Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Intervija ar grāmatas «Saruna kas neļauj aizmigt» autoru Jāni Miezīti
08.05.2007

Leonards Inkins: Bieži dzirdu runājam par kādu pasaules valdību. Vai Tu domā, ka tāda reāli pastāv?

Jānis Miezītis: Pasaules valdība ir pastāvējusi jau no pagājušā gadsimta sākuma vai pat agrāk. Citādi nemaz nevar izskaidrot to, kas šajā laikā pasaulē noticis. Piemēram, revolūcija Krievijā. Kā mēs tagad zinām, cara valdīšanas laikā Krievija nemaz nebija tik atpalikusi un tumša valsts. Ja tā ietu normālu attīstības ceļu, tai būtu milzīgas attīstības potences. Bet boļševiku revolūcija tam visam pārvilka svītru. Komunistiskais režīms, kas nodibinājās, nevis rūpējās par savas valsts attīstību un pilsoņu labklājību, bet gan, murgojot par vispasaules revolūciju un šķiru cīņu, izkāva krievu tautas inteliģentāko, gudrāko daļu un gandrīz uz veselu gadsimtu nobloķēja šīs milzīgās, ar dabas resursiem bagātās valsts normālo attīstību. Kāpēc? Kā interesēs tas bija? Un mēs taču tagad zinām, ka ne jau proletariāts toreiz sacēlās, lai nokratītu savas važas. To visu izdarīja nauda no ārzemēm.

Arī fašistiskā Vācija savus pasaules iekarošanas plānus realizēja dīvainā veidā. Tā vietā, lai vispirms pilnībā pakļautu Rietumeiropu, Hitlers savu armiju sūtīja karot milzīgajos Krievzemes plašumos. Nez kādēļ viņu neinteresēja ne blakus esošā Anglija, kuras neatkarīgā pastāvēšana Vācijai no stratēģiskā viedokļa bija visai neizdevīga, ne Šveice, kuras bankās glabājās lielākā daļa pasaules zelta krājumu. Ja paskatās pasaules kartē, tad šāda taktika Vācijas uzvaru padarīja vismazāk iespējamu. Kas Hitleram to lika izvēlēties? Un rezultātā vācu tauta cieta milzīgu sagrāvi. Arī vācu tautas gudrākā, inteliģentākā daļa tika gandrīz pilnībā iznīcināta un šīs tautas kā vienota veseluma turpmākās attīstības iespējas bloķētas uz ilgiem laikiem.

Te varētu minēt vēl citus piemērus, bet tajos visos var atrast vienu dīvainu likumsakarību. Valstis un tautas, kurām ir visas iespējas izvirzīties cilvēces progresa ceļā, kaut kāda iemesla dēļ pēkšņi zaudē šīs savas iespējas. It kā kāda neredzama roka virza pasaulē notiekošos procesus tā, lai šīs iespējas atņemtu. Kā interesēs tas varētu būt? Tikai to interesēs, kas grib valdīt pār valstīm un tautām.

Kas tad ir pasaules kundzība? Tās pirmkārt ir noteikšanas tiesības pār pasaules resursiem. Viss pārējais ir otršķirīgs. Nav nekādas vajadzības iekarot kādu valsti. Pietiek, ja ir brīva piekļuve šīs valsts resursiem un iespējas pilnībā noteikt to izmantošanu. Bet pie spēcīgu, nacionāli vienotu valstu resursiem piekļūt nevar. Tādēļ pasaulē veido savstarpēji atkarīgu, savstarpējās saistībās sapītu valstu tīklu. Pār tādām var valdīt ar naudu. Tādu valstu valdības ir regulējamas un ietekmējamas.

Starp citu, dīvainas lietas notiek tai naudas pasaulē. Piemēram, daļa pasaules valstu pirms vairāk kā piecdesmit gadiem nodibināja tādas organizācijas kā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds. Tagad, pēc pus gadsimta izrādās, ka visas šīs valstis ir šīm organizācijām parādā. Kam tad īsti tās valstis ir parādā? ASV dolāram sen vairs nav reāla seguma, Amerikas ārējais parāds ir milzīgs, bet dolārs joprojām ir starptautiski atzīts maksāšanas līdzeklis. Vai gan tas būtu iespējams, ja neeksistētu kādas slepenas vienošanās un mums nezināmas sakarības?

