Man ir cilvēka sirds. Sirds, kas, ejot pa dzīves ceļiem, nesusi sevī viltus prieku, naidu un rūgtumu. Tagad, mūža vakarstundā iegājusi, tā mainījusies. Viņā mājo mīlestība, lēnprātība un piedošana. Viņa ilgojas svētīt savus tuviniekus, tautu un zemi šo. Šo zemi, kam Latvijas vārds dots.

Bet sirds nespēj svētīt, jo tā ir un paliek tikai cilvēka sirds...

Es pieeju pie gleznas reprodukcijas – vislielākā dārguma, ko, no šīs dzīves aizejot, man atstāja Māte.

Tajā, uz Ģetzemanes zemes ceļos nometies, rokas lūgšanā salicis, redzams Jēzus Kristus, cilvēces Pestītājs.

Viņš lūdz Debesu Tēvu. Viņa sirds lūdz par grēcinieku miljoniem, kas dzīvojuši pirms manis. Viņa sirds lūdz par mani un maniem laikabiedriem. Un par paaudzēm, kas nāks pēc manas dzīves gadiem. Viņa sirds zina par zaimiem, pazemojumiem un ciešanām, kas gaida Dieva Dēlu. Taču savā lūgšanā Viņš sevi no-dod Tēvam, sacīdams: «Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauns iet man gaŗām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.»

Pestītāja sirds mīlēja cilvēkus, tā skuma par viņu ļaunumu un grēkiem. Pat pie krusta pienaglots, Jēzus Kristus sacīja: «Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.»

Lūgt, lai piedod grēciniekiem un bendēm, varēja vienīgi Dieva Dēla sirds. Cilvēka sirds to nav spējīga...

Ja agrāk es par to šaubījos, tad tagad zinu, ka, šķiŗoties no šīs pasaules, mana dvēsele pa nāves tumsas laukiem vientuļa neklīdīs. To pie krusta no pazušanas izglāba Pestītājs. Viņa svētā, nemirstīgā, mīlošā sirds. Sirds, ko dziļā bijībā piemin jaunības gados zemes gaitas beigušais dzejnieks Jānis Burdajs:

«Tā sāpju sirds, kas mīlējusi vāri,
Tā sāpju sirds, kas dzīvē zemojās, –
Nu mūžiem mirdzēs zemes tumsai pāri
Un gaismā mūžīgā pār skumjām stās.»

Šais rindās pasacīts viss. Man nav tādu vārdu, ko varētu piebilst. Es vienīgi varu noslīgt ceļos, zemoties Pestītājam, Viņa cilvēci mīlošajai sirdij. Citu, zemes puteklis būdams, es vairs neko nespēju.