Cariskās Krievijas slepeno dienestu safabricēts teksts
antisemītisma veicināšanai – tāds ir vispārpieņemtais viedoklis par šo 20.
gadsimta noslēpumaināko tekstu. Vienlaikus Protokoli ir arī viens no vispaviršāk
un vienpusīgāk pētītajiem darbiem. Pētnieks, kurš tos analizē kontekstā ar
slepeno organizāciju vēsturi un darbību, dvēseles miera un līdzjūtības pret
cilvēci labad var tikai vēlēties, lai Protokoli patiešām būtu un
paliktu falsifikācija vai literārs darbs.
Diemžēl tas neatbilst īstenībai. Cik daudzi ir aizdomājušies
par jautājumu – vai Ciānas Gudro protokolu izcelsmei vispār ir
jelkāds sakars ar ebreju tautu? Un ja ne, ar ko tad?
Gan Protokolu autentiskuma noliedzēji, gan tie, kas Protokolus
atzīst par «ebreju vispasaules sazvērestības plānu», ir tālu no patiesības un
paši pret savu gribu veicina Ciānas Gudro nolūku, kuros ietilpst arī
antisemītisma radīšana, īstenošanos. Ciānas Gudrie – varenas slepenas
organizācijas locekļi, veiksmīgi maskējoties aiz progresa un labklājības
lozungiem, ir nodarījuši un turpina nodarīt globāla mēroga ļaunumu gan
ebrejiem, gan citām tautām.
Oficiālā viedokļa tapšana
Pastāv divas oficiāli atzītas versijas par Protokolu
izcelsmi. Viena no tām radusies antisemītisma pretinieku, otra – antisemītu
nometnē.
1917.
gadā Krievijas Pagaidu valdības loceklis S. Svastikovs, pamatojoties uz kāda
Parīzes ebreja mutiski sniegtajām ziņām, izvirzīja versiju par Protokolu
safabricēšanu Parīzē 20. gadsimta sākumā, ko veicis cariskās Krievijas
slepenpolicijas – ohrankas virsnieks P. Račkovskis, lai ar šiem it kā ebreju
vispasaules sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu
Krievijā. 1905. gadā, pašā revolucionārās kustības augstākajā fāzē, Račkovska
viltojumu ar ohrankas atbalstu publicējis krievu muižnieks S. Niluss. Tādējādi
ohranka panākusi, Krievijas iedzīvotāju revolucionārā noskaņojums noplakšanu un
pārtapšanu niknumā pret ebrejiem, kuri safabricētajā tekstā bija pasludināti
par Krievijas posta un nemieru vaininiekiem. Pats P. Račkovskis nevarēja nedz
noliegt, nedz apliecināt viņam piedēvētās darbības sekojoša nenovēršama
apstākļa dēļ – miris 1910. gadā.
Minētā
versija tika attīstīta 20. gadsimta divdesmitajos gados kā atspēkojums Protokoliem,
kas šajā laikā tika pārtulkoti daudzās Eiropas tautu valodās un izraisīja
antisemītisma uzplūdus. Tika pat sameklēti literāri darbi, kas it kā kalpojuši
par paraugu Protokoliem: vācieša H. Goedšes 1868. gadā izdotais
romāns «Biarica» par 12 Izraēļa cilšu vecāko pasaules pakļaušanas plāniem ar
finansu operāciju palīdzību, kā arī franču sociālista un masona M. Žolī
manuskripts «Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē ellē». Atsevišķas satura un
stila paralēles tomēr ir vājš arguments apgalvojumam par Protokolu
atvasināšanu no minētajiem darbiem. Šādas paralēles iespējams vilkt arī ar,
piemēram, N. Makjavelli darbiem un Veco Derību.
Neraugoties
uz to, ka minētā versija neiztur kritiku, to aizstāv arī mūsdienu vēstures un
politoloģijas autoritātes.