L. I: TV kanālā «Sojuz» bija raidījums par kādu klosteri Grieķijā, kur pie mūkiem atbrauca Grieķijas premjers. Viens no mūkiem uzdod viņam jautājumu – «vai tā ir taisnība, ka tu esi masons?» Un premjers viņam atbild – «bet parādiet man kaut vienu premjeru pasaulē, kas nebūtu masons...» Šis kanāls masonismam pievērš ļoti lielu uzmanību. Viņi bija iztirzājuši Dena Brauna «Da Vinči kodu» un pamatoja, ka šo filmu un iespājams arī grāmatu finansēja masoni. Un iztirzāja arī grāmatas un filmas nolūkus.

J.M.: Es to grāmatu izlasīju vēl pirms sākās lielā ažiotāža. Nekas tur tāds nav, nodomāju – vienkāršs krimiķis... es to lasīju kā fantāziju, nesaistot ar realitāti. Domāju, ka cilvēkiem, kuri tic Dievam, šeit nebūtu par ko satraukties. Uztraucas tie, kuri ticību Dievam aizvietojuši ar ticību reliģijai. Viņi uztraucas par katru sīkumu, kas šo viņu izvēlēto reliģiju varētu apšaubīt.

L.I.: Fantazēt jau var par visu ko, piemēram, ka Vaterlo kauja varēja beigties savādāk un, kas no tā būtu iznācis? Var arī par kristietību fantazēt. Kāpēc ne? Bet šīs grāmatas sākumā ir rakstīts, ka tajā paustais ir patiesība!

J.M.: Tad, kad pēc grāmatas iznākšanas parādījās filma un visa lielā ažiotāža, es sapratu, ka aiz tā visa stāv iespaidīgi līdzekļi. Un iespaidīgi līdzekļi var nākt tikai no iespaidīgām aprindām. Protams, lai īstenotu kādu šo aprindu izvirzītu mērķi.

Kas attiecas uz reliģiskām, okultām, ezoteriskām lietām, tad arī man, kā jebkuram cilvēkam, te ir sava pieredze. Jau kopš vidusskolas jutu aicinājumus uz visu noslēpumaino. Uzzināju, ka man ir nelielas spējas biolokācijā un ekstrasensorajā ārstēšanā. Domāju, ka attīstīšu šīs spējas pa īstam. Dabūju 1904. gadā izdotas grāmatas kopiju, kurā aprakstīta ārstēšana ar rokām. Tā bija krievu valodā, vecajā drukā. Mūsdienu grāmatās nekas īpaši klāt nav nācis. Tikai plašāk izskaidrots. Šo to jau varēju izdarīt, bet tad es sāku ārstēt to, ko nedrīkst un pats saņēmu sitienu, tas iedragāja veselību. Un tad es sapratu, ka tās lietas nav tik vienkāršas un tas nav mans lauciņš.

Savulaik populāras bija gleznas, ko glezno ar biolauku. It kā ļoti labas un palīdz. Toreiz biju iepazinies ar vienu igauņu ekstrasensu. Biju pie viņa Igaunijā un viņš man tādu uzdāvināja. Braucām mājās, man glezna nolikta blakus mašīnā uz sēdekļa. Pēc kāda laiciņa sāka sāpēt sāns. Toreiz es tam īpaši nepievērsu uzmanību. Vēlāk arī mājās sākās dažādas neveiksmes. Ne viss, kas ir ekstrasensori iedarbīgs un no citiem ieteikts ir arī derīgs un labs. Vēlāk es šo gleznu apraku zemē. Dāvināt citam cilvēkam to nedrīkstēja. Tikai ja pats esi iemācījies noteikt starojumu, var tā pa īstam spriest par to, cik viena vai otra lieta, zīme, augs vai priekšmets ir tev labvēlīgs. Grāmatas var būt tikai kā ceļveži, bet ceļš jāiet pašam. Kādreiz, vadoties no grāmatām, domāju, ka atliek tikai uz sava apģērba uzšūt labi daudz pozitīvu zīmju un tā var iegūt spēcīgu labvēlīgu starojumu. Bet tā tas nav. Bez jēgas saliekot kopā pozitīvas zīmes, to labvērtība strauji samazinās vai pat izzūd pavisam. Zīmju savstarpējās attiecības ir daudz sarežģītākas. Kas attiecas uz A. Baloža grāmatu «Kosmosofija» – man liekas, ka tai grāmatai iekšā ir daudzas pareizas lietas. Tas ir viņa skatījums uz pasauli. Cik atbilstošs tas ir pastāvošajai realitātei mēs nevaram spriest, jo nezinām, cik atbilstošs realitātei ir mūsu pašu pasaules uzskats. Tikai valoda grāmatā ir tāda mazliet vecmodīga, mūsdienu lasītājam neierasta un tas zināmā mērā atgrūž jaunos lasītājus.

