At­mo­das sā­ku­mā vai­rāk­kārt no­piet­ni pār­la­sī­ju Mar­ksa «Ko­mu­nis­tis­kās par­ti­jas ma­ni­fes­tu». Cen­tos iz­prast, kā­pēc pa­gā­ju­šā gad­sim­ta vi­dū tā­da lie­ta ti­ka ra­dī­ta. Se­ci­nā­ju: mērķ-pun­ktu iz­sa­ka tei­ku­mi:

«Mums, ko­mu­nis­tiem, pār­met, ka mēs gri­bot iz­nī­ci­nāt tau­tī­bu, tēv­ze­mi. Pro­le­ta­ri­ātam nav tēv­ze­mes, tā­dēļ tam ne­var at­ņemt to, kā tam nav. Tā­dēļ pro­le­ta­ri­ātam at­liek pār­ņemt va­ru un kon­sti­tu­ēties kā (jaun­ai) nā­ci­jai.»

Tā­dēļ mēr­ķis – ra­dīt jaun­u nā­ci­ju, lik­vi­dē­jot pa­sau­lē eso­šās. Viss pā­rē­jais, kas ma­ni­fes­tā – so­ci­ālās pro­blē­mas un to ri­si­nā­ju­mi, dek­la­rā­ci­jas –, iz­ska­ta pēc, pie­vi­li­nā­ša­nai. Es­mu pār­lie­ci­nāts – ne jau Markss to iz­gud­ro­ja, to vi­ņam kā­dā kro­dzi­ņā pa­svie­da priekš­ā no kā­da sle­pe­na, jau iz­se­nis strā­dā­jo­ša mērķ­tie­cī­ga cen­tra kā iz­rau­dzī­tam spē­cī­gam sub­jek­tam. Ju­ri­dis­ki, pro­tams, to vairs ne­var pie­rā­dīt, ta­ču var lo­ģis­ki iz­se­ci­nāt, tā­pat kā var se­ci­nāt, kā­das tau­tī­bas cil­vē­ki pār­stāv šo cen­tru.

Uz ko bal­stās mans se­ci­nā­jums? Uz vēs­tu­ris­kām sa­ka­rī­bām.

Ro­mas im­pē­ri­ja 66.–70. ga­dā pie­vei­ca jū­dus, no­pos­tī­ja Je­ru­zā­le­mi un tau­tu var­mā­cī­gi iz­dzi­na no tēv­ze­mes. Tā žī­di iz­kai­sī­jās pa­sau­lē, to­mēr sa­gla­bā­jot sa­vu pār­lie­cī­bu un ti­cī­bu. Var­būt pa­ma­tā bi­ja šī pā­rā­ku­ma ap­zi­ņa un augst­prā­tī­ba, var­būt ie­dzim­tais vei­kal­nie­cis­kums, ta­ču starp ci­tām tau­tām vi­ņi ar lai­ku rai­sī­ja neie­cie­tī­bu pret se­vi. Ja pa­la­sām kaut V. Sko­ta «Ai­ven­ho» vai R. He­gar­da «Dai­ļā Mar­ga­re­ta», tad re­dzam, ar kā­du pie­pū­li žī­diem ci­tu tau­tu vi­dū nā­cies tu­rē­ties pie dzī­vī­bas. Da­bī­gi, ka šā­dā si­tu­āci­jā ga­du sim­te­ņos ra­dās cen­tri, kas pa­ma­zām no­stip­ri­nā­jās. Sak: jūs mūs tā, bet mēs jūs vi­sus – ši­ten­tā». Tad nu 19. gad­simta vi­dū ra­dās ko­mū­nisms kā nā­ci­ju iz­nī­ci­nā­tājs. Pro­tams, ka vien­lai­kus ti­ka iz­man­to­ti arī ci­ti ce­ļi, tos­tarp liel­ka­pi­tā­la vei­kal­ceļš, kāds veik­smī­gi dar­bo­jas arī šo­brīd. Tas tā­pat kā ko­mu­nisms ved tau­tas uz vie­nā­dī­bu, tā­tad nā­ci­ju sa­plū­ša­nu, līdz ar to iz­zu­ša­nu.

