Vajadzība pēc tādiem materiāliem kā publicētais
Dr. Georga Jekela raksts «Vācu tautas pāraudzināšana»
ir nenoliedzama. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt – tas liecina, ka
jaunizceptajā Eiropas lielvalstī nebūt ne visus ir pārņēmusi globalizācijas
eiforija. Un otrkārt – no tiem var uzzināt daudz ko tādu, par ko pie mums
parasti izvairās runāt vai vispār noklusē.
Dīvaina, lai neteiktu vairāk, sakritība. Ja neskaita
dažas nianses, tad līdzīgas skološanas un pāraudzināšanas metodes
tika lietotas ne tikai Rietumvācijā, bet arī… tā saucamā sociālisma
lēģera teritorijā. Sākumā gan bija slepkavošana un deportācijas,
cilvēkus samala zem tanku kāpurķēdēm Berlīnē un Budapeštā, bet vēlāk
tika piemērotas tās pašas metodes, ko apraksta Dr. Jekels. No vietējiem
«demokrātiski» domājošiem kolaboracionistiem un internacionālistiem
tika radītas tautas valdības, pašpārvaldes, bruņotos spēkus komandēja
ideoloģiski pāraudzinātie vietējie kadri. Kur nu vēl pašmāju drošības
dienesti, jo sevišķi VDR un Bulgārijā, kas savā profesionalitātes
līmenī drīz vien nostājās blakus un reizēm pat pārspēja savus saimniekus
no padomijas drošībniekiem. Tie, kam savulaik tūrisma braucienos ar
arodbiedrības ceļazīmēm palaimējās apmeklēt VDR, varbūt pamanīja,
ka, neskatoties uz krievu militāristu daudzajām bāzēm, viņus pašus
tur tikpat kā nemanīja. Pat bēdīgi slaveno mūri apsargāja un uz pārbēdzējiem
šāva paši vācieši. Virsvadība gan palika Kremlī, taču vēlāk izrādījās,
ka pārmērīgi liela uzraudzība vairs nemaz nebija tik nepieciešama,
pietika ar izrīkošanu.
1968. gada notikumi Čehoslovākijā pierādīja,
ka skološana ir noritējusi sekmīgi. Šoreiz tanki, kāpurķēdes žvadzinādami,
traucās šajā valstī iekšā no visām debess pusēm, kā paši čehi ironizēja
– pie mums sākusies lielā rudens aparšana. Sevišķi nešpetni uzvedās
ne jau padomijas armijnieki, kuru vidū bija arī dažs labs letiņš, bet
gan militāristi no Ungārijas un VDR… Iedarbojās tā saucamā Brežņeva
doktrīna par ierobežoto suverenitāti. Nu kā, lai te nepiemin
tagad oficiāli izvirzīto saukli tepat Latvijā – iestājoties Eiropas
valstī būšot jāatsakās tikai no daļējas neatkarības un suverenitātes,
tātad valstiskuma. It kā suverenitāte varētu būt ierobežota!
Vai nu pakļaujies lielvarai, vai nē. Arī Polijā Solidaritāti
nožņaudza ar pašu poļu spēkiem.
Bija arī nianses, kaut vai Polijā. Cīņai ar katoļu
baznīcas ietekmi tika mīkstināta cenzūra presei un izdevniecībām,
demonstrēja Holivudas grāvējus, iespieda tulkoto bulvāru literatūru,
nelika šķēršļus nevienam mākslas žanram u. t. t. Šeit var salīdzināt
tolaik Polijā un VDR izdoto presi un grāmatas. Paradoksāli, bet liela
daļa poļu komunistu bija ticīgie un viņiem arī neliedza apmeklēt
baznīcu… Arī privātais sektors ieņēma daudz lielāku vietu kā citās
socvalstīs.
Un Latvijā? Šeit tāpat tā saucamajos augstākās
varas orgānos krēslus deldēja paklausīgi latvieši vai vīri ar latviskiem
uzvārdiem, kas gan neprata pateikt pat pāris vārdus latviešu valodā.
