Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim


Vā­cu tau­tas pār­audzi­nā­ša­na
28.04.2007

Pār­audzi­nā­ša­nas mēr­ķis bi­ja vā­cu tau­tas ga­rī­gā pār­vei­do­ša­na ar psiho­lo­ģis­kiem pa­ņē­mie­niem. Rie­tu­mu liel­va­ras ra­dī­ja lī­dzek­li, kas pa­kļā­va cil­vē­kus VFR sis­te­matis­kai mas­vei­da ie­tek­mē­ša­nai, liekot tiem brīv­prā­tī­gi uz­ņem­ties vi­su vai­nu uz se­vi. Pēc I Pa­sau­les ka­ra un Ver­sa­ļas mie­ra lī­gu­ma me­li par Vā­ci­ju kā vie­nī­go vai­nī­go ka­rā no­ve­da pie vie­no­tas tau­tas pre­tes­tī­bas.

Ga­rī­gi – dvē­se­lis­kā pār­vei­de sā­kās jau 1930. ga­dā, kad Mak­sis Hor­khei­mers ti­ka ie­celts par So­ci­ālās pēt­nie­cī­bas in­sti­tū­ta di­rek­to­ru Fran­kfur­tē pie Mai­nas. Sais­tot Mar­ksa un Frei­da atzinu­mus, viņš ap­vie­no­ja so­ci­olo­ģi­ju un psiho­lo­ģi­ju so­ci­āl­psi­ho­lo­ģi­jā. Vi­ņa in­sti­tūts drīz kļu­va pa­zīs­tams kā Mark­sbur­ga, kas īpa­ši pie­vil­cīgs bi­ja krei­sa­jiem aka­dē­mi­ķiem. Tā mā­cī­bu spē­ki bi­ja pie­mē­ram, V. Ador­no un H. Mar­kū­ze. 1933. ga­dā na­ci­onāl­so­ci­ālis­ti slē­dza in­sti­tū­tu par pre­tval­stis­ku dar­bī­bu, ta­ču tas, pār­ce­ļo­ties uz Ko­lum­bi­jas uni­ver­si­tā­ti Ņu­jor­kā, tur­pi­nā­ja sa­vu dar­bu.

Tā te­ori­jas at­ra­da kon­krē­tu pie­lie­to­ju­mu pla­šā­kā ap­jo­mā vie­nī­gi pēc tam, kad tās ie­vē­ro­ja ASV in­stan­ces, ku­ras no­dar­bo­jās ar psiho­lo­ģis­kā ka­ra ve­ša­nas iz­pē­ti. Psiho­lo­ģis­kais karš ir vai­rāk kā pro­pa­gan­da ka­ra lai­kā, tas ap­tver vi­sus pro­ce­sus, kam jā­rada pārmai­ņas uz­va­rē­to psiho­lo­ģi­jā. Psiho­lo­ģis­kais, tā­pat kā eko­no­mis­kais karš, nav ie­ro­be­žots lai­kā. Pēc II Pa­sau­les ka­ra ame­ri­kā­ņi pār­audzi­nā­ša­nas te­ori­jas pie­lie­to­ja prak­sē. Psiho­lo­ģis­kā ka­ra ve­ša­nas no­da­ļa ti­ka pār­dē­vē­ta par In­for­mā­ci­jas kon­tro­les no­da­ļu. Tā at­ra­dās Ham­bur­gas kū­ror­tā, bet 1946. ga­dā ti­ka pār­cel­ta uz Ber­lī­ni. Tās pa­mat­uz­de­vums bi­ja li­cen­ču iz­snieg­ša­na laik­rak­stu iz­de­vē­jiem, iz­de­vē­jiem, fil­mu pro­du­cen­tiem un ra­dio­sta­ci­ju va­dī­tā­jiem. Šo pos­te­ņu kan­di­dā­tu rak­stu­ra pie­mē­ro­tī­bu pār­bau­dī­ja Or­bas kū­ror­ta Skrī­nin­ga cen­trā, ko di­bi­nā­jis Ņu­jor­kas psi­hi­atrs Dei­vids Mar­do­hajs Le­vi.

