Meitēn, tavās acīs Latviju es redzu. Debess zilgme dziļā viņās mirdz. Mīlestībā dzimusi tu esi. Mīlas pilna tava jaunā sirds.

Augums slaidais. Mati gaišie. Smaids, kas sirsnību un labestību pauž... Latvju meitene, man gribas pacelt roku – lai tā maigi tavu galvu glauž.

Tavām lūpām mana tauta runā. Tavās dziesmās tautas dvēselīte skan. Klausīdamies čalošanā dziļā, gaišas domas piedzimst galvā man.

Tevī veroties, es skatu baltu ciltis. Staltus vīrus. Sievas. Meitenes. Cauri viņu paaudzēm es šurpu nācu, lai te, dzimtā zemē, mūžam paliktu.

Zeme šī ir latvju šūpuļvieta. Zemē šajā dzīve sākās arī tev. Vēlos, lai tu visas mūža dienas viņu mīlētu, tās vārdu sirdī nestu sev.

Mīļā mazmeita! Tu izaugusi liela. Nemanīju, ka tik ātri skrējis laiks. Man būs jāaiziet – nav tikai zināma šī diena. Tas lai neskumdina tevi: tāds ir Dieva likums taisns.

Nezudīšu. Palikšu es tevī. Tavos bērnos. Mazbērnos, ko lolosi reiz tu. Viņu acīm tēvu zemē vēršos – mana dvēsele un mīla nenomirs.

Latviete tu esi. Mūžam tāda paliec. Dieva svētā roka lai caur dienām, gadiem tevi ved. Pasargā no visa ļaunā, svētī. Un ar tevi tautai pieaugt liek.

Latviete! Tev acīs tēvu zemes gaisma. Gaisma dievišķā, kas sirdī mīlestību pauž. Palikšu es tajā tālos mūžos. Palikšu, jo dvēsele to jauš.

Latviete...