Kā
vienu no spēcīgākajiem argumentiem Protokolu viltošanas aizstāvji
mēdz minēt Bernes pilsētas tiesas spriedumu 1936. gadā. Process aizsākās 1932.
gadā, kad tika ierosināta lieta pret Šveices nacionālo partiju par Protokolu
drukāto tekstu izplatīšanu. Pēc četriem gadiem tiesa atzina, ka Protokoli
ir viltojums. Spriedums balstījās tikai uz divu liecinieču – K. Radzivilas un
K. Herbletas izteikumiem, kas it kā 1904. vai 1905. g. Parīzē uzzinājušas, ka
P. Račkovskis fabricējis Protokolus. Tiesa vairākkārt pieprasīja dokumentu kopijas
par šo lietu no Padomju Savienības arhīviem, taču saņēma atbildes, ka cariskās
Krievijas iestāžu fondos tādi nav atrodami. Jāpiebilst, ka P. Račkovskis
liecinieču minētajā laikā Parīzē neatradās, turklāt Protokoli
atklātībā bija nonākuši jau desmit gadus agrāk. Pierādījumu trūkuma dēļ
apelācijas tiesa Cīrihē 1937. gadā Bernes tiesas spriedumu atcēla.
Antisemītiski noskaņotie autori visbiežāk ir izvirzījuši
versiju, ka Ciānas Gudro protokoli nolasīti pirmā cionistu
kongresa slepenā sēdē 1897. gadā Bāzelē, un to autors ir cionistu kustības
līderis T. Hercls vai viņa tuvākie līdzgaitnieki. Viens no senebreju valodā
rakstīto Protokolu
eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski
pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks P. Mardsens. Šādā rakursā Protokoli
kļuva par svarīgāko antisemītu argumentu viņu darbības nepieciešamības
pamatojumam, jo it kā pierādīja teksta izcelsmi cionistu aprindās, kas vadot «vispasaules
žīdismu». «Ciānas Gudro padome» esot ebreju garīgās un finansu aristokrātijas
varenākie pārstāvji, kuru mērķis ir varas iegūšana visā pasaulē un neebreju
paverdzināšana. Tomēr, kā tiks izklāstīts tālāk, šai versijai ir vēl vairāk
vājo vietu nekā Protokolu safabricēšanas aizstāvju apgalvojumiem.
Protokolu nonākšana atklātībā
Pateicoties slepeno organizāciju pētnieku O. Platonova un J.
Begunova pētījumiem Šveices un ASV arhīvos, ir iespējams izstrādāt Protokolu
izcelsmes ticamāko versiju.
1884. gadā Krievijas sūtņa Portugālē meita, kņaze J. Gļinka
Parīzē par 2500 frankiem uzpirka savu paziņu, masonu ložas «Memfis – Micraim»
biedru J. Šorstu – Šapiro, lai viņš uz vienu nakti izzog no ložas arhīva
dokumentu, kas pierādītu masonu darbības kaitīgumu valstīm un sabiedrībai. J.
Šorsts – Šapiro izgrieza no protokolu sējuma kaudzīti lapu,
kuras J. Gļinka pārrakstīja. «Memfis Mizraim» loceklis protokolu
fragmentu veiksmīgi atgrieza vietā, taču ložas brāļi viņa nodarījumu,
visticamāk, atklāja, un J. Šorsts – Šapiro pēc dažiem gadiem Ēģiptē tika
nogalināts. Kņaze Gļinka Protokolu tekstu pārtulkoja no
franču (nevis senebreju!) valodas krieviski, un tulkojumu mēģināja iesniegt
caram Aleksandram III, kurš to atstāja bez ievērības. Drīz pēc tam galma
intriga caru noskaņoja pret kņazi, un monarhs J. Gļinku izsūtīja no
galvaspilsētas uz viņas dzimtas muižu Tulas guberņas Čerņas apriņķī.
Šeit kņaze Protokolu tulkojumu nodeva
apriņķa muižniecības priekšsēdim A. Suhostinam, kurš tos savukārt 1895. gadā
iesniedza savam draugam, dzelzceļa inženierim P. Stepanovam. P. Stepanovam bija
tuvi sakari ar galma ļaudīm, un, iespējams, pēc neveiksmīga mēģinājuma
atkārtoti pievērst Protokoliem cara uzmanību, viņš tos 1895. gadā
pavairoja ar hektogrāfu, bet 1897. gadā – nodrukāja nelielā tirāžā. Vēl 20. gs.
