Visam dzīvē pienāk beigas, lai kā nevēlies tam piekrist. Vari skriet vai iet bez steigas – tev kā man būs bedrē iekrist.
Dunēs smiltis mums uz šķirsta, ziedus krāšņos salna kodīs, neba vienīgie, kas mirstam, vandāļi kam kapus postīs.
Bet pirms tam, pirms projām eju, vēlos dažus vārdus sacīt, varbūt šodien teju teju izdosies man kādu pateikt.
Zinu, visu nepateikšu – to es saprotu un jūtu. Taču arī neklusēšu, lai kāds klusums apkārt būtu.
Pirmais, kuŗa vārdu saukšu – Dievs Tēvs, Dēls un Gars Vissvētais. Mūžīgais un paliekošais, kas pār mums ceļ rokas svētās.
Otrais – Tēvzeme. Tā viena, katram latvietim, kam sirdī mīla liesmo katru dienu, skan pār novadu ik vienu.
Te ir Latgalīte zilgā, ezeru un linu zeme, svētās Māras rokas celtā krusta zīme apstarotā.
Te ir Vidzeme, kas deva latvju vārdu tautai manai. Dziesmas, melodijas skaistās – nemirstībā saglabātās.
Nedrīkst aizmirst arī Rīgu. Daudz kas tajā rūgts ir bijis, taču brīvestības stundā lietus šķīsts pār to ir lijis.
Zemgale, mans novads mīļais, daudz tev skaistu vārdu sacīts, bet vēl manas lūpas glabā dievišķus, tev nepateiktus...
Kurzemīte – jūras vītā, mežu šalku apdziedātā, latvju dēlu kapiem klātā, ienaidnieka neieņemtā.
Lai par kuŗu latvju upi, novadu es dziesmu vītu, tik un tā, kas sirdī manā, pateikt nespētu daudz rītos.
Savu mīlu sirdī nesot, kas gaist nespēs sāpju stundā, zemē šajā, dzīvam esot, skandēšu kā dziesmu jundā.
...Visu nekad nepateikšu, kaut vai simts man mēļu būtu. Ņem par labu vārdus svētos, Tautas lūgšanā ko sūtu.
Ar tiem rītos agri ceļos. Ar tiem dzīves gaitas beigšu. Mīlu tevi, Tēvu zeme, daudz ko mūžā nepaveicis.
Daudz ko mūžā nepaveicis, savu sirdi neizteicis...
Egils Bauzis