Mēs visi aizejoši esam, kas nezin, kuŗā stundiņā šo zemi atstāsim uz mūžiem, un ceļš mums ies pie Dievišķā.

Kas ticīgs bijis, labu veicis, tam projām aiziet viegli būs – jo pazīst viņš, Kurš nemirstībā ar krusta zīmi pacels mūs.

Un arī tie, kas kaujā gāja par tēvu zemi Latviju, ar savu dzīvi samaksāja par ticību un brīvību.

Daudz mocekļu ir zemē mūsu, kas arī šodien cieš arvien. Kam kangari, šie «tautas kalpi», tiem nāves cilpu vij un sien.

Ir viena patiesība svēta – to zināt būtu katram lemts: ja dzīvē nelietība sēta, to neglābs bagātība, zelts.

...Un tā ik dienu projām vadām un ceram – rīts mums gaišāks būs. Tā notiks – ja vien zemē šajā katrs aizejošais Dievu lūgs.

Šos vārdus vienkāršos un klusos arvien vēl manas lūpas teiks:

– Mēs aiziesim, bet nemirstīgas būs dvēseles, kas Kristu sveiks.