30. gados Ļeņina bibliotēkā Maskavā glabājās hektogrāfiskā izdevuma eksemplārs,
kas 60. gados jau bija nozudis. Iespējams, ka Protokoli 19. gs. beigās
pavairoti arī rokrakstā, un kādi no šiem eksemplāriem nonākuši Rietumeiropas
valstīs.
Pavairoto tekstu 1903. gadā avīzē «Znamja» ar nosaukumu «Ebreju
sazvērestība» pārpublicēja žurnālists P. Kruševans. 1905. gadā G. Butmi plašus Protokolu
fragmentus ievietoja savā grāmatā «Mūsu nelaimju cēlonis», kurā centās
pierādīt, ka ebreji plānoti grauj Krievijas ekonomiku. Kā redzams, pirmie Protokolu
publicētāji ir traktējuši tos nekritiski un subjektīvi, skaidrojot to izcelsmi
ar ebreju sazvērestības plānošanu.
Tāpat rīkojās arī pazīstamākais Protokolu publicētājs,
reliģiozais krievu muižnieks un Antikrista atnākšanas pazīmju meklētājs S.
Niluss. Viņš pirmais tekstus nodēvēja par «Ciānas Gudro protokoliem» un 1905.
g. publicēja brošūrā «Lielais mazajā jeb Antikrists kā drīza politiska
iespējamība». Publicētājs Protokolu tekstu sadalīja
nodaļās, apgādāja ar anotācijām un plašiem komentāriem. Brošūras otrā izdevuma
(1911.g.) priekšvārdā S. Niluss raksta, ka 1901. gadā viņš ieguvis no kāda tuva
cilvēka, kas tagad miris, rokrakstu, kurā atklāti vispasaules ebreju – masonu
sazvērestības noslēpumi. Rokraksta dāvinātājs apgalvoja, ka tas ir tulkojums no
oriģināldokumentiem, ko kāda sieviete nozagusi vienam no ietekmīgākajiem un
zinošākajiem masonu vadītājiem pēc slepenas «iesvētīto» sapulces Francijā.
Nilusa publikācijas mērķis nebija noskaņot kristīgos pret ebrejiem, bet
brīdināt kristīgos brāļus par draudiem valstīm un kristīgajai ticībai, ko
ieplānojuši sagraut ebreju aristokrāti un masoni, lai par vispasaules valdnieku
varētu padarīt Antikristu – Ciānas ķēniņu.
Protokolu «ebrejisko izcelsmi» nekritiski pārņēma to vēlākie publicētāji Eiropas
valstīs un ASV. Latviski Protokolu lielāko daļu savā
grāmatā «Svētās tautas nesvētie darbi» iekļāva antikomunists, antisemīts un
atturības kustības vadītājs J. Dāvis 1935. gadā. Tā kā Protokolos
ir aprakstītas slepena centra vadītas, reāli notikušas vai notiekošas
politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norises, to īstumam noticēja daudzi. «Žīdu
sazvērestību» kā attaisnojumu ebreju vajāšanai plaši izmantoja arī vācu
nacisti. Nav zināmas liecības par to, ka 20. gs. 20.–30. gados kāds Protokolu
autentiskuma piekritējs būtu uzskatījis, ka to autori tomēr nav ebreju slepenie
vai publiskie līderi.
Pateicoties
Protokoliem,
ebreju tauta kļuva par viltus mērķi antisemītiem.
Kas ir «Ciānas gudrie»?
Lai
atbildētu uz šo jautājumu, pēc iespējas detalizētāk jāanalizē Protokolu
teksti un to saistība ar slepeno organizāciju vēsturi.
Pēc
teksta stila un satura Protokoli nav nedz literārs
darbs, nedz apcerējums. Tie ir runas konspekti, kuros izvērstāk fiksēts
svarīgākais, bet labi zināmas lietas pieminētas tikai garāmejot. Runātājs sevi
vai organizāciju nenosauc – viņš konsekventi lieto vietniekvārdu «mēs», un runā
manāma izteikta varas apziņa, kas ļauj viņu pieskaitīt organizācijas vadoņiem.
