Runājot par
sabiedrības pārvaldi, pārsvarā tiek minētas trīs neatkarīgas varas, tās ir
tiesu, izpild un likumdevēja vara. Vēl tā starp citu mēdz piesaukt arī it kā ceturto plašsaziņas līdzekļu varu. Tā vismaz
skolās māca un prese deklamē.
Šai sakarā piedāvāju
virspusēji iepazīties ar mazliet citu, pilnīgāku teorētisku skatījumu uz šo
pašu parādību (sabiedrības pārvaldes varām) ar nevis trijām neatkarīgām, bet
gan piecām caurmērā hierarhiski sakārtotām varām.
Pirmā, hierarhiski
viszemākā no varām ir tiesu
(izmeklēšanas) vara, kas veic likumpārkāpumu atklāšanas, izmeklēšanas
un vainīgo sodīšanas funkcijas. Tiesu (izmeklēšanas) varas virzību lielos
vilcienos nosaka pārējās četras hierarhiski augstākās varas.
Otrā – izpildvara. Praksē realizē
pieņemtos likumus. Tai ir pakļauta tiesu (izmeklēšanas) vara, bet tā ir
atkarīga no atlikušajām trijām varām.
Likumdošanas vara pieņem
likumus, kurus realizē izpildvara un par kuru nepildīšanu soda tiesu
(izmeklēšanas) vara.
Tik tālu viss puslīdz
sakrīt ar valdošās ideoloģijas pūļa produktu teorētiķiem. Bet par nākamām divām
varām, kam ir pakļautas iepriekšminētās šie domātāji pārāk daudz nerunā.
Ideoloģijas vara ir
ceturtā vara, no kuras tieši atkarīgas ir gan tiesu (izmeklēšanas), izpild un
likumdošanas varas. Ideoloģija (mācība) ir cilvēku izveidota uzskatu sistēma, kas
uzbur noteiktu pasaulskatu, izskaidro pasauli vai daļu no tās. Katrai
ideoloģijai ir savi termini, mērķauditorija, izplatīšanās mehānismi, radīšanas
un izmantošanas uzdevumi utt.
Visus cilvēkus
nosacīti var iedalīt ideoloģijas lietotājos (tie, kas izmanto ideoloģiju savu
mērķu sasniegšanai, bet neuztver nopietni tās postulātus), ideoloģijas
pārņemtajos (ļaudis, kas lielākā vai mazākā mērā tic ideoloģijai un pasauli
redz caur kādas ideoloģijas prizmu), ideoloģijas neskartajos (netic
ideoloģijai, bet sadzīvo ar to) un ideoloģijas pretiniekos (stingri
pārliecināti kādas ideoloģijas pretinieki, visbiežāk inficēti ar kādu citu
ideoloģiju).
T.s. «reliģijas» ir
senākais ideoloģijas paveids, tiesa gan «reliģiju» apskatāmo jautājumu loks ir
ievērojami plašāks. Un princips, ka valsts vara ir jāatdala no baznīcas (garīgās
varas) ir vienu jaunāku ideoloģiju cīņa ar citām – vecākām, mēģinot tās atstumt
no zemākajām trijām varām (šī cīņa joprojām aktīvi noris Islāma valstīs).
Ideoloģijas vara ne
vienmēr ir tieši pavēloša. Ideoloģija nosaka zemāko varu darbības principus, likumsakarības un
virzienus, kuri tiek «brīvprātīgi» interpretēti un piemēroti. Brīvprātīguma
ilūzija padara šīs varas iedarbību nemanāmāku, noturīgāku un efektīvāku.
Lai arī kāda nebūtu
ideoloģija tā vienmēr ierobežo, jo radīt universālas visiem un visur derīgas
mācības nav iespējams. Piemēram, marksismā ideoloģiski ierobežojoša bija
iespēja risināt sabiedrības problēmas ar privātas ekonomiskās iniciatīvas
palīdzību, pretēji liberālam kapitālismam, kur valsts iejaukšanās
tautsaimniecības procesos skaitās nepieņemama utt.
Ideoloģija parasti
cenšas pozicionēt sevi kā vienīgo pareizo un noliegt citas. Metodes kā tas tiek
darīt ir dažādas. Piemēram, t.s. «civilizētajā» pasaulē valdošā ideoloģija sevi
ir pasludinājusi par zinātni (politoloģija un daļēji citas t.s. sociālās
zinātnes), tādējādi piesavinoties sev objektivitātes un vienīgās patiesības
paudējas tiesības. «Reliģijas» rīkojas savādāk, apgalvojot ka to atziņas ir pārdabisku,
augstāku spēku dotas.
Pēdējā un augstākā
no varām ir konceptuālā vara.
Pēc būtības tie ir īsi, visiem zināmi un saprotami pamatprincipi, kas nosaka lietu
kārtību cilvēku savstarpējās attiecībās un attieksmē pret pasauli. Atrodoties
sabiedriskās kārtības pamatā šie principi nosaka cilvēku rīcību daudz lielākā
mērā nekā pārējās varas.