Par per­spek­tī­vā­ko lī­dzek­li vā­cu tau­tas rak­stu­ra pār­vei­do­ša­nā uz­ska­tī­ja audzi­nā­ša­nu, un 1948. ga­dā ame­ri­kā­ņu mi­li­tā­rās pār­val­des Au­dzi­nā­ša­nas no­da­ļas va­dī­tājs pa­slu­di­nā­ja šādu pār­audzi­nā­ša­nas prog­ram­mu:

«ĪS­TĀS PĀR­MAI­ŅAS AR VĀ­CU TAU­TU NO­TIKS NO IEKŠ­PU­SES. Tās būs ga­rī­gas un ti­ku­mis­kas. Pa­sau­lei un Vā­ci­jai sko­lā būs ma­zāk no­zī­mī­gi, KAS tiks mā­cīts, galvenais KĀ un KURŠ mā­cīs. Ne­vie­na oku­pā­ci­jas ar­mi­ja ne­kad nav gu­vu­si pa­nā­ku­mus, uz­spie­žot uz­va­rē­tai tau­tai pe­da­go­ģi­jas vai kul­tū­ras mo­de­li. Mi­li­tā­rā pār­val­de tiek uz­ņem­ta kā mi­li­tā­rā pār­val­de. Tā­dēļ tās mēr­ķi ir :

A) vā­cu tau­tā at­rast un vei­ci­nāt ele­men­tus, kas at­zī­ti par de­mo­krā­tis­kiem,

B) at­bal­stīt Vā­ci­jā to in­sti­tū­ci­ju at­tīs­tī­bu vai at­jau­no­ša­nu, kas va­rē­tu vei­ci­nāt mū­su mi­si­jas pil­dī­ša­nu.

C) Uz­va­rē­tā­ji iz­vē­lē­jās 1.500 vā­cie­šu, lai tie kā priekš­strād­nie­ki vir­zī­tu pār­audzi­nā­ša­nas pro­ce­su. Tā vie­tā, lai uz­spies­tu vā­cie­šiem re­for­mas, ame­ri­kā­ņi ie­vie­sa sa­bied­rī­bā vā­cie­šus, ie­stā­des un ide­jas, kas īs­te­no­ja mi­li­tā­rās pār­val­des mēr­ķus tā, lai no pirm­ā ska­ta ne­bū­tu ma­nā­ma ame­ri­kā­ņu ie­tek­me.

Po­li­tis­ko dis­cip­lī­nu ne­vai­no­ja­mā un cen­tra­li­zē­tā ie­vie­ša­na vi­sās Rie­tum­vā­ci­jas augst­sko­lās ir labs prak­tis­kās pār­audzi­nā­ša­nas pie­mērs. Kā tas no­ti­ka, pa­rā­da uz ame­ri­kā­ņu ie­ros­mi He­se­nes pa­valsts val­dī­bas sa­rī­ko­tās Val­dlei­nin­ge­nas kon­fe­ren­ces (10. – 11. 09. 1949.) ma­te­ri­āli. Zi­ņo­ju­mos un de­ba­tēs iz­strā­dā­ja tē­zi, ka de­mo­krā­tis­ka dzī­ves­vei­da ap­gu­vei vā­cu augst­sko­lās ne­pie­cie­ša­mas po­li­tis­ko zi­nāt­ņu ka­ted­ras. Cie­šā sa­dar­bī­bā ar oku­pā­ci­jas va­ru bi­ja jā­izs­trā­dā me­to­de, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu, pā­rāk ne­aiz­ska­rot augst­sko­lu au­to­no­mi­ju, šo ka­ted­ru iz­vei­do­ša­nai pie­aici­nāt ār­zem­ju spe­ci­ālis­tus.

1967. ga­dā po­li­tis­ko zi­nāt­ņu pa­snie­dzējs uni­ver­si­tā­tē Fran­kfur­tē p. Mai­nas pro­fe­sors Dr. Ir­vings Fe­čers trā­pī­gi iz­tei­cās :