Šie
«mēs» ir slepena biedrība, kas runas protokolēšanas laikā – 19. gs. nogalē jau
bija ieguvusi tādu ekonomisko un politisko varu, lai plānotu vispasaules
kundzību. Protokoli
ir šīs biedrības paveiktā raksturojums un nākotnes darbības vadlīnijas,
izklāstītas sausā, lietišķā un bezkaislīgā valodā. Izteiksme ir nedaudz frivola
– tā mēdz runāt nevis plašākas auditorijas priekšā, bet tuvu paziņu vidū. No
teksta dveš auksts aprēķins, varaskāre un pie «mums» nepiederošo neizmērojama
nīšana un nicināšana. Analizējot Ciānas Gudro Protokolos izklāstītās
slepenās biedrības aktivitātes un darbības metodes, iespējams secināt, ka to
veido Eiropas bagātākie cilvēki, kas kontrolē daudzu valstu politiku un
pamatoti dēvē sevi par slepeno Supervaldību.
«Ciānas
Gudrie» ir S. Nilusa ieviests apzīmējums. Tas veidots, vadoties pēc slepenās
biedrības darbības galamērķa – vispasaules valdnieka, saukta par «Ciānas asiņu
ķēniņu», iecelšanas. Savukārt «mūsu gudrie» ir kopš bērnības sagatavoti
speciālisti slepenai pasaules pārvaldīšanai ar viegli manipulējamu «ne–mūsu»
jeb, kā Protokolos
teikts, goju politiķu rokām.
Ciāna
ir kalns Jeruzālemē, uz kura atradās Izraēļa ķēniņa Dāvida pils, bet apzīmējums
gojim – «tautas» Vecajā Derībā jeb
Torā attiecināts uz visiem tiem, kas neseko Izraēļa dieva Jahves derībai. Jau
šie apzīmējumi vien neviļus rosina saistīt Protokolus ar ebrejiem,
taču jāņem vērā, ka Toras un ebreju maģijas – kabalas jēdzienus un simboliku
Eiropas slepenajās organizācijās, sevišķi magu un alķīmiķu brālībās plaši
pielietoja jau kopš viduslaikiem.
Ebreji
Protokolos
ir pieminēti tikai divreiz – sakarā ar Ciānas Gudro plānoti izraisīto
antisemītismu. Arī Ciānas ķēniņš nav vis ebreju gaidītais dievišķais mesija,
bet gan pašu Ciānas gudro speciāli izraudzīts un audzināts cilvēks. Tam, ka
Ciānas Gudrie nepārstāv ebreju tautu, vispārliecinošākais arguments un reizē
arī atslēga viņu brālības izcelsmei ir Protokolos minētā «mūsu» zīme –
Simboliskā Čūska.
Čūska nav sastopama ebreju simbolikā, bet ir labi pazīstama zīme melno
magu un alķīmiķu brālībās. Ciānas gudro idejas un simboli liecina par viņu
saistību ar ļoti seno Čūskas brālību, kas rakstos pirmoreiz minēta 14. gs., bet
vēlāk kļuva pazīstama ar iluminātu nosaukumu. Senebreju valodā čūska – neheš nozīmē arī «atšifrēt, atklāt», kam
nozīmes ziņā tuvs ir latīņu vārds illuminare
– «apgaismot, izzināt». Slepeno organizāciju pētnieks D. Aiks iluminātu
eliti uzskata par Zemes senās rases – saprātīgo rāpuļu jeb reptoīdu tiešajiem
ģenētiskajiem pēcnācējiem, vai arī reptoīdu telepātiskajiem aģentiem cilvēces
iznīcināšanas un paverdzināšanas darbā. Čūskas brālības darbībai ir raksturīga
pretinieka īpašību smalka izpētīšana un to izmantošana savu nolūku īstenošanai,
sev izdevīga brīža pacietīga gaidīšana, auksts precīzs prāts un emociju
trūkums. Šādas rāpuliskas iezīmes
vērojamas arī Ciānas Gudro darbības programmā.
Iluminātu brālība ar
nosaukumu Bavārijas iluminātu ordenis atklātībā parādījās 1776. gadā. Ordeņa
oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiskā pilnveidošana, taču
patiesie nolūki klajā nāca 1786. gadā, kad kratīšanas laikā tika atrasts ordeņa
slepenais arhīvs. Praktiski visi Protokolos atklātie Ciānas Gudro
mērķi, līdzekļi un taktika bija izklāstīti jau iluminātu dokumentos, sevišķi tā
sauktajā Sātana Derībā. Saskaņā ar to, iluminātu mērķis ir pasaules kundzība,
kas sasniedzama, likvidējot valstis, reliģiju un sabiedrības morālās vērtības.