Es savu pirmo grāmatiņu sastādīju pirms divdesmit gadiem. Tā saucas «Tas man jums jāpasaka». Toreiz es par tantras budismu biju ieinteresējies. Paralēli domājot par visu pārējo. No šīs mācības es ieguvu jaunas atziņas par daudzām lietām. Viņa tikai tagad ir pirmo reizi nopublicēta mājas lapā aisbergs.lv (www.aisbergs.kernel.lv – red.).

Lasot grāmatas, mani interesē, ko cilvēks ir uzrakstījis, nevis kas viņš ir. Tam ir savas labās un sliktās puses. Tomēr es uzskatu, ka grāmatas tekstam ir jādzīvo sava dzīve, neatkarīgi no tās autora. Ir jau arī gadījumi, kad grāmatās kaut kas tiek apzināti slēpts, dezinformēts. Vai, piemēram, metodikā tīšām kaut kas nav līdz galam pateikts, vai ir ielikts kaut kas nepareizs, lai lasītājs netiktu tālāk.

L.I.: Tāpēc jau loģika ir tā, kas palīdz atšķirt – kur ir patiesība un kur meli. Viss slēpjas niansēs. No tām viss atkarīgs un katra attieksmē, spējā izprast un pieredzē.

J.M.: Tā ir. Bet ir arī dokumentālās filmas un grāmatas par cilvēka ietekmēšanu, apziņas kontrolēšanu. Tur ir demonstrēti paņēmieni, kā tiek apieta loģika, kā iedarbība tiek virzīta uz cilvēka zemapziņu. Ir informatīvi paņēmieni apziņas ietekmēšanai. Tas ir, cilvēkiem tiek dotas tādas atlasītas zināšanas, kas viņu noved pie aplamiem secinājumiem. Arī ar izglītību un kārtību skolās, var jaunatni regulēt. Vienā gadījumā izveidot zinātkāru, erudītu personību, otrā gadījumā aprobežotu, apātisku cilvēciņu, profesionālu bezdarbnieku darba tirgū. Bet to visu salikt pa plauktiņiem un smuki uz papīra ir diezgan grūti. Šobrīd es to kopainu redzu, bet tās nianses daudz kur nav saprotamas.

L.I. A. Balodis ir diezgan daudziem piekodinājis, lai šajās lietās nelien iekšā un par šīm lietām mazāk interesējas, jo var vienkārši sajukt prātā... Cik tas ir pamatoti, es nezinu. Bet, atgriežoties pie pasaules valdības. Ja šodien redzam, kas notiek apkārt... Par Lemberga arestēšanu, piemēram, kāds ir Tavs viedoklis? Kā tas iekļaujas kopainā?

