtnei.

Jebkuri pārkārtojumi valsts iekšienē, kur netiek ņemta vērā tiesību pareiza saistība ar pienākumiem, sabiedrību nevis tuvina teorētiskajam demokrātijas modelim, bet gan attālina no tā. Arī princips «Viens likums, viena taisnība visiem» darbosies tikai tajā valstī , kur cilvēku tiesības izrietēs no tiem pienākumiem, kurus šie cilvēki uzņēmušies, nevis no naudas daudzuma personīgajā bankas kontā. Kur godīgs darbs dos tiesības uz atbilstošu atalgojumu, bet par naudu varēs nopirkt preces un pakalpojumus, nevis tiesības uz privilēģijām.

Ja kādā demokrātiskā valstī pilsoņi no saviem valdībā ievēlētajiem priekšstāvjiem nepieprasa konsekventi pildīt tos pienākumus kādēļ viņi ir ievēlēti, nekāda demokrātija tur neiznāk. Demokrātija bez pienācīgas atbildības un kontroles ātri vien pārvēršas par mazskaitlīga bagāto un ietekmīgo ļaužu elites slāņa diktatūru pār pilsoņu vairākumu. Un šis pilsoņu vairākums ar laiku kļūst par manipulējamu pūli, kas, piedaloties ārēji demokrātiskā balsošanas procesā, šo diktatūru akceptē.

Savtīgums ir nopietns demokrātijas ienaidnieks. Ja kādai cilvēku grupai vai sabiedrības slānim rodas iespēja personīgās intereses celt pāri sabiedrības vairākuma interesēm, tas arī tiek darīts. Un demokrātija pārvēršas slēptā diktatūrā, kas ārēji gan saglabā demokrātijas elementus, bet satura ziņā vairs tāda nav. Demokrātijas principu īstenošanu valsts pārvaldē un valsts ekonomikā nomaina manipulēšana ar šiem principiem par labu kādām šauru aprindu savtīgām interesēm.

Viena no šādām manipulēšanas pazīmēm ir tiesību un pienākumu savstarpējā neatbilstība. Ja kāds demokrātiskā valstī nepilda savus pienākumus, bet tikai izmanto šiem pienākumiem atbilstošās tiesības, vai arī ir piesavinājies lielākas tiesības, nekā tas nepieciešams viņa pienākumu pildīšanai, ir jānoskaidro kādēļ tas tā notiek. Un otrādi - ja cilvēkam daļēji vai pilnīgi ir atņemtas viņa pienākuma izpildei nepieciešamās tiesības, arī tad ir jānoskaidro kādēļ tas tā tiek darīts. Demokrātiskas valsts visa pilsoņu kopuma interesēm šāds stāvoklis neatbilst. Tādēļ šo jautājumu noskaidrošana paver mums iespēju saprast galveno - kas tad īsti savās interesēs attiecīgajā valstī manipulē ar demokrātijas principiem.

Ja paskatāmies tos aizliegumus un ierobežojumus, kādus atsevišķu nozaru darbībai mūsu valstī uzliek valsts likumdošana, Eiropas Savienības direktīvas, vai atsevišķu valsts un pašvaldību institūciju izdotie noteikumi, var atrast daudz piemērus tam kā, ierobežojot tiesības tiek apgrūtināta zināmu pienākumu izpilde. Ja, piemēram, zemnieks ir uzņēmies pienākumu uz savas zemes veikt lauksaimniecisko ražošanu, tad viņam ir jābūt arī tiesībām būt par saimnieku uz šīs zemes. Ja katra koka ciršanai un katra grāvja rakšanai viņam jāprasa atļaujas dažādās birokrātiskās valsts un pašvaldības institūcijās, viņa tiesības brīvi saimniekot ir ierobežotas. Protams, valsts institūcijām ir tiesības valsts interesēs izvirzīt zināmus ierobežojumus zemnieku darbībā, taču tādā gadījumā valstij ir arī pienākums kompensēt zemniekam šo ierobežojumu radītos zaudējumus. Ja zemnieka zeme atrodas valsts mēroga aizsargājamā teritorijā vai uz tās aug kādi reti, aizsargājami augi un mežā dzīvo saudzējami dzīvnieki, valstij ir jākompensē zemniekam izvirzītie saimnieciskās darbības ierobežojumi. Un šī kompensācija nedrīkst būt tikai simboliska. Pretējā gadījumā tā būs tikai manipulēšana ar vairākuma (valsts) interesēm nolūkā graut latviešu zemnieka iespējas uz pastāvēšanu. Bet zemniecības iznīcināšana Latvijā noteikti nav visa Latvijas pilsoņu kopuma interesēs.