Lai to īstenotu, iluminātiem jāpakļauj un jāveido sabiedriskā doma, jāsēj
pasaulē ķildas un šaubas, līdz cilvēki būs apmulsināti tiktāl, ka zaudēs
jebkādu interesi par politiku. Bez tam jākultivē un jāslavē netikumi, jācīnās
pret atsevišķas personības spēku un par bezrakstura pūļa izveidošanu, kurā
nevar pastāvēt personiskais viedoklis. Ilumināti uzskata, ka valstis
visefektīvāk var pakļaut ar ārējo parādu palīdzību, bet vispasaules varas
sagrābšana panākama, izraisot plaša mēroga badu, karus un nemierus. To
nomocītie cilvēki labprātīgi pieņems iluminātu varu, kas tiks pasniegta kā visu
nelaimju novērsēja.
Iluminātu
ordeni var raksturot kā totalitāru organizāciju. Tā bija sadalīta 13
hierarhiski pakārtotās pakāpēs. Zemāko pakāpju biedri nepazina augstākos, tomēr
akli pakļāvās viņu rīkojumiem. Ilumināti plaši izmantoja ietekmīgu personu
iesaistīšanu savās rindās un vēlāku manipulēšanu ar tiem ar šantāžas palīdzību.
Vislielākais iluminātu panākums bija iefiltrēšanās masonu ložās un to
kontrolēšana. 18. gadsimta 80. gados Eiropas lielākās ložas jau bija iluminātu
ordeņa piedēklis, ko zemāko pakāpju masoni pat nenojauta. Neraugoties uz
iluminātu ordeņa aizliegšanu Bavārijā, tas turpināja pastāvēt un pārņemt savā
varā pasaules finansu un politisko eliti. Brālības un garīgas pilnveidošanās
idejas turpmāk bija tikai ēsma, ar ko ievilināt ļaudis masonu zemākajās pakāpēs
un padarīt par augstāko pakāpju instrumentiem.
Ciānas
Gudro ieplānotais nākotnes «Ciānas asiņu (respektīvi, dzimtas) ķēniņš» liecina
par Gudro saikni ar Ciānas ordeni – slepenu savienību ar stingru hierarhiju,
kas izveidojās krustnešu ieņemtajā Jeruzālemē 11. gadsimta beigās. Aiz
šķietamās piederības katoļu baznīcai slēpās Ciānas ordeņa centieni to sašķelt.
Ordeņa biedri bija ievērojamākie renesanses un reformācijas darbinieki – L. da
Vinči, Rafaēls, U. Cvinglijs, rozenkreiceru ordeņa izveidotājs J. Andrea un
citi. Ciānas ordenis jeb priorāts kā neliela klubveida organizācija turpina
pastāvēt arī mūsdienās. Pasaulslavenajā D. Brauna romānā «Da Vinči kods» Ciānas
ordenis attēlots kā Svētā Grāla – Jēzus Kristus un Marijas Magdalēnas ģenētisko
pēcteču līnijas sargātājs no katoļu baznīcas centieniem to iznīcināt. Šajā ziņā
D. Braunam ir daļēja taisnība – Ciānas ordenis par Jēzus Kristus pēctečiem uzskata
franku karaļu Merovingu dinastiju, un ordeņa mērķis ir panākt dinastijas
atjaunošanu Francijas tronī. Šī ideja ir pretrunā ar Kristus mācību, kas
sludina Dieva valstību bez laicīga valdnieka. Turklāt Ciānas ordenis Merovingu pretenzijas
uz varu pamato ar viņu izcelsmi ne tik daudz no Kristus, kā Izraēļa ķēniņa
Dāvida, kuram dievs Jahve apsolījis kundzību pār visām tautām. Tādējādi Ciānas
ordeņa un Ciānas Gudro centieni panākt šķietami dievišķas izcelsmes laicīga
valdnieka celšanu tronī iegūst antikristiskas iezīmes. Protokoli
atklāj, ka valdnieks iecerēts kā vispasaules tirāns, kuram ļaudis pakļausies
baiļu vadīti. Tādēļ viņa varai nav nekā kopīga ar Jēzus Kristus mācību. Tieši
otrādi – Ciānas asiņu ķēniņa vara paredz gan kristietības, gan jebkādas cilvēciskās
morāles izdeldēšanu.