J.M: Labi iekļaujas. Pastāstīšu. Ir pasaules valdība. Ir kompradori un marionetes, kas nododot savas tautas intereses, viņiem kalpojot. Protams, arī Baltijas valstīs. Šīm marionetēm katram ir piemeklēta sava atslēdziņa ar kuras palīdzību viņi tiek turēti paklausībā. Tā var būt materiālā ieinteresētība, šantāža par kādiem grēkiem – vienalga kas. Es savulaik lasīju tādu grāmatu «Ekonomiskā slepkavas grēksūdze». Tur viss tas ir labi aprakstīts. Un tā šie marionetes ieņem augstus valsts amatus un kalpo pasaules valdībai virzot cauri parlamentam globalizatoriem vajadzīgos likumus un noslēdzot globalizatoriem vajadzīgos līgumus. Viņi dara to, ko tiem liek. Un par to viņi saņem naudu, tūkstošiem latu katru mēnesi. Bet miljonus ar to sakrāt nevar. Miljonus var dabūt tikai ar dažādiem nelikumīgiem darījumiem. Piemēram, izmantojot dienesta stāvokli, ņemot kukuļus, prihvatizējot un citādi blēdoties. Tādā veidā šie kolaboranti apaug ar naudu. Un viņi domā, ka tiem ir vara un liela teikšana, bet pasaules valdība to visu kontrolē, piefiksē, kādas tu lietas dari un kur tava nauda aiziet, piemēram, ārzemju bankās. Neviens jau tā uzreiz sodīts vai atmaskots netiek. Šī informācija tiek turēta rezervē. Un ir tikai viens mehānisms ar kura palīdzību Pasaules valdība savā rīcībā šādu informāciju var iegūt – tie ir valstu speciālie dienesti. Latvijā šobrīd valda oranžā mafija. Tie redzēja, ka viņiem labi veicās. Viņi faktiski pārņēma varu iekšpolitikā un pašvaldībās. Dzirdēju jau, kāds spiediens bija uz pašvaldību vadītājiem. Visiem jāstājas pozīcijas partijās. Ja kāds nestāsies, ir jau gatavs mehānisms, kā tevi... Kā Rīgas galvu padzina ar uzticības balsojumu. Ar visām brīvostām arī gāja labi. Un viņi, acīm redzot, nolēma, ka tos speciālos dienestus nekaitētu pakļaut savai kontrolei un tad informācija par to darījumiem nenoplūstu... Un viņi atvēzējās, uz tiem speciālajiem dienestiem. Tai brīdī, kad tas sākās es biju stipri ieinteresēts. Es domāju, vai tiešām viņi tik daudz spēs. Speciālie dienesti taču ir pasaules valdības instruments un tagad viņi ir nolēmuši tos savākt sev. Vai tiešām to pieļaus? Ha ha! Protams, ka nepieļāva! Iesākumā bija nopietni brīdinājumi, bet viņi nesaprata un neņēma vērā. Nu tad dabūja kārtīgi pa ādu. Bet Lembergu paņēma ciet par biedinājumu pārējiem. Turklāt paņēma pa ceļam! Tā ir izrāde pārējiem. Tā viņiem lika saprast – zēni, tagad protaties! Redz kā ir – pasaules valdībai arī prettautiska kliķe, ja tā sāk bīdīt savas intereses, nav pieņemama. Tieši tāpēc šie dabūja pa nagiem. Visi pārbijās – nē mums neko vairāk nevajag, mēs vienbalsīgi atceļam visus pieņemtos likumus. Bet tas vairs nelīdz. Ja paliek šis Saeimas sastāvs, pastāv iespēja, ka nākošais prezidents var būt – oranžais prezidents. Un tagad mani interesē, cik tālu savu padevību mūsu varturi mācēs pasaules valdības priekšā apliecināt. Pasaules valdība nekad nepiekritīs zaudēt kontroli pār mūsu valsti. Ja nevienosies, ka prezidentam jābūt pasaules valdības cilvēkam vai, ka Kalvītis atkāpjas tāpat un dod teikšanu arī «Jaunajam laikam», tiks vākti paraksti un vajadzības gadījumā lietu aizvirzīs pat līdz ārkārtas vēlēšanām. Tagad tauta nobalsos par «Jauno laiku» un oranžā koalīcija tiks izjaukta. Pasaules valdībai tas tikai vajadzīgs. Ir jāsaglabā mehānisms, ar kura palīdzību viņi tur savā saujā šīs sev kalpojošās marionetes.

Lasīju N. Senčenko «Iznīcināšanas sabiedrība – demokrātisko reformu stratēģiskā perspektīva». Tur ir labi aprakstīts šis tautu un valstu iznīcināšanas mehānisms, kas darbojas ar pašu tautas ievēlētu valstsvīru rokām. Bet, kad moris savu padarījis, moris var iet! Uz visiem šiem mūsu oligarhiem, (tas gan pārāk lepni priekš viņiem skan) pasaules valdībai ir dosjē. Ja kāds no viņiem vairs nebūs vajadzīgs vai kļūs traucējošs, šis dosjē nāks atklātībā ar visiem pierādījumiem. Tautai par prieku viņš tiks atmaskots un visi īpašumi atņemti, konti ārzemju bankās arestēti. Un taisnība būs uzvarējusi. It kā! Nožēlojama situācija tādam mūsu valdības vīram. Cilvēki cenšas viņu pārliecināt, cik prettautiski ir iznīcināt cukurrūpniecību, cik noziedzīgi uzdāvināt Abreni Krievijai. Viņš pats jau arī to saprot. Bet viņš atrunāsies un teiks, ka tā vajag. Viņam zobens visu laiku karājās virs galvas, viņš nevar savādāk. Viņu tur saujā. Viņam ir jādara tas, ko liek.

