Sākums šeit
Kaujaslauks – ekonomikas joma
Gudro
izdomātās politekonomijas teorijas par valdnieku ir padarījušas kapitālu, līdz
ar to politiskās un ekonomiskās norises ir savstarpēji cieši saistītas, un ar
ekonomisku manipulāciju palīdzību viegli iespējams ietekmēt politiku.
Kā galveno priekšnoteikumu goju ekonomikas sagraušanai Gudrie
min spēcīgas tieksmes pēc greznības attīstīšanu goju vidū, kas veicinās
kapitāla bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Gojus jānovirza uz rūpniecību un
tirdzniecību, lai nācijas meklētu tikai pašlabumu, ieslīgtu savstarpējas
konkurences cīņā un nepamanītu kopīgo ienaidnieku. Lai koncentrētu kapitālu
Gudro rokās, jāizveido milzīgi monopoli, vispirms panākot kapitāla uzkrāšanas
un plūsmas ierobežojumu likvidēšanu.
Par
efektīvāko valstu pakļaušanas līdzekli Gudrie uzskata valstu ārējos aizņēmumus:
«Ekonomiskās krīzes goju vidū esam veikuši ar naudas izņemšanu no apgrozības un
valstu ārējiem aizņēmumiem. Saprātīgas nodokļu politikas vietā bezsmadzeņu goji
piekrīt aizņēmumiem, kurus ar procentiem vienalga būs jāatdod no pavalstnieku
kabatām. Īstais valsts valdītājs bija un ir valdības kreditors.» Ekonomiskie līgumi un
parādu saistības veido tīmekli, ar kuru Gudrie ir saistījuši visas valdības,
izliekoties par tādiem, kas rūpējas par valstu uzplaukumu un labklājību.
Nodokļus
no nabagajiem Gudrie uzskata par revolūcijas sēklu un kaitējumu valstij, «kas
zaudē lielo, dzenoties pēc sīkā.» Par valstij visizdevīgāko Gudrie atzīst
progresīvo ienākuma nodokli, kas tiks ieviests arī Ciānas ķēniņa valstī.
Cīņa
politiskajā un ekonomiskajā jomā, kas caurauž visu sabiedrību, kā arī kapitāla
centralizēšana ir Ciānas ķēniņa valsts rašanās priekšnoteikums: «Saspringta
cīņa par virsroku, triecieni ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši
vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnībā
novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai
aprēķins, respektīvi, zelts, kuru viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas
var sniegt. Lūk tad, nevis kalpošanas labajam dēļ, pat nevis sabiedrības dēļ,
bet tikai naida pret priviliģētajiem dēļ goju zemākās klases sekos mums cīņā
pret mūsu konkurentiem uz varu – goju inteliģentiem.»
Kad demokrātija kļūs absurda...
Demokrātiskā
iekārta laika gaitā tiks diskreditēta, padarīta par smieklīgu un absurdu. Tas
sabiedrībā izraisīs pilnīgu vienaldzību pret politiku – tāda ir Gudro plāna daļa,
kuras īstenošanās ir skaidri vērojama mūsdienās. Mūsdienu sabiedrības politiskā
pasivitāte ir krasā pretrunā ar demokrātijas jeb tautvaldības ideju.
Haotiskums,
sarežģītība un pretrunas politikā izraisīs sabiedrības riebumu pret politiku kā
tādu: «Lai sagrābtu savās rokās sabiedrisko domu, to jāapjucina, izraisot tik
daudz pretrunīgu viedokļu no dažādām pusēm, kamēr goji apmaldīsies to labirintā
un sapratīs, ka labāk ir būt bez jebkāda viedokļa politikas jautājumos, kas
patiesībā sabiedrībai arī nav jāpārzina.»
Riebumu pret demokrātiju veicina likumdošana,
kas tiek padarīta nesaprotama un pretrunīga ar birokrātu komentāru un
skaidrojumu palīdzību: «Pāri pastāvošajiem likumiem, tos būtiski neizmainot,
bet tikai izkropļojot ar pretrunīgiem izskaidrojumiem, esam radījuši kaut ko
grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti pirmkārt izpaudās tādējādi, ka
izskaidrojumi nomaskēja likumus, bet tad arī pavisam aizsedza tos no valdības
skatieniem ar neiespējamību izprast tādu samudžinātu likumdošanu.»