Šo cen­tru dar­bī­bu, ma­nu­prāt, var iz­jaukt ti­kai na­ci­onā­lisms, kas vei­do at­šķi­rī­gas na­ci­onā­las val­stis. Tās vi­ņu plā­nus pa­ra­li­zē. Es­mu pār­lie­ci­nāts – pa­sau­lē na­ci­onā­lisms ir ne­pie­cie­šams kā ga­rants, bez kā cil­vē­cei jā­iet bo­jā. Lai cil­vēks dzī­vo­tu, jā­būt dzī­ves­prie­kam, un tam ne­pie­cie­ša­ma pa­sau­les daudz­vei­dī­ba. To var dot ti­kai na­ci­onā­lisms. Kat­rai nā­ci­jai sa­va valsts, kat­ra valsts ci­tā­dā­ka.

Uz šīm at­šķi­rī­bām mums jā­ceļ sa­va Lat­vi­jas valsts. Tās pa­ma­tā jā­būt tam, kas rak­stu­rīgs ti­kai un vie­nī­gi mū­su ze­mei un tau­tai, ko ra­dī­ju­si mū­su vēs­tu­re, ne­vis tam, ko An­gli­jā vei­do­ju­ši an­gļu lor­di. Liel­ka­pi­tā­la vei­kal­nie­cis­ku­mam da­bī­gais pre­tspēks bū­tu so­ci­ālais līdz­svars, kas bez va­ras pa­lī­dzī­bas nav pa­nā­kams, jo ba­gā­tais vien­mēr būs spē­cī­gāks par na­ba­go, kaut tā­dēļ, ka la­bāk pa­ēdis. Tā­dēļ, ja ru­nā­jam par par­ti­jām, kā­dām bū­tu jā­val­da, lo­ģis­kais no­sau­kums bū­tu – na­ci­onāl­so­ci­ālis­ti. Šo no­sau­ku­mu sa­vu­laik sa­bo­jā­ja Hit­lers, uz­stā­jo­ties kā šā­da no­sau­ku­ma par­ti­jas va­do­nis.

Ne­kas nav pa­nā­kams bez cī­ņas. Ja mēs, lat­vie­ši, šo cen­tru ie­prog­ram­mē­tā par­la­men­tā­ris­mā vei­do­tu sa­vu na­ci­onā­lu val­sti, mums tas neiz­do­tos. Lai šā­dā ce­ļā va­rē­tu sākt vei­dot val­sti, jā­gūst bal­su vai­rā­kums vē­lē­ša­nās. Ta­ču tās no­tiek ne­lo­ģis­ki, daudz ko iz­šķir ha­otis­ki do­mā­jo­šu cil­vē­ku ma­sa, kas bū­tī­bā ne­sa­prot, kas tās vē­lē­ša­nas tā­das ir.

Lai ne­sa­pra­ša­na pas­tā­vē­tu, gā­dā pre­se, tele­vī­zi­ja utt., kas ar vi­sā­dām mas­ka­rā­dēm, ko vei­kal­nie­ki sauc par de­mo­kra­ti­ju, jauc cil­vē­kiem gal­vu. Un vi­su va­da tie pa­ši cen­tri. Pret mums, ie­spē­ja­miem dum­pi­nie­kiem, tiek lie­to­ta na­ba­dzī­ba. Na­ba­gais ne­dar­bo­sies pats, viņš klau­sīs pa­vē­li, bal­sos par to, par ko vi­ņam liks bal­sot caur laik­rak­stiem, TV utt. Vie­nī­gais ir – dot ci­tu pa­vē­li, ci­tā­dā vei­dā, bet pa­vē­li.