Daudzus gadus es altāri cēlu. Savā dvēselē cēlu. Neredzamu. Nevienam nezināmu. Latvijai cēlu.

Šodien es altārī baltu sveci aizdedzu un tās gaismā Tēvzemē veros. Redzu: simtiem latvju ābeļu svētās Māras zemē nokaltušas, daudzus laukus labības vietā krūmi un nezāles klāj. Tūkstošiem latvju bērniņu nedzimuši kā sniegpārsliņas zūdībā krīt...

Es arī sadzirdu, kā, orģijās pārēdušies, augstie kungi tēvu valodu kropļo un tukšas runas tur. Melo un atkal melo. Eiropas Leiputrijas labumus tautai sola. Bet patiesībā, Dzimtenes bagātības lēti iztirgojot, sev naudas kalnu sarausuši, līdzcilvēkiem jaunus kaklakungus meklē. Tos, kas mums likumus diktēs un pareizi dzīvot mācīs. Šoreiz tikai tie nāks no rietumiem.

Mums nevajag cittautu maizes druskas un svešzemju kungus! Mums vienīgi Latvijas vajag! Patiesi brīvas un neatkarīgas.

Šo zemi mēs sargāsim un svešiem vairs neatdosim. Darbā, ticībā un mīlestībā savu Tēviju plaukstošu un laimīgu paši vērtīsim. Jo tā ir mūsu mājvieta un svētnīca. Te viss ir dižens un cēls. Latvijā pat mūža miegā aizmigušais nav miris. Un nekad nemirs. Te palikdami, mēs Dieva jaunajā dzīvē ieiesim.

...Pie sava dvēseles altāra stāvot, es deldinu sāpju domas un lūdzu Visvareno, lai Viņš nepieļauj skumjām valdīt mana mūža atlikušajās dienās. Lai Viņš dod spēku ticēt. Ticēt taisnības uzvarai. Latvijas pestīšanas stundas un baltās dienas atnākšanai. Ticēt, ka Latvija ne tikai šodien, bet arī nākamībā pastāvēs. Ka tās ļaudis šķīsti taps un uz augšu mainīsies... Tad piepildīts kļūs arī dzejnieka Pēteŗa Aigara pravietojums:

«Latvija paliks un augs

No tiem, kas nepārdodas.»

Šīs rindas iegravētas altārī. Manas un tautas dvēseles altārī. Atnāc, latvieti, pie šī altāra un nostājies man līdzās. Izlasi tās! Tad atkal tālāk ej...