Kāpēc izvēlējās Lembergu? Domāju, ka tāpēc, jo viņš strīdējās ar Sorosu. Bet Soross Latvijā īsteno Pasaules valdībai nepieciešamo globalizācijas politiku..

L.I.: Bet Lembergam virs galvas arī savs Soross sēž – Lučanskis.

J.M.: Nu, jā, bet viņu vienu no visiem oligarhiņiem... Vienu upuri vajadzēja. Pasaules valdībai Lembergs acīm redzot bija tas neērtākais, spurainākais.

L.I.: Kā pasaules valdība panāk ietekmi un iespēju kontrolēt mūsu speciālos dienestus?

J.M.: Nu par to var izteikt tikai minējumus. Speciālie dienesti taču sadarbojās. Pat padomju laikos padomju un amerikāņu speciālie dienesti esot sadarbojušies. Tur, specdienestu līmenī, tas globālisms jau sen ir bijis. Atklātībā par šīm lietām maz kas ir zināms, tādēļ konkrēti neko minēt nevaru. Varu tikai nojaust, ka to savstarpējās saites ir pamatīgas.

L.I.: Ko mēs varam darīt?

J.M.: Visi tagad izmisīgi domā – ko mēs tagad varam darīt... Izmisīgi! Man patika, kā viens zinātnieks par globalizāciju teica. Viņš saka – pirmais, kas jādara – jāizplata informācija. Cilvēkiem ir jāzina, jāmācās saprast pašreizējo situāciju. Jābūt spējīgiem saskatīt globalizācijas prettautisko būtību, to, kas patiesībā aiz tā visa slēpjas. Zināšanas – tas jau ir liels milzīgs solis pretī risinājumam. Pagaidām, vienīgais, ko varam darīt, ir dot cilvēkiem informāciju, zināšanas. Tāds ir arī manu necilo grāmatu un rakstu mērķis. Krievu laikā bija mehānisms visu kas neatbilda valdošajām interesēm aizliegt. Tagad ir mehānisms – visu to noslēpt milzīgā informācijas gubā. Ja lielā siena kaudzē iesviež dažas, teiksim, zāļu ripiņas. Dabīgi, ka nevar atrast.

L.I.: Vai arī aprok zem tās gubas... Ej nu meklē! Tagad Latvijas grāmatnīcās var iegādāties grāmatu «Zem skorpiona zīmes». Cilvēki lasa un iegūst informāciju, bet tas jautājums ir – kāpēc pieļauj, ka kaut ko tādu var veikalā nopirkt? Manuprāt, viens skaidrojums varētu būt tāds, ka tā informācija vairs nav bīstama. Tauta jau ir tik psiholoģiski apstrādāta, ka cilvēks lasa un viņam rodas pretējs efekts. Nevis paliek gudrāks, bet ar tādu kā hipnozi izlasa pat to, kā tur nav.

J.M.: Jā un viņi ir tādā kā nesodāmības, pārākuma apziņā. Un kaut ko tādu izlaižot tautā panāk zināmu iebiedēšanu. Jūs nepīkstiet, redz\', kādi mēs esam un jūs neko nevarat izdarīt.

L.I.: Analoģija ar Lemberga aizturēšanu uz ceļa...

J.M.: Jā, apmēram. Bet varbūt, ka viss vēl īsti nomākts nav un šādi varianti izsprūk pret viņu gribu. Daži fakti, kas tajā grāmatā ir, viņiem nav visai patīkami. Ja ar viņu svētību tas būtu taisīts, tad šis tas no tā visa nebūtu publicēts.