Ideoloģijas ir šo
principu vairākkārtējs atkārtojums dažādās formās un detalizācijas pakāpēs,
likumdošana – to obligatizēšana un vēl lielāka detalizācija, izpildvara –
realizācija ar tieši pavēlošu metožu palīdzību, bet tiesu (izmeklēšanas) vara –
sodīšana par šo principu neievērošanu.
Pēc būtības pastāv
tikai divi koncepciju veidi, ko varētu apzīmēt ar vārdiem «taisnīga» un «netaisnīga».
«Taisnīga»
koncepcija paredz atklātu un godīgu attieksmi vienam pret otru, ko var
raksturot ar «vienlīdzības», «katram pēc nopelniem» u.c. principiem. Jebkurš
cilvēks neapzināti tiecas darboties tieši pēc šīs koncepcijas, tāpat kā jebkurš kolektīvs pašregulējas pēc tās. Šai
koncepcijai ir milzu spēks.
«Netaisnīgā»
koncepcija paredz, ka vieni cilvēki ir pārāki par citiem, ka vieniem pienākas
kas vairāk kā pārējiem, ka vieni ir izredzētie, bet citi nav utt.. Šīs
koncepcijas radītāji un uzturētāji ir sava veida garīgi slimi, bet ļoti spējīgi
ļaudis. «Netaisnīgā» koncepcija neko nerada un radīt nespēj, tā, lietojot
puspatiesības, maldināšanu, melus un cilvēku nezināšanu , izmanto «taisnīgās»
koncepcijas spēku. Šī ir parazītiska parazītu koncepcija, kas tiecas par
parazītiem pataisīt veselus ļaudis, lai kopā parazitētu uz šīs kaites neskarto
rēķina. «Netaisnīgas» koncepcijas izmantotāju skaits un to ietekmīgums ir
sabiedrības negatīvās attīstības pakāpes (deģenerācijas) rādītājs. Sasniedzot
parazītu kritisko masu sabiedrība ir nolemta lieliem satricinājumiem vai
bojāejai.
«Taisnīgā»
koncepcija dzīvo jebkuras «vienkāršās tautas» sirdī, tās tradīcijās, nostāstos,
folklorā utt. «Netaisnīgā» koncepcija pārsvarā mīt valdošo slāņu prātos un
ideoloģijās. Mums zināmā rakstītā vēsture ir nepārtraukts «netaisnīgās»
koncepcijas uzvaru slavinājums un tās mēģinājumi pasniegt sevi kā «taisnīgu»
un neizbēgamu. Atklātā «taisnīgas» un «netaisnīgas»
koncepcijas cīņā gala beigās vienmēr uzvar «taisnīgā» koncepcija.
Konceptuālā vara
pirmkārt pieder jebkuram, kurš savā darbībā izmanto «taisnīgu» koncepciju līdz
brīdim, kad savas nezināšanas vai kāda netikuma dēļ pievēršas «netaisnīgajai». «Taisnīgas»
koncepcijas izmantotāju ienaidnieki ir pašu nezināšana un vājības, kā arī citu
sakūdīti muļķi (jo tikai neglābjams muļķis atklāti nostāsies pret «taisnīgu»
koncepciju).
Otrkārt konceptuālā
vara pieder tiem, kas, zinot pasaules lietu kārtību, spēj nemanāmi veicināt «netaisnīgas»
koncepcijas realizāciju «taisnīgas» koncepcijas izskatā, iegūt daļu no tās
augļiem un, kad vecā «netaisnīgas» koncepcijas forma sevi ir izsmēlusi, tik pat
nemanāmi aizvietot to ar jaunu, šķietami labāku, bet pēc būtības tās pašas
koncepcijas citu veidu. Tā rodas neskaitāmas ideoloģijas un to paveidi.
Piemēram, «netaisnīga»
koncepcija ir vairuma juku laikos sazagušos «biznesmeņu» neveiksmes cēlonis, kā
arī oligarhu un vecās padomju politiskās elites neizbēgamās nolemtības iemesls.
Viņu vienīgais glābiņš, ja jau nav par vēlu, ir nekavējoties mainīt savas
darbības koncepciju, kas ir pietiekami grūti, gan ieraduma un nesodāmības
sajūtas, gan arī ārēja «starptautiskās sabiedrības» spiediena dēļ.
Cits piemērs – ASV,
pašreiz varenākā valsts, kas lēnām, bet nepārprotami tiek malta konceptuālās
varas dzirnakmeņos. Un nav ilgi jāgaida, kad jaunā ļaunuma impērija, tautām
uzgavilējot, ņems bēdīgu galu, bet nez vai no tā iedzīvotāju vairumam paliks
labāk, gluži otrādi, iestāsies jauni juku laiki, kuros bagātākie kļūs bagātāki,
bet nabagākie nabagāki.
Konceptuālā vara ir
vienīgā patiesā sabiedrības pārvaldes vara, visas pārējās ir konceptuālās varas
sadales mehānismi ar kuru palīdzību parazīti pārvalda sabiedrību. Efektīvākais
veids kā pret šo sistēmu cīnīties ir ikdienā sekot «taisnīgai» koncepcijai, iespēju
robežās izglītoties un atbrīvoties no saviem netikumiem, kā arī palīdzēt to
darīt citiem.
Ivars Prūsis