Līdzīgi varētu runāt arī par citām tautsaimniecības nozarēm. Ja kaut kur tiek izvirzīti pārāk lieli ierobežojumi, apgrūtinājumi, pārmērīgi augstas prasības, jāpadomā, cik šādi noteikumi ir pamatoti. Vai tā tiešām ir objektīva nepieciešamība? Varbūt tā ir tikai viltīga manipulācija ar mērķi mākslīgi apgrūtināt attiecīgās nozares darbu vai pat šo nozari iznīcināt. Vai cukura ražotnes iznīcināšana Latvijā atbilst mūsu valsts ( pilsoņu kopuma) interesēm? Vai lielo Latvijas rūpniecības uzņēmumu (VEF; Alfa; RAF) likvidācija bija Latvijas interesēs?

Arī problēmas medicīnas aprūpē, izglītībā, tiesiskajā aizsardzībā zināmā mērā ir saistītas ar tiesību un pienākumu savstarpējo neatbilstību. Kā, piemēram, lai vispārizglītojošajās skolās skolotājs izpilda savu pienākumu būt par skolotāju, ja viņam ir atņemta liela daļa no šo pienākumu pildīšanai nepieciešamajām tiesībām? Ja gandrīz vai vienīgās skolotāja tiesības ir izskaidrot skolēnam mācību vielu un sliktas uzvedības vai mācību procesa traucēšanas gadījumā aprobežoties ar aizrādījumu, tad tās jau nav skolotāja, bet drīzāk gan tikai lektora tiesības.Un tādā gadījumā skolotājs arī izpildīt var tikai lektora pienākumus. Bet, ja ņem vērā, ka pamatskolā auditorija nebūt nav tā apzinīgākā, var rasties situācija, kad trokšņainajā klasē skolotājs nav spējīgs veikt pat šos lektora pienākumus. Ja mūsu valsts ar likumu ir noteikusi pamatizglītību visiem jauniešiem, tad skolotāju tiesībām, nepieciešamības gadījumā, pielietot dažādus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus un sodus ir jābūt likumsakarīgām. Un nevietā šeit ir runāt par kaut kādu vardarbību pret bērnu. Tad jau arī pati šī valsts izvirzītā obligātā prasība pēc pamatizglītības ir vardarbība! Pedagogam , kurš saņēmis valsts standartam atbilstošu izglītības dokumentu ir jāprot atšķirt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi no bērniem kaitējošas vardarbības un jāprot šie līdzekļi atbilstoši pielietot. Izvirzot aizliegumus un ierobežojumus, valsts faktiski pati apšauba savu sagatavoto pedagoģijas speciālistu kvalifikāciju.

Tādu un līdzīgu piemēru visās jomās ir ļoti daudz. Kāds kaut kur neizpilda savu pienākumu, bet kāds cits pārsniedz vai ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. It kā sabiedrības labā tiek veikti eksperimenti, pārkārtojumi, reformas. Bet ar laiku šie eksperimenti izrādās neveiksmīgi un sabiedrībai gaidītā labuma vietā atnes kaitējumu. Tomēr sīkāk papētot gandrīz vienmēr izrādās, ka no šīm neveiksmēm kāds tomēr ir ieguvis arī labumu. Protams, tīri personisku labumu.


Jānis Miezītis

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Kaija, Kornēlija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».