«Kad ar vēr­mah­ta ga­lī­go sa­kā­vi ra­dās priekš­no­tei­ku­mi jaun­ai, de­mo­krā­tis­kai Vā­ci­jai, gan Rie­tu­mu sa­bied­ro­tie, gan Vā­ci­jas de­mo­krā­ti ļo­ti la­bi zi­nā­ja, ka būs ne­pie­cie­ša­mas ne ti­kai kon­cep­ci­ju iz­vei­de un par­ti­ju at­jau­no­ša­na, bet arī sprai­gas pār­mai­ņas do­mā­ša­nā, iz­jū­tās, iz­tu­rē­ša­nās vei­dos. Kā orien­tē­ša­nās zi­nāt­nis­kie pa­līg­ins­tru­men­ti kal­po so­ci­olo­ģi­ja, de­mos­ko­pi­ja, po­li­to­lo­ģi­ja. Ja ģi­me­nes struk­tū­ra ir au­to­ri­tā­ra un arod­dzī­vē pas­tāv stī­va un hie­rar­his­ka sub­or­di­nā­ci­ja, ne­var gai­dīt, ka no­stā­ja po­li­tis­ki iz­šķi­rī­gos jau­tā­ju­mos būs to­le­ran­ces, brī­vī­bas mī­les­tī­bas un de­mo­krā­tis­kās līdz­at­bil­dī­bas ga­ra ie­tek­mē­ta.» Te re­dzams ie­mesls, kā­dēļ Rie­tum­vā­ci­jā sis­te­mā­tis­ki vei­ci­nā­ja jau­nat­nes at­sve­ši­nā­ša­nos no ģi­me­nes. Pro­fe­sors Fe­čers tur­pi­na:»...Da­žā zi­ņā mo­der­nā so­ci­ālā at­tīs­tī­ba vei­ci­na au­to­ri­tā­rās iz­tu­rē­ša­nās mo­de­ļa sai­ru­mu.” Tā­lā­ka kon­sek­ven­ce ir ASV iz­vei­do­tā un no tu­rie­nes VFR ie­vies­tā an­to­ri­tā­rā audzi­nā­ša­na. ASV par go­du jā­sa­ka, ka tur jau sen ir at­zīts šā­das audzi­nā­ša­nas kai­tī­gums val­stij un sa­bied­rī­bai, to­mēr vēl diem­žēl tiek iz­man­to­ta.

Rie­tum­vā­cu pēc­ka­ra po­li­ti­kas mēr­ķi ir cie­ši sais­tī­ti ar ASV pār­audzi­nā­ša­nas cen­tie­niem. Vā­cu tau­tas pār­audzi­nā­ša­nas galvenais mēr­ķis ir tās ga­rī­ga un mo­rā­la pār­vei­de, pār­mai­ņas do­mā­ša­nā, iz­jū­tās, iz­tu­rē­ša­nās vei­dā, kā arī po­li­tis­ko un sa­bied­ris­ko ap­stāk­ļu mai­ņa Vā­ci­jā. Arī mo­der­nā po­li­tis­kā prak­se, piem., sit – in, go – in, te­ach – in un al­ter­na­tī­vās uni­ver­si­tā­tes ide­ja nāk no ASV. Šo­dien sko­lē­ni ir pirm­ie po­li­to­lo­gi, kas ne­ga­tī­vi ie­tek­mē vā­cu sa­bied­ri­kās do­mas ie­vir­zi sva­rī­gos jau­tā­ju­mos – at­tie­cī­bā uz vā­cu vai­nī­gu­mu, Vā­ci­jas vēs­tu­res pār­vēr­tē­ša­nu un pie­vēr­ša­nos so­ci­ālis­mam/ko­mu­nis­mam.

Vi­sa vā­cu val­stis­kā un sa­bied­ris­kā dzī­ve šo­dien aiz­vien vai­rāk cieš no pār­audzi­nā­ša­nas po­li­ti­kas se­kām. Tā izmanto ar mo­der­nā­kās psiho­lo­ģi­jas at­zi­ņas un ap­tver vi­sas sa­bied­ris­kās do­mas vei­do­ša­nas ie­spē­jas. Te ro­das šā­das at­zi­ņas:

Tau­tas ga­rī­gi dvē­se­lis­kā sub­stan­ce bū­tis­ki jā­ietek­mē, lai to no­tu­rē­tu po­li­tis­ka­jos gro­žos, kā to sa­vā 1943. ga­dā iz­do­ta­jā dar­bā «What to do with Germany?» rak­stī­ja ame­ri­kā­nis Luiss Ni­zers. Šo grā­ma­tu pre­zi­dents Tru­mens ie­tei­ca iz­la­sīt ik­vie­nam ame­ri­kā­nim. Po­li­tis­ko stin­grī­bu, saim­nie­cis­ko brī­vī­bu! Saim­nie­cis­kās dzī­ves pa­ma­ti ir audzi­nā­ša­nas pa­nā­ku­mu ķī­la (154. lpp.) Tā­tad — VFR pil­so­ņa no­vir­zī­ša­na no po­li­ti­kas ar taut­saim­nie­cī­bas brī­nu­ma pa­lī­dzī­bu. Pa­nā­ku­mi ap­lie­ci­na, ka sa­ce­rē­tājs nav kļū­dī­jies.

