Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Kā vieglāk vilkt brīvību
06.06.2007

Kas pagātni pētī, nākotni svētī.

1918. gada 18. novembris. Saujiņa drosmīgu cilvēku proklamē Latvijas Republiku. Pilsoņi nav gatavi. Snauž. Neviens nenāk apsveikt savu valsti. Toties tad, kad Rīgu ieņem Stučka un Ulmanis ir Liepājā, visi viņu sauc par vācu spiegu. Tiesa, mazliet vēlāk rodas cita vajadzība un tai pielāgota gatavība līst Ulmanim bez ziepēm. Jā, tam pašam «vācu spiegam». Un, ziniet, tad viss ir «normāli», «pilsoniski», «cienījami», jo – pragmatiski.

1940. gads. Mēs visi esam pilnīgi negatavi. Staļins iet iekšā Somijā, bet mēs neko nenojaušam. «Kāpēc Ulmanis nepavēlēja pretoties?» – bargi tincina mūsdienu pilsonis. «Šaut vajadzēja! Šaut! Man gan ne no viena nav bail!» – brēc nihilistiskais narodņiks, memme palīdz deguntiņu izšņaukt. «Kas tad īsti tajā četrdesmitajā bija?» – pēc tik lepnas izbrēkāšanās ir vietā «šaubīgā» jautājums.

«Darba jaunatnes savienības rindās tajā laikā (1940. g. – U.A.) visā Latvijā bija 250, augstākais – 300 biedru. Komunistu bija apmēram 500, varbūt 600 cilvēku. ... Man šķiet, ka tādos apstākļos pat smieklīgi ar šādiem spēkiem runāt par revolucionāro situāciju, par nolūku gāzt pastāvošo valdību.» Eduards Berklavs, kas 1940. gadā bija Latvijas Darba jaunatnes savienības centrālkomitejas otrais sekretārs, tātad zinošs cilvēks. (Citāts no M. Ziemiņa grāmatas «Trešā atmoda», 40. lpp., Rīga, 1998. g.) Nav bāzes, nav revolūcijas, punkts.

1987. gada 14. jūnijs. Ar H’86 organizēto gājienu sākas latviešu nācijas atbrīvošanās cīņa no padomju okupācijas un okupantiem. Taču tauta tam nav gatava. Jānis Peters fiksi uzorganizē radošo savienību plēnumu, LKP CK, saņēmusi no Maskavas norādes, 1988. gada 5. jūlija sēdē pieņem lēmumu «Par patriotisko kustību partijas līnijas uz pārbūvi atbalstam», kas uzdod biedriem Gorbunovam un Šustovam stāties pie darbu izvēršanas. (M. Ziemiņš, «Trešā atmoda»), 35. lpp.) Tā nācijas nacionālās atbrīvošanās cīņa LTF komunistu rokās pārtop par visparastāko nomenklatūras pārbīdi. Tauta? Būsim nu pragmatiski! Tautai ir «hameleoni».

1990. gada 4. maijā LPSR AP pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kurā atjauno 1922. gada 15. februāra Satversmi visā Latvijas teritorijā, bet 1940. gada 14. un 15. jūlijā notikušās Tautas Saeimas vēlēšanas nosauc par okupācijas un terora apstākļos notikušām. Tauta tam it kā ir gatava, taču deputāti par to tomēr šaubās, un 1990. gada 28. maijā LR AP pasludina sevi par Kirhenšteina Saeimas tiesību mantinieci. Nevar ne izskaitīt, cik daudz krāšņu juridisku nekonsekvenču izriet no šī paziņojuma! Tostarp arī leģitimācija Krievijas piekoptajai politikai pret Latviju līdz pat šai dienai un nākotnē, un bāze Karagānova doktrīnai – «Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus reģionos. (...) Mums jāsaglabā ietekmes sviras ilgstošai perspektīvai.» («4. maijs», sast. T. Jundzis, 5.–6.; 167.; 405. lpp.) Ko mēs te īsti integrējam, tātad pēc kāda papildinājuma sev, savām ģimenēm, saviem bērniem alkstam, jo, kā zināms, integrācija ir saplūšana, lai papildinātos? Vai Karagānova sviras?