Esmu lasījis Grigorija Kļimova «Padomju gudro protokolus». Interesanta grāmata, izurbos cauri. Tur ir doma – sātans valda pasaulē. Bet kādā veidā? Visi runā – Dievs ir debesīs, bet pasaules valdnieks ir sātans (uz zemes). Un tur nu ir mēģināts pastāstīt kā tieši šis sātans valda pār pasauli – caur izdzimšanu, deģenerāciju, arī nenormālībām. Un viena no izdzimteņu pazīmēm esot pārspīlēts egocentrisms un varaskāre. Tā ir nenormālība. Ja tā padomā – normāls cilvēks taču netieksies pēc varas par katru cenu.

L.I.: Tieši tā. No jūrmalgeitas lietas arī piemērs – kurš lielāks kretīns, tas jāliek. Viņš pats visu izdarīs, nekas viņam nav jāmāca.

J.M.: Nu, re. Un grāmatas doma ir, ka visa šī valdošā šķira ir, zināmā mērā, izdzimteņi. Viņi it kā domā, ka valda, bet patiesībā tas ir sātans. Fakti arī ir – par Ļeņinu, Staļinu, Hruščovu, Čerčilu... Pat par slaveniem rakstniekiem, mākslas darbiniekiem... Arī par pederastiem. Uzsvērta viņu pārspīlēta varaskāre. Viela pārdomām ir. Un arī rodas jautājums – kā tas varēja nākt atklātībā? Kāpēc autoram neuzbrauca mašīna, kāpēc nesakoda lapsenes, kāpēc nenokrita no 10 stāva... Izskatās, ka visu izkontrolēt vēl pagaidām viņi nespēj. Bet var būt arī, ka kļūdāmies...

L.I.: Tas ir droši, cilvēki vien mēs esam...

J.M.: Fakts ir, ka neko lielu vairs izdarīt nevar. Var teikt, ka vilciens jau aizgājis. Tagad var nākt pat visdedzīgākais komunists vai nacionālists pie varas, neko viņš neizdarīs. Lūk, iedomājies, pieceļas K. Ulmanis no kapa un atnāk par prezidentu. Ko viņš varētu izdarīt? Neko...

Es pirms gadiem iestājos «Mūsu Zemes» partijā. Apē vietējie teica – kandidē uz pilsētiņas galvas amatu kā «Mūsu Zemes» deputātu kandidāts. Es teicu – pat ja kāds gribētu kandidēt, tad no tādām partijām, kas nav pārstāvētas Saeimā, to darīt nedrīkst. Ja, piemēram, «Mūsu Zeme» uzvarētu pašvaldību vēlēšanās Apē, tad pilsētiņai tas būtu milzīgs zaudējums. Uz Api, pilsētiņas budžetā no Rīgas nevienu lieku santīmu nedabūtu. Tikai tik, cik neiedot vienkārši nevar. Tā ir jebkurā pašvaldībā. Līdzekļu sadale lielā mērā atkarīga no tā vai pašvaldības vadība pieder pie valdībā pārstāvētām partijām un vai tās ir pozīcijas, vai opozīcijas partijas. Tāpēc jau tie pašvaldību vadītāji bieži vien maina tās partijas piederības. Nauda tiek «pareizajiem». Arī valsts mērogā skatoties. Domā – nāks nacionālā valdība.... Piedod, bet ir starpvalstu līgumi, visur ir apņemšanās, saistības, paraksti. Un saistību nepildīšanas vai laušanas gadījumā paredzētas pamatīgas soda sankcijas. Kā tu vari kaut ko lauzt? Tad jau ir bankrots uz ezera.... Tikai taisot revolūciju un gāžot valdību visas saistības atkrīt. Bet neviens šeit revolūciju netaisīs. Pasaules valdība tam nepiešķirs līdzekļus! Ja Latvijā būtu nacionāla vai autoritāra valdība, tad cita lieta. Bet šodien Latvijā ir tieši tāda valdība, kāda pasaules globalizatoriem vajadzīga. Tādēļ ir tikai viens variants – dzīvot tā, lai to savu latviskumu nepazaudētu. Un arī tie, kas brauc uz Īriju, Angliju – lai arī viņi to latviskumu uzturētu.

L.I.: Skaidrs, Jāturpina tas pats, kas līdz šim...

J.M.: Neko citu jau nevar. Taisīsim pagrīdes revolucionāru pulciņus? Tas nav nopietni.

L.I.: Nopietni jau būtu, ja būtu cilvēku, kas to būtu gatavi to darīt , bet nav jau.