Devīze – spēks un liekulība
Kā
jau tika minēts, Protokolos paustās Gudro ideoloģijas galvenā iezīme ir
vairumam slepeno organizāciju raksturīgā augstprātīgā un nicinošā attieksme
pret organizācijai nepiederošajiem. Gudrie sevi uzskata par dievišķiem
izredzētajiem pasaules pārvaldīšanai, bet gojus – par lopiskiem radījumiem,
kurus drīkst izmantot, ignorējot jebkādas morāles normas, un iznīcināt, ja goji
kļūst izredzētajiem lieki vai traucējoši: «Nāve ir katra neizbēgams gals. Labāk
šo galu tuvināt tiem, kas traucē mūsu lietai.»
Savā
darbībā Gudrie vadās pēc pamatpostulāta: cilvēku ar ļauniem instinktiem ir
vairāk nekā labo, tādēļ labākus rezultātus viņu pārvaldīšanā var gūt ar
vardarbību un iebiedēšanu, nevis akadēmiskiem spriedelējumiem. Katrs cilvēks
tiecas pēc varas, un cilvēkus var pārvaldīt tikai ar rupja spēka palīdzību: «Politikai
nav nekā kopīga ar morāli. Tam, kurš grib valdīt, jāpielieto gan viltība, gan
liekulība.» Kamēr Gudro vara vēl nav sasniegusi tādu ietekmi, lai īstenotu
atklātu teroru, manipulācijās ar goju sabiedrību jāpielieto viltība un
liekulība: «Mūsu vara mūsdienās, kad šķobās visas valdības, būs neuzvarama, jo
tā būs neredzama līdz laikam, kad nostiprināsies tādā mērā, ka tai nespēs
kaitēt nekāda viltība.»
Manipulācijām
vislabāk pakļaujas pūlis, tāpēc Gudrie vislielāko uzmanību velta pūļa
izveidošanai. Kā Gudrie atzīst, šis uzdevums lielā mērā jau ir paveikts: «Politiskā
brīvība ir tikai ideja, nevis fakts, taču šo ideju var pielietot, lai piesaistītu
masas. Šo uzdevumu atvieglina pretinieka saindēšana ar šo pašu ideju, tā dēvēto
liberālismu.» «Brīvības ideja ir neīstenojama, jo neviens neprot to lietot
mēreni. Atliek tikai tautai uz kādu laiku piešķirt pašpārvaldes tiesības, lai
tās pārvērstos par izlaidību.»
Manipulēt
ar pūli, kas seko vairākumam vai daiļrunīgākajiem oratoriem, ir ļoti vienkārši:
«Katrs pūļa lēmums
ir atkarīgs no nejauša vai inspirēta vairākuma, kurš, nezinot politikas
noslēpumus, pieņem absurdus lēmumus, kas rada anarhijas iedīgļus
pārvaldē.»
Turoties
pie postulāta, ka brīvība un vienlīdzība ir tikai fikcijas, Gudrie tomēr
atzīst, ka arī brīvība varētu būt nekaitīga un pastāvēt valstī, nekaitējot
tautu labklājībai, ja tā balstītos uz ticības Dievam principiem, uz cilvēces
brālību ārpus domas par vienlīdzību, kura ir pretrunā pašiem radīšanas
pamatiem, kas nosaka pakļautību. Ar tādu ticību tautu varētu vadīt draudžu
gādība, un tā mierīgi un pazemīgi ietu zem sava garīgā gana rokas, pakļaujoties
Dieva kārtībai zemes virsū. Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams sagraut ticību,
izraut no goju mutēm pašu Dievības un Gara principu, un visu nomainīt ar
aprēķinu un materiālajām vajadzībām.»