Valdību
nākšanu pie varas nosaka nevis tautas griba, bet Gudro rokās esošais
visspēcīgais līdzeklis – nauda. Atbildīgos posteņus demokrātisko valstu
valdībās Gudrie ir paredzējuši tautā nepopulārām personām, kuru pagātnē turklāt
ir kāds neatklāts noziegums, lai nepaklausības gadījumā varētu piedraudēt ar tā
publiskošanu. Neraugoties uz posteņu ļaunprātīgu izmantošanu savtīgās
interesēs, demoralizētā tauta ciena šādus politiķus viņu veiklo blēdību dēļ: «Nelietīgi,
nelietīgi, bet – cik veikli!»
Galvenās
figūras Gudro kontrolētajās demokrātiskajās valstīs būs «valdības karikatūras»
– no pūļa nākuši prezidenti – marionetes, kuru pagātne ir aptraipīta ar
neatklātām tumšām lietām. Gudrie plānoja šiem ielikteņiem piešķirt tiesības
pasludināt karastāvokli, vienlaicīgi līdz minimumam samazinot tautas pārstāvju
skaitu parlamentos. Tas būs pārejas stāvoklis pirms Ciānas ķēniņa valstības
nodibināšanas.
...nāks Ciānas Despota valstība
Viltus
demokrātijas un nesaskaņu haosā turpināsies Ciānas Gudro veiktā pārvaldes un
sabiedriskās domas kontroles centralizācija. Goju pūlis tiks mocīts ne tikai ar
rasu, tautu un reliģiju konfliktiem, bet arī ar noziedzību, speciāli izraisītu
badu un slimībām. Upuri no «lopu sēklas – goju» vidus netiks ņemti vērā.
Kad
visatļautība un anarhija sasniegs savu kulmināciju, Gudrie nāks atklātībā kā
pasaules glābēji no pašu izraisītajām nelaimēm: «Mūsu Patvaldnieka laiks
pienāks, kad tautas, ko būs izmocījušas nebūšanas un mūsu sarīkotā valdītāju
nepastāvība, kliegs «Novāciet viņus! Un dodiet mums vienu vispasaules
valdnieku, kurš iznīcinās nesaskaņu cēloņus – robežas, reliģijas, valstu
intereses, kurš dotu mums mieru, ko mums nespēj dot mūsu valdītāji un
pārstāvji!» Tad Ciānas kēniņu labprātīgi ievēlēs vispasaules pūlis.
Ciānas
ķēniņa vispasaules vara būs supertotalitārisms, kas izpaudīsies kā visu cilvēka
dzīves sfēru regulēšana un kontrolēšana. Kontrolēšana tiks veikta, trešdaļai
sabiedrības izsekojot pārējos un ziņojot par katru pretošanās pazīmi valdībai: «Tad
spiegošana nebūs kauna, bet goda lieta, bet nepamatoti ziņojumi
tiks stingri sodīti.» Īpaši stingri tiks kontrolēta administrācija, ierēdņi par
nepakļaušanos vai nolaidību saņems bargus sodus. Visas slepenās biedrības tiks
aizliegtas, pretinieki un noziedznieki tiks arestēti pie pirmajām aizdomām un
sodīti ar nāvi. Lai attaisnotu policejiskās kontroles pastiprināšanu, tiks
inscinēti nemieri.
Par
savas valdības centru Gudrie bija iecerējuši Eiropu. Ciānas ķēniņu, kurš
apvienos gan vispasaules laicīgo, gan garīgo varu, tauta redzēs kā gādīgu tēvu,
kurš publiski uzstāsies tautas priekšā, nemanāmu slepeno aģentu ielenkts.
Izglītības iestāžu programmās dominēs valdnieka personības kults un «nākotnes
programma», kas nomainīs pagātnes izzināšanu.
Valdniekus
un troņmantniekus sagatavos Ciānas Gudro elite – «daži Dāvida sēklas dzimtas
locekļi», izraugoties tos nevis pēc izcelšanās, bet spējām: «Izraēļa ķēniņam
jābūt nelokāmam, stingram līdz cietsirdībai, bezkaislīgam, it īpaši brīvam no
saldkaisles, lai dzīvnieciskie instinkti nepakļautu viņa prātu. Valdniekam
jābūt pilnīgi perfektam.» Ar šo «pārcilvēka» ideāla aprakstu arī beidzas
atklātībā nonākušais Protokolu fragments.
Ciānas Gudro idejas dzīvo un uzvar!