Vā­cie­šiem ti­ka pie­šķirts no­zie­dzī­gas tau­tas - vie­nī­gās vai­nī­gās pē­dē­jā ka­rā īpa­šais sta­tuss. Meln­bal­tās krā­sas, iz­vēr­tē­jot vā­cu tau­tas vēs­tu­ri, ti­ka lie­to­tas tik mērķ­tie­cī­gi, ka tau­ta - pat pa­audzes, kas bi­ja pie­dzī­vo­ju­šas Vei­mā­ras re­pub­li­ku- par spī­ti pa­šu pie­re­dzei, tic iz­vir­zī­ta­jām tē­zēm.

Ka­ra lai­ka pa­audzes tiek ilg­sto­ši pa­ze­mo­tas, ra­dot ta­jās pa­šu ne­spē­jas, pa­šu vai­nas un ko­pē­jā vai­nī­gu­ma priekš­sta­tus.

Au­go­ša­jās pa­audzēs pū­las ie­audzi­nāt pār­lie­cī­bu, ka tām ir tie­sī­bas pār­mest ve­cā­kiem vi­ņu vai­nu un sa­cel­ties pret tiem. Mērķ­tie­cī­gas iz­ār­dī­ša­nas kam­pa­ņas vā­ji­na valsts au­to­ri­tā­ti: po­li­to­lo­gi un so­ci­olo­gi bez ap­stā­jas dar­bo­jas sko­lās, uni­ver­si­tā­tēs un ci­tās sa­bied­ris­ko do­mu vei­do­jo­šās ie­stā­dēs un līdz ar vi­ņiem- ci­tas po­li­tis­kā zi­ņā līdz­īgi no­ska­ņo­tas ap­rin­das.

Ofi­ci­āla­jā kul­tūr­po­li­ti­kā viss cē­lais, pa­ci­lā­jo­šais un skais­tais ir ār­pus kad­ra. Tē­lo­tāj­māk­slā (arī baz­nī­cās) val­da līdz ne­no­rma­li­tā­tei un ni­hi­lis­mam ab­strakts kon­struk­tī­visms. Li­te­ra­tū­rā no­tei­co­šā ir pār­spī­lē­ta un vien­pu­sī­ga ten­den­ce mar­ksis­ma un frei­dis­ma ga­rā: no ve­cās, tra­dī­ci­jām ba­gā­tās sa­bied­ris­kās kār­tī­bas at­cel­ša­nas līdz tie­šai valsts pos­tī­ša­nai. Mū­zi­kā ofi­ci­āli val­da ato­nā­lisms un kon­struk­tī­visms; vieg­la­jā mū­zi­kā – ame­ri­kā­ņu im­ports: dru­džains, bez balss kul­tū­ras, vien­to­nīgs, kas aiz­vien vai­rāk af­ri­ka­ni­zē­jas.

Pie rie­tum­vā­cu mo­rā­les sis­te­mā­tis­kas grau­ša­nas pie­der plu­rā­lis­tis­kas sa­bied­rī­bas jē­dzie­na ie­vie­ša­na. Pēc tā ik­viens var pats vei­dot sa­vu vēr­tī­bu sis­tē­mu līdz ar priekš­sta­tu, ka ne­kā­du ab­so­lū­tu ti­ku­mis­ko li­ku­mu nav. Šā­das mā­cī­bas ie­dar­bo­jas uz jau­nat­ni, kas ve­cu­ma zi­ņā, ie­vē­ro­jot vis­pā­rē­jās zi­nāt­nis­kās li­kum­sa­ka­rī­bas, vēl ne­maz nav spē­jī­ga vei­dot sa­vu vēr­tī­bu sis­tē­mu. Tā sa­bied­ris­kā dzī­ve Rie­tum­vā­ci­jā tiek iz­pos­tī­ta jau pie jaun­iešiem, kas dzī­vo tāl­ejo­šā mo­rā­lis­kā ni­hi­lis­mā, ne­spē­jot at­šķirt la­bu no ļau­na, tais­nī­bu no ne­tais­nī­bas, ku­ru iz­tu­rē­ša­nos vai­rāk vai ma­zāk nosaka tas, kas ir iz­de­vī­gi. Vis­pā­rē­ju vad­mo­tī­vu vie­tu ie­ņem pa­ša ES, sa­bied­ris­kās lab­klā­jī­bas vie­tu – ego­isms. Kād­rei­zē­jais VFR Kon­sti­tu­ci­onā­lās Tie­sas priekš­sē­dis Dr. Ger­hards Mil­lers reiz iz­tei­cās, ka mo­rā­le VFR, kā to do­ku­men­tē fil­mās un ie­spied­dar­bos, ir kri­tu­si tik ze­mu kā ne­kur pa­sau­lē. Tā kā valsts pret to veic pā­rāk maz pre­tpa­sā­ku­mu, arī atbildīgiem ve­cā­kiem ir gan­drīz neie­spē­ja­mi pa­sar­gāt sa­vus bēr­nus no sek­su­ālas pa­grim­ša­nas.