J.M.: Nav. Mēs nevaram savākt nekādus protestus. Tajā pašā 16.martā... Salīdzinoši, cik tad tur bija tie cilvēciņi. Un tie paši nacionālie spēki nevar vienoties par vienu kārtīgu gājienu... Tie no rīta, citi vakarā... Es jau saprotu, katram savas ambīcijas, apsvērumi un tomēr.... Nevar vienoties? Par ko tad vispār runāt...

L.I.: Es uzskatu, ka patiesi nacionālo spēku nemaz nav. Jo nākamais solis pēc partijas izveidošanas ir saimnieka meklēšana, kam izdevīgāk pārdoties... Un saimnieks nosaka ko darīt. Brīvsolis jau arī ir, bet ir brīdis, kad tev pasaka – jādara tā. Un tāpēc viņi nevar vienoties. Saimnieki negrib

J.M.: Kad nacionālisms tiek imitēts, tad jau nekā arī nav. Tik daudz kļūdas ir pieļautas un tādas, kurām normāli nevajadzētu būt. Loģiski domājošs cilvēks to nepieļautu. Es šur tur internetā komentāros rakstu – vai tas ir svarīgi, kurā partijā tu esi. Nu, 16. marts – kopēja piemiņas diena, kopīgs mērķis! Vai tad nevar vienoties? Mums nacionālisms ir viens nevis daudzi. Viens kopējs. Nekā nevar... Tā ir darbības imitācija. Spēle. Piemēram, «Visu Latvijai», es uzskatu, ka tā ir domāta kā nākošā maiņa «Tēvzemei un brīvībai». Tikpat bezzobaina, tikpat pieradināta tā nākotnē sēdēs Saeimā. Iepriekšējos gados, 16. marta sakarā viņi jau atbalstīja valdības viedokli – gājienu nevajagot, leģionāri klusiņām jāpiemin. Tagad šo nostāju kaut kā vairs neatceras.

Mana doma ir tāda – jāveido viena liela latviešu nacionālā sabiedriskā organizācija. Nevis politiska partija. Un tur visi varēs strādāt un cīnīties par latviskuma saglabāšanu.

L.I.: Bet 8 gadus tāda organizācija pastāv un viņi nenāk strādāt... Tas pats Ivars Prūsis. Bija atnācis par cukurfabriku slēgšanu runāt. Dibinot jaunu organizāciju – cukura biedrību un vēlējas izmantot mūsu telpas un bankas kontu. Es jautāju – kāpēc tu veido vēl vienu organizāciju? Izmanto esošas, kaut vai biedrību «Latvietis» nevis tikai tās telpas un bankas kontu? Bet kā jau tas kārtīgam patriotam pienākas dzirdot šādu piedāvājumu viņi parasti dibina, ko jaunu. Vienotības vārdā dibina jaunus laikrakstus, jaunas partijas un runā par nepieciešamību apvienoties... Bet ja jau tā vienotības vēlme būtu patiesa, tad neveidotu jaunus veidojumus...

J.M.: Tas ir skumji, zini. Piemēram, ja apvienotu visas tās potences – uz kultūras mantojuma, dievturību, folkloru orientētās. Tas viss ir latviskums. Visām latviskajām organizācijām būtu savā starpā jāvienojas – kopēji mērķi, darbs plecu pie pleca, lai viens otru var pabalstīt... Tādā virzienā jāiet. Politiskais posms ir noiets. Es tur neko vairs neredzu. Šobrīd nacionāla politiska partija nonākusi Saeimā faktiski neko vairs nevar panākt, bet tikai ar savu klātbūtni kuplināt šo teātri. Jo Saeimai vajag, gan labos, gan kreisos un vidējos. Tāpat kā teātrī vajag aktierus visām lomām. Un izrāde sākas. Nekā personiska, es labais, tu kreisais, viņš centrists. Mēs taisām teātri. Tam nav nekāda sakara ar tautas interesēm, tautas, labklājību. Arī savstarpējām attiecībām tas netraucē, pēc izrādes visi kopā var sēdēt krogā pie viena galda. Jebkurā demokrātiskā valstī taču visiem politiskiem spēkiem jābūt pārstāvētiem parlamentā. Mums ir Tēvzemieši. Tie ir nacionālie. Ir interfronte jeb saskanieši – tie ir pretējie. Oranžie pa vidu. Un mēs, kaut kur citur aizbraukuši stāstām, cik mums partiju daudz. Un mums saka – ļoti labi, jums ir demokrātija. Šajā teātrī vairs nav jēgas piedalīties. Ja kāds grib nopietni strādāt, tad jāsāk darbība latviskā kultūrā, sadzīves līmenī, tur, kur vēl kaut ko var saglābt. Un jācenšas izplatīt ļaužu vidū to informāciju, kas, atklājot mūsu tautas patieso vēsturi un gadsimtiem glabātās kultūras vērtības, saliedē un vieno latviešus kā tautu.