Kā
galveno panākumu cīņā pret reliģiju Gudrie atzīmēja goju garīdzniecības
nomelnošanu tādā mērā, ka tās ietekme uz tautu kritās ar katru dienu. Par vienu
no saviem galvenajiem konkurentiem cīņā par varu viņi atzīst pāvesta galmu, uz
kuru plānots vērst pūļa uzbrukumu, vēlāk uzstājoties kā pāvesta varas glābējiem
un iefiltrējoties galmā, tādējādi sadragājot tā spēku.
Maigais apziņas terors
Ciānas
gudrie bez mazākajām šaubām apgalvo, ka galvenais manipulāciju līdzeklis –
nauda ir viņu rokās. Tas atbilst 19. gadsimta beigu un vēlāku laiku situācijai,
kad banku apvienības un ražošanas tresti spēja ietekmēt politekonomiskās
norises visā pasaulē: «Uz dabiskās un dzimtu aristokrātijas drupām mēs uzcēlām
savas inteliģences aristokrātiju, pirmām kārtām, naudas aristokrātiju.» Valsts
mehānismu virza viens dzinējs – zelts; arī šo faktu Gudrie konstatē jau kā
spēkā esošu.
Viņi
pasludina: «Prese un zelts ir mūsu rokās». Nauda sniedz iespēju kontrolēt masu
saziņas līdzekļus, un līdz ar to – arī sabiedrisko domu. Gudrie pamatoti
konstatē, ka tauta akli tic drukātajam vārdam, un visdažādāko novirzienu preses
izdevumu pārvaldīšana ne tikai ļauj uzzināt sabiedriskās domas noskaņu, bet arī
virzīt to sev vēlamā gultnē. Vienlaikus Gudrie bija ieplānojuši slēpto cenzūru,
nepieļaujot sev nevēlamu ziņu nokļūšanu masu saziņas līdzekļos.
Nozīmīgākā
Gudro manipulāciju panākumu atslēga ir iedarbošanās uz cilvēku apziņu,
ierosinot un izmantojot zemiskākās cilvēku jūtas: «Kontaktējoties ar cilvēkiem,
kas mums vajadzīgi, mēs vienmēr esam iedarbojušies uz cilvēka prāta
vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo vajadzību
nepiesātināmību, bet katra no minētajām cilvēku vājībām, to atsevišķi ņemot, ir
spējīga nokaut iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā.»
Gudrie
atzīst, ka gan materiālā progresa ideja, gan darvinisms, marksisms un
nīčeānisms ir viņu speciāli radīti, lai sagrautu goju prātus un rosinātu
sacelties pret dabisko kārtību. Savukārt speciāli kultivētā greznības kāre un
dažādas baudas grauj goju spēku.
Progress,
kā atzīst Gudrie, ir melīga ideja, kas «kalpo patiesības aizmiglošanai, kuru
nezina neviens, izņemot mūs.»
Gudrie
vairākkārt uzsver, ka iefiltrēšanos politiskajās, ekonomiskajās un
akadēmiskajās aprindās viņi īsteno ar masonu ložu palīdzību. Ložu īsteno vadību
un mērķus pārzina tikai masonu augstākās pakāpes, kas atrodas pilnīgā Gudro
kontrolē. Zemāko pakāpju masoni akli pakļaujas hierarhijas virsotnei, ticēdami,
ka darbojas cilvēces apgaismības un progresa vārdā, vai arī ložās sev gūstot
ārišķīgu godu un atzinību. Kad «redzamā masonērija» Gudrajiem vairs nebūs
vajadzīga, tā tiks iznīcināta, pieviltos masonus meistarīgi noindējot vai
inficējot ar nāvējošām slimībām.
Galvenais ienaidnieks – individualitāte
Tā
kā Gudro plānu
īstenošanas priekšnoteikums ir sabiedrības padarīšana par pūli, viņi atzīst, ka
nav nekā bīstamāka par personisko iniciatīvu: «Mums jāvirza goju sabiedrību
izglītība tā, lai katras darbības, kur vajadzīga iniciatīva, priekšā viņiem
bezcerīgā bezspēcībā nolaistos rokas.»