Bija pat sava konstitūcija, «pilsonība» un valstiskie atribūti,
kā visās brālīgajās republikās, lai tikai apmuļķotu un radītu ilūziju,
ka impērija tik tiešām ir republiku (valstu) savienība. Papildus
pāraudzināšanai tika laista darbā smagā artilērija – pārkrievošana,
ko visai cītīgi atbalstīja vietējie jau izskolotie kadri, savā svešu
zābaku laizīšanas kārē aiziedami līdz idiotismam. Diezin’ vai te būtu
vērts atgādināt, kā tika nīdēts viss nacionālais, tas vēl aizvien ir
svaigā atmiņā. Bet, lai cik skumji tas arī nebūtu, pāraudzināšana turpinās
arī ceturtā maija republikā. Vārdiņš nacionāls aizvien
biežāk tiek aizvietots ar apzīmējumu etnisks, jau runā nevis
par valstiskām, bet par etniskām robežām. Pat vēl vairāk. Savulaik kapitālismu
zākājošais internacionālists (skat. tā laika jauniešiem domātos izdevumus),
tagad jau globālismu sludinošais žurnālists Āris Jansons (LR MP
Pārstāv. pārstāvniec. PSRS preses centra vadītājs, preses atašejs 1991. gadā)
laikrakstu «Latvietis Latvijā» NRA 25.05.00. nosauca par rasistu lapeli.
Pat padomju laikā tālāk par apzīmējumu buržuāziskais nacionālists
neaizgāja. Tagad cilvēki, kas saglabājuši savu nacionālo pašapziņu,
jau tiek saukti par rasistiem!
Arī bijušās padomijas teritorijā ir sapratuši,
ka ar spaidiem un iebaidīšanu vēlamie rezultāti nav panākti, jo šīs
metodes tikai rada spītu un nepakļaušanos. Tāpēc pseidocilvēciskuma
vārdā tiek pieļauta visatļautība, jo sevišķi gadu tūkstošos izveidoto
morāles principu degradēšanas jomā. Kultūras vērtības nomaina ar
masu izklaides industrijas saražoto, pamatojot to ar «tāds ir pieprasījums».
Bet pieprasījumu organizē ar psiholoģisko apstrādi, šim nolūkam tērējot
miljonus un spekulējot ar cilvēku neapzināto tieksmi pēc primitīvām
izklaidēm. Tikai aklais var neievērot, ka visā pasaulē noris standartizācijas
procesi zem saukļa par vispārcilvēciskām vērtībām. Standartizācija
noris ne jau tikai izklaides un dzīves baudīšanas jomās, bet arī pašā
dzīves uztverē. Nākošajiem pasaules pārvaldītājiem, vienotajai
birokrātijas un nomenklatūras kastai, ir vajadzīgas absolūti paklausīgas
masas, kas dzīvo pēc principa – nopelni, tērē un baudi. Un nedomā.
Dažam labam var radīt neizpratni tas, ka tekstā
ES vietā lietots nosaukums Eiropas lielvalsts. Nu ko, laiks būtu pie tā
pierast. Joška Fišers taču skaidri un gaiši paziņoja, ka laiks
turpināt reformas Eiropā. Tas ir – visa ES valstu politiskā un ekonomiskā
vara jānodod Briselē savāktajiem kosmopolītiem un jāpasludina
jaunā lielvalsts ar nosaukumu EIROPA. Tikai naivie sevi var mierināt,
ka tās jau tikai paša Fišera domas vien esot. Nebūsim naivi, tas bija
ieplānots jau pašā sākumā, kad tika piedāvāts pirmais solis – neatkarīgu
valstu savienība uz brīvā tirgus un vienotas ekonomikas principiem.
Lai iekārdinātu. Viss plūst un mainās, liberāļi pārtop par globālistiem,
kuriem pat ar Eiropas ģeržāvu nepietiek.
Nupat jau sāk sapņot par visas pasaules pārbūvi, notiek tieši tas, par
ko sapņoja bārdainais Markss un viņa sekotāji.
Tautā gan mēdz teikt, ka pārāk liels kumoss mēdzot
ieķerties rīklē…
Pēteris Zvirbulis