Pagājusi viena no visatraucošākajām dienām visā latviešu atceres dienu kalendārā – 16. marts. Šogad tā aizritēja bez īpašiem starpgadījumiem un ieplānotais dalībnieku gājiens uz Brīvības pieminekli noritēja netraucēti.

Atceroties pagājušā gada absurdo notikumu, šogad bija sajūta, ka var sagaidīt visu. Tiesa – metāla žogu vietā šoreiz bija dzīvais žogs – policistu ķēde, kas pavadīja gājiena dalībniekus no Okupācijas muzeja līdz pat Brīvības piemineklim.

Gājiena dalībnieki virzījās cauri savdabīgam dzīvam koridoram, kas šogad atdalīja leģionāru godinātājus no nemiera cēlājiem – bariņa neiztrūkstošo, tā saucamo antifašistu, kuru saucieni aizskanēja vien līdz preses pārstāvju ausīm.

Gājiena noslēgumā dalībnieki, plīvojot sarkanbaltsarkanajiem karogiem, nodziedāja himnu un nolika ziedus, godinot leģionārus.

Acīmredzot gadu no gada tiek pārbaudīts kāda policijas darbība ir labāk – laist karojošās puses kopā, lai izkaujas; laist abas puses kopā un apsargāt visus vai arī apsargāt katru pusi, neļaujot tām sajaukties. Vien atliek padomāt par to, ka visām lietām ir zināmas saistības un droši vien arī šīs dienas policijas veikumam ir kāds pamats.

Baiba Eihenberga