Individualitāti
visefektīvāk nomāc kolektīvisma ideja: «Mēs gojus esam uzsēdinājuši uz sapņa
par cilvēka individualitātes iekļaušanos simboliskā kolektīvisma vienībā,
zirdziņa. Viņi vēl nav sapratuši un nesapratīs, ka šis zirdziņš ir galvenā
dabas likuma klaja pārkāpšana, kas kopš paša pasaules sākuma ir radījis
vienību, kas nelīdzinās citām, tieši individualitātes nolūkā.»
Galvenais ierocis – pūļa skaudība un naids
Gudro
politisko panākumu ķīla ir pastāvīgs nemiers un naids, kas tiek radīti un
uzturēti gan šķiru, gan valstu un tautu starpā. Ar visdažādākā mēroga
konfliktiem goji tiek sašķelti un novājināti. Ciānas Gudro cīņa par vispasaules
varu ir visasiņainākā, kādu pieredzējusi pasaule, tomēr tā tiek izcīnīta
vienīgi ar goju rokām.
Eiropas
monarhijās tika īstenota valdnieka atšķelšana no tautas ar korumpētu ierēdņu
palīdzību: «Valdnieku aizsedz viņa pārstāvji, kas muļķo tautu, aizraujoties ar
savu nekontrolējamo un bezatbildīgo varu. Valdnieki, kuriem laupīta pieeja
tautai, vairs nevar ar to vienoties.» Līdz ar to strauji zuda valdnieku
autoritāte tautās, kas savukārt radīja priekšnoteikumus revolūcijām un valsts
apvērsumiem.
Tanī
pašā laikā ar ekonomisku manipulāciju palīdzību sabiedrība tika sašķelta
savstarpēji naidīgās šķirās: daudzos nabadzīgos proletāriešos un nedaudzos
bagātos uzņēmējos: «Nabadzība tautu ir piekalusi smagam darbam spēcīgāk nekā
verdzība un dzimtbūšana. No nabadzības nav iespējams atrauties.» Nabadzībā
slīgstošais strādnieku pūlis, kurā tiek kultivēts naids un skaudība pret
bagātajiem, bija Gudro karaspēks cīņā pret monarhijām: «Mēs izliksimies par
strādnieku glābēju no nabadzības, kad piedāvāsim viņam stāties mūsu karapulkā –
sociālistu, anarhistu, komunāru rindās.» «Ar nabadzību un skaudīgu naidu, kas
rodas no tās, mēs virzām pūļus un ar viņu rokām aizmēžam tos, kas mums traucē.»
«Ar zelta palīdzību izraisījuši vispārēju ekonomisku krīzi, mēs izmetīsim ielās
strādnieku pūļus vienlaicīgi visā Eiropā. Šie pūļi ar baudu metīsies izliet
asinis tiem, kurus viņi savā tumsonībā apskauž kopš bērnības, un kuru mantu
viņi tad varēs laupīt.»
Monarhiju
sagraušana un valsts iekārtu nomaiņa uz tā dēvēto demokrātismu un liberālismu
tomēr nenesīs gaidīto uzplaukumu un saskaņu. Saskaņā ar Gudro nodomiem,
demokrātija tikai padziļinās šķelšanos sabiedrībā: «Partiju sašķeltība tās
visas ir nodevusi mūsu rīcībā, jo tām, lai vestu sāncensīgo cīņu, vajadzīga
nauda, bet tā visa ir mūsu rokās.»
Goju vairākumam smags darbs kā dzīves nepieciešamība pastāvēs
arī demokrātiskajās un liberālajās sabiedrībās. Gan darbs, gan piedāvātās izklaides
un kaislības novirzīs goju uzmanību no Gudro politiskajām intrigām.
Ja
kāda valsts izrādītu pretestību Gudro plāniem, viņu arsenālā paredzēts
izprovocēts karš no kaimiņvalstu puses. «Bet, ja arī kaimiņi noskaņoti pret
mums, jādod pretspars ar vispārēju karu.»
Vispārēja
naida un nesaskaņu sistēmā iekļausies arī antisemītisms, kas, kā ciniski
apgalvo Gudrie, «ir radīts pēc mūsu vajadzības un rīkojuma, jo tas
nepieciešams mūsu mazāko brāļu pārvaldīšanai.»
Turpinājums šeit
Agris Dzenis
brīvvēsturnieks