Mūsu tauta pašreiz - gluži kā Sprīdītis - atrodas dažu lielo un izredzēto tautu - tā dēvēto svešo ļaužu - Milžu vidū. To Milžu vidū, kuŗiem izpalīdzīgi kalpo kosmopolīti un kangari un kuŗu mērķis ir padarīt čaklās un strādīgās kultūras tautas par lētu svešām varām kalpojošu darbaspēku - paklausīgiem ļautiņiem bez savas nacionālās apziņas un kultūras.

Jā, par galveno šķērsli pasaules kaklakungu centieniem ir izrādījies tieši mazo tautu nacionālisms, tādēļ viņu galvenie uzbrukumi vērsti tieši pret to. Bet nacionālisms ir saistīts ar kultūru. Pretstatā beznacionālajai civīlizācijai kultūra kā nācijas garīgās eksistences pamats var būt tikai nacionāla. Līdz ar to, zūdot nacionālajai kultūrai, beidz pastāvēt arī pati tauta kā etniska nācija. Šādā stāvoklī pašreiz ir novesta arī mūsu - latviešu tauta.

Milzis ir bagāts. Viņam ir masu propagandas līdzekļi, iznīcinoši ieroči, ekonomiskās sviras. Ko Sprīdītis var tam likt pretī?

Arī Sprīdītim ir savs spēks un bagātība. Tā gan ir cita veida bagātība, kuŗu mēs kā tauta jau gandrīz esam aizmirsuši.

Kad cilvēks ir nokļuvis pie nāves vārtiem, tad cerībā, ka kaut kas no dzīves pieredzes vēl varētu palīdzēt, viņa apziņā izgaismojas viss mūža gājums. Ja pie iznīcības robežas ir novesta vesela tauta, viņai cerību izdzīvot vēl var dot gadu tūkstošos uzkrātā pieredze - tautas filozofija.

Daudzas tautas savā pastāvēšanas laikā ir veidojušas nemirstīgus kultūras pieminekļus - arhitektūras brīnumus, mākslas darbus u.c. Unikālu un neatkārtotu vietu šajā tautu vērtību krātuvē ieņem latviešu un viņu vistiešāko senču - indoeiropiešu - filozofiskā domāšanas kultūra un tās sasniegumi. Šoreiz nestrīdēsimies par to, vai šī kultūra ir 6000 vai 12000 gadu veca; nenoliedzams ir tas, ka tauta, ilgstoši dzīvodama noteiktos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos, spēj radīt, apkopot un izvērtēt pieredzi un gudrību, lai ar to, nododot no paaudzes uz paaudzi, nodrošinātu sev optimālo dzīvotspēju, kā arī kritiskos brīžos sevi pasargātu no iznīcības. Arī šodien.

Latviešu tautas nacionālajai filozofijai, kas saglabājusies mūsu tautasdziesmās, pasaulē nav līdzinieku. To radījuši nevis atsevišķi prātnieki, bet visa tauta; tā netikvien laika gaitā izturējusi sacensību ar zinātnes atziņām, bet rādījusi ceļu arī jaunlaiku filozofiem. Pat dažā filozofa G.V. F. Hēgeļa formulētais dialektikas pamats «tēze - antitēze - sintēze» mūsu tautai jau sen pirms tam bija pazīstams Dieva, Māras un Laimas simbolos. Radošā doma, prāts, izpratne, Dieva dots padoms - lūk, latviešu tautas bagātība, kuŗa mūsu tautai devusi iespēju izdzīvot līdz šai dienai un radīt savu īpatnējo kultūru. Šīs bagātības apzināšanās arī mūsdienās nodrošina mūsu tautas pastāvēšanas iespēju un nacionālās kultūras tālāku pilnveidošanos.

Latvietis ir domājis, bet nav cerējis. Cilvēku - un arī tautu -, kas netic, nav iespējams apkrāpt. Ja neticēsim, ko māca un sludina svešie ļaudis, bet mēģināsim saprast, kāpēc viņi mums sludina tieši tā,- būsim jau daudz sasnieguši. Mums māca visādas zināšanas. Latvieši par zināšanām augstāk ir vērtējuši gudrību. Zināšanas var būt patiesas vai nepatiesas, bet gudrība atmasko melus. Visi tie, kas vērsušies pret mūsu tautu, vispirms ir centušies noslāpēt gudrības vadīto latvisko domu vai pat domu vispār. Dažādi «svešie ļaudis» māca: nedomājiet, jo jūsu vietā domā partijas un valdība, tai kalpojošie sludinātāji, kaut kāda «augstāka vara» no kosmosa, zaļi cilvēciņi nezināmos lidojošos objektos... tikai nedomājiet paši! Jūsu likteni nosaka horoskopi un seni pareģojumi, tāpēc vainojiet zvaigznes, bet nevis tos, kas jums uzsēdušies kaklā...

Sprīdīša spēks pret Milzi slēpjas tautas atziņu vadītajā domā - gudrībā un izpratnē, ko latvieši sauc par Dieva padomu.

«Ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā!»