L.I. Paldies par sarunu!


Komentāri
Ivars  15.06.2007 15:13:56
Par to cukura organizēšanos:
1. Lēmums par organizāciju bija jau pieņemts. Protams varēju mēģināt pārliecināt, strīdēties utt. ka nevajag dibināt, bet var izmantot kādu citu organizāciju , bet tas būtu ļoti nepraktiski, jo novirzītu pūles uz citām lietām.
2. Par pašu principu izmantot vienu organizāciju. Negribu apgalvot, ka tas ir pareizs vai nepareizs, bet tam ir savi trūkumi – vienu organizāciju vieglāk nomelnot, kontrolēt, iznīcināt, piekabināt birkas utt. Pilnīgi pretējs piegājiens – izmantot daudz un dažādas organizācijas (pēc sorosītu parauga), ir uzdevums – dibinam organizāciju uzdevuma veikšanai. Šai gadījumā ir grūtāk izmantot kādus vecus nopelnus un darbību izmantot bonusiņu vākšanai nākotnē, toties ļoti labi noder tieši konkrēto mērķu sasniegšanai. Manuprāt labāks ir otrs piegājiens, bet protams labus rezultātus var panākt arī ar pirmo


Alvils  16.06.2007 22:22:39
Nu jau kādu laiciņu nebūšu neko komentējis. :)
Interesanti jau ir, kā notiek tās jauno organizāciju dibināšanas. Sanāk bariņš jauniešu (varbūt arī ne tikai) un nolemj, ka kaut ko jādara lietas labā. Piemēram, jādibina jaunu organizāciju - bez "birkām", pašu labāko un skaistāko. Pēc laiciņa sanāk vēl kāds bariņš jauniešu un dibina vēl vienu partiju/organizāciju, jo pirmajai esot "piekārtas birkas" un tā esot "nomelnota", tai esot slikta "vadība" utt. Problēma ir nevis piekabinātajās birkās, bet gan tajā, ka katru no šīm organizācijām dibina cilvēki, kuri grib būt "paši galvenie" - ja ne citādi, tad vismaz savā smilškastē.

No otras, puses, jāpiekrīt Ivaram, ka konkrētu mērķu sasniegšanai ir iespējams dibināt kādu "īstermiņa" biedrību, tomēr tādai biedrībai būtu cieši jāsadarbojas ar kādu "mātes uzņēmumu". Tādā veidā būtu iespējams jebkurā brīdī vismaz formāli attālināties no "mātes" (piemēram, ja kaut kas noiet greizi), tajā pat laikā veiksmīga rezultāta gadījumā popularizējot arī "mātes" biedrību.

Starp citu - cik man zināms, biedrība "Latvietis" ir vienmēr bijusi atvērta federatīvai darbībai... :)

Ivars  17.06.2007 17:56:49
Ideāls variants ir neoficiāla (neredzama) mātesorganizācija un pēc iespējas vairāk "meitas". Protams to ir gana grūti realizēt.

"Savu smilšukastu" padarīšana ir dabiska individualitātes izpausme, ko nevajadzētu noliegt, bet gan izmantot. Tas protams ir jāmāk.


Aivars Linkevics  14.07.2007 13:33:00
jāmācās no seņčiem:tiem daudz laika spriedelēt nebij,kara vāli laida darbā un bij labs darbs veikts.Īstas ticības ar latviešiem vēl nav un bez tās zūd arī cerības.
Man gan vēi ir ticība letiņiem,ko rodu mūsu brašo
cīnitāju atmiņās.
dievs jau dos latviešiem vēl kādu iespēju bet pašiem jājūt īstā reize un nav jāpēta kaut kādi eir0pas žīdu izdomāti likumi,kas mums kaitīgi,


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».