Pēc VFR kul­tū­ras mi­nis­tru kon­fe­ren­cē pie­ņem­tā lē­mu­ma, ka vēs­tu­res ap­gu­ves pa­ma­tā jā­liek vā­cie­šu kā vie­nī­go ka­ra vai­ni­nie­ku kon­cep­ci­ja, VFR sko­lās vēs­tu­re kā ob­li­gāts mā­cī­bu priekš­mets prak­tis­ki ne­pa­stāv un tiek at­vie­tots ar po­li­to­lo­ģi­ju un so­ci­olo­ģi­ju. Tas no­zī­mē rie­tum­vā­cu jau­nat­nes vei­do­ša­nu par bez­vēs­tu­res bar­ba­riem. Ru­nā­jot pro­fe­so­ra Šep­sa vār­diem, vēs­tu­res zu­dums no­zī­mē mo­rā­lis­ko krī­zi, no­grim­ša­nu fel­la­ha stā­vok­lī, cil­vē­ces pa­nī­ku­mu, ku­ras pa­zī­mes ir bēg­ša­na no dzī­ves, ap­ju­kums un neiz­lē­mī­ba. Šī pro­fe­so­ra Šep­sa ana­lī­ze at­bilst ASV vēs­tnie­ka Ber­nsa VFR kri­tis­ka­jai ru­nai 1983. ga­da ap­rī­ļa vi­dū vā­cu — ame­ri­kā­ņu kon­gre­sa ko­mi­te­jas priekš­ā: kon­gre­sa pa­mat­tē­ma bi­ja vā­cu — ame­ri­kā­ņu at­tie­cī­bas. Tam se­ko­jo­šā in­ter­vi­jā vēs­tnieks pie­mi­nē­ja, viņaprāt, Vā­ci­jas vā­jā­kās vietas:

«at­jau­not vā­cu tau­tas go­du», at­tie­cī­gi «ie­vir­zot īs­ta­jās slie­dēs vēs­tu­res ainu, kas pē­dē­jos 37 ga­dus ir trak­tē­ta vie­npus­ēji». «mūs­die­nu pa­audzei jā­no­ņem vai­nī­gu­ma ap­zi­ņa, kas tai tik ļo­ti kai­tē tau­tu ģi­me­nē.» Pre­zi­den­ta Rei­ga­na uz­ru­na vā­cu jau­nat­nei Ham­ba­has pi­lī Vā­ci­jas ap­mek­lē­ju­ma lai­kā bi­ja līdz­īga sa­tu­ra. Rei­ga­na ad­mi­nis­trā­ci­ja, kas ne­bi­ja ideo­lo­ģis­ki vie­no­ta ar Rūz­vel­ta un Tru­me­na ad­mi­nis­trā­ci­jām, at­zi­na, ka ame­ri­kā­nis­kā pār­audzi­nā­ša­nas po­li­ti­ka, at­tīs­tot vā­cu tau­tā vie­nī­gās vai­nī­gās ap­zi­ņu, ir bi­ju­si vā­cu tau­tai ļo­ti kai­tī­ga.*

Dr. Ge­orgs Je­kels

* Sa­lī­dzi­nā­sim ar pē­dē­jo des­mit­ga­di Lat­vi­jā. Ko­men­tā­ri lie­ki.

No vā­cu va­lo­das tul­ko­ja

Lī­bie­šu Mā­ra


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».