Ja
arī pieņem, ka Protokoli ir veikls safabricējums, tā autoram vajadzēja
būt izcilam pravietim, jo Gudro ieceres 20. gadsimta gaitā ir īstenojušās un
turpina īstenoties ar atbaidošu precizitāti. Nav īpaši jāiedziļinās pasaules
politekonomiskajās un kultūras norisēs, lai to saprastu. Ekonomikas un
politikas globalizācija, finanšu un politikas sviru nokļūšana neliela personu
loka rokās, apziņas manipulācijas ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, apzināti
izprovocēti globāla mēroga kari, sabiedrības demoralizācija un interešu
sašaurināšana līdz materiālo vajadzību apmierināšanai, nesaskaņas ne tikai
tautu un reliģiju, bet arī vecuma grupu un dzimumu starpā, valstu ekonomiskās
neatkarības zaudēšana un iekļaušana lielās politekonomiskās apvienībās ir tikai
spilgtākie piemēri pasaules finansu elites varaskāres uzvaras gājienam. Pasaule
jau ir piedzīvojusi divus Ciānas ķēniņa valstības dibināšanas mēģinājumus –
staļinisko un hitlerisko totalitārismu. Tehnoloģiju attīstīšanās, ko pūlis
uzskata par progresu, nav atrisinājusi nabadzības problēmu, toties ir
paplašinājusi manipulāciju iespējas ar apziņu.
Vairāki
slepeno organizāciju pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka reālā vara pasaulē
ir koncentrējusies aptuveni 300 personu – pasaules finansu un politiskās elites
– rokās. Šīs slepenās vispasaules valdības, kurā apvienojušās vairākas senās
slepenās organizācijas, mērķis ir Jaunā Pasaules Kārtība – vara, kas ir
identiska Gudro plānotajai Ciānas ķēniņa valstībai. Gan Pasaules Valdnieki, gan
no viņiem atkarīgie sīkāka ranga politiķi stingri pieturas pie Ciānas Gudro
pamatpostulāta: «Politikai nav nekā kopīga ar morāli».
1991. gada 11. septembrī ASV prezidents Dž. Bušs izteicās, ka karš pret Irāku tiek veikts ar
mērķi nodibināt jaunu pasaules kārtību. Šim izteikumam reti kurš pievērsa
uzmanību, tomēr notikumu tālākā attīstība liecina, ka iebrukums Irākā ir tikai
sākums apzināti provocētai cīņai starp Rietumu un musulmaņu civilizāciju.
Ciānas Gudro īstenotā konfliktu stratēģija līdz ar to iegūs globālus mērogus.
Jau tagad ir skaidrs, ka «cīņas pret terorismu» aizsegā starptautisko apvienību
biedriem iespējams gan pastiprināt policejisko kontroli pašu zemēs, gan uzbrukt
jebkurai valstij, pasludinot to par «terorisma atbalstītāju». Starpcivilizāciju
konflikts var izraisīt tāda mēroga ciešanas, ka globālo masu mediju apstrādātā
pūļa apziņa būs gatava piedāvāt vispasaules valdnieka kroni «miera nesējam».
Protokolu ideju tālāka īstenošana rada nopietnus draudus gan individualitātes
brīvībai, gan demokrātijai un cilvēcībai. Kā iespējams atbrīvoties no slepenās
vispasaules valdības ietekmes?
Nenoliedzami,
liela daļa tā saucamās sabiedrības masu kultūras un priekšmetu kulta ietekmē
jau ir padarīta par vienaldzīgiem biorobotiem. Tiem, kuriem individuālā
brīvība, miers un saskaņa vēl ir vērtība, jāielāgo, ka Ciānas Gudro panākumu
vai neveiksmju atslēga ir iedarbošanās uz konkrētas personas morālajām vērtībām
un tieksmēm. Ja cilvēks savu brīvību un garīgumu ir gatavs pārdot par sadzīves
ērtībām, kā arī iespēju apmierināt varas, mantas un baudas kāri, tad Ciānas
Gudro tīksmināšanās par «goju stulbumu» un līksmošana par Ciānas ķēniņa
valstības tuvumu ir pamatota.
«Goji
ir aunu bars, bet mēs viņiem esam vilki. Vai varat iedomāties, kas notiek, ja
vilks iekļūst aitu kūtī?» vaicā Gudrie. Mums ir jāpavaicā sev, kas esam – auni
vai tomēr brīvi cilvēki, dievišķas būtnes, kas spēj pašas veidot savu likteni,
dzīvot mierā un saskaņā ar citu cilvēku brīvību?
Katram
ir dota personiskās izvēles iespēja un prāts, lai prognozētu izvēles
rezultātus.
Agris Dzenis
brīvvēsturnieks