Vēlāk šī pati par Kirhenšteina tiesību mantinieci pilnīgi it kā lieki pašpaziņojusies padomju vara pieņem Konstitucionālo Likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu». (1991. gada 21. augusts.) Kas notika 1940. gadā no 16. jūnija līdz 14.–15. jūlijam? To šiem LPSR AP viedajiem neprasiet! Tik sarežģīti galvas rēķini viņiem par smagiem. Pretējā gadījumā jārunā par apzinātu nodevību.

1991. gada 20. augustā Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja pieņēma aicinājumu LR AP atzīt, ka, vadoties no Ženēvas 1949. gada 12. augusta konvencijas 6. panta 2. daļas, 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika ir okupēta valsts, un lūgt ANO saskaņā ar tās 36. sesijas 103. rezolūciju iekļaut Latviju okupēto un kolonizēto valstu sarakstā. («4. maijs», 452. lpp.) Šis PK paziņojums saceļ veselu auru vētru mūsu mīļajā, gudrajā, tolerantajā inteliģencē, kurai visi latvieši ir vajadzīgi. «Svētīgi šie miegainie, jo tie drīz iesnaudīsies» (Nīče) pēkšņi tika iztraucēti «Esi paklausīgs pat klibai priekšniecībai» baudīšanā, bija radies drauds viņu tiesībām klibot uz divi pusēm vienā laikā. Kā tie nabaga pilsoņkomitejieši, dažs 25 Sibīrijā nosēdējis, dabūja no mūsu mīļās, šoreiz nelaikā iztraucētās inteliģences pa ģēveli! «Ko? Mūsu mīļo, brīvo valsti atzīt par okupētu?! Mērkaķi tādi! Jūs taču esat riktīgie rubikieši, nevis latvieši.» Lai nu tā būtu. No malas labāk redzams.

Viens gan. 1996. gada 22. augustā LR Saeima pieņem Deklarāciju par okupāciju, kurā pasaules valstis un starptautiskās organizācijas tiek aicinātas atzīt Latvijas okupācijas faktu un palīdzēt likvidēt tās sekas. Latvija svārstās uz naža asmens. Vienā pusē Eiropa, otrā – Trešā Roma ar tās impēriskajām ambīcijām, aziātisko muldēšanu par šādu ambīciju neesamību un imperatora visnotaļ nicīgo attieksmi pret katoļu Romu, ASV un Rietumu civilizācijas vērtībām. Kremlis komplekso, un to var neredzēt tikai ļoti bagātīgi apmaksātais.

Kam mēs, latvieši, esam gatavi šodien? Kam mēs vispār varam būt gatavi, ja pat tad, kad prezidentei ir dokumentu segums brīdināt pasaules sabiedrisko domu un savu tautu, mēs paši metamies prezidentei pārmest un izsakām viņai piezīmes kā skolas skuķei? Kā vārdā? Tā vārdā, kurš saka: «Lai patrioti Ventspils kļūtu patrioti Latvijas!»? Pasekojiet te fiksētajam ceļam. Te nekas nav ne nejauši, ne neloģiski. Mēs, mūsu viedo priekšstāvju vadīti... Bet labāk izstāstīšu vecu anekdoti. Der kā logā. Divi čukčas velk aiz astes valzirgu. Valzirga ilkņi ķeras aiz saknēm. Ģeologs saka: «Puiši, nemocieties, ņemiet aiz galvas. Būs vieglāk.» Čukčas paņem, velk, tiešām. Vieglāk. Viens čukča pēc brīža saka: «Ģeologs gudrs, viegli vilkt!» Otrs saka: «Nē, ģeologs stulbs! Re, kur jūra!»

Uldis Andersons


Komentāri
Alvils  21.06.2007 23:19:50
Skumji, bet taisnība vien ir. Ļoti daudziem interesē tikai un vienīgi, kā nopelnīt naudu. Tas ir divējādi - vienā gadījumā nauda nepieciešama, lai izdzīvotu, otrā - lai atļautos "kaut ko vairāk". Nelaime ir tā, ka "kaut kas vairāk" aug ar katru nākamo algas pielikumu. Beigu beigās cilvēciņi ir ar mieru samierināties ar jebko, lai tikai viņu ienākumi turpinātu augt un varētu atļauties vēl "kaut ko vairāk"...


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».