Labdien, godātie radioklausītāji. Mēs sākam
savu translāciju no Latvijas biedrības nama, kas vēl nesen bija latviešu
biedrības nams, kur šodien notiek konference «Par latviskās identitātes
meklējumiem integrētas sabiedrības un likumdošanas ietvaros, un
totālitāro globālizāciju caur unifikāciju». Kā pirmais šodien runās
Pjotrs Vasiļjevičs Peregons, krievu biznesa inteliģences pārstāvis,
slavenās reklāmas «Šikarnij basein četire metra» (brīnišķīgs baseins
četri metri) idejas autors. Pirms tiek dots vārds runātājam, ielūkosimies
Pjotra Vasiļjeviča biogrāfijas anālā. Dzimis 1952. gadā Vologdas
apgabala Bubļikovu sādžā, kur ieguvis izglītību. Seko dienests padomju
armijā, sākumā ierindnieka, tad seržanta un praporščika dienesta
pakāpē. 1983. gadā dienesta gaitas Pjotru Vasiļjeviču atved uz Sarkankarogotā
Baltijas kaŗa apgabala noliktavām Rīgā. Sajutis pirmās perestroikas
dvesmas, Pjotrs Vasiļjevičs uzsāk savu nelielu privāto biznesu, parallēli
turpinādams dienestu noliktavās. «Es esmu Gorbačova pirmā bezdelīga,
kooperācijas pionieris un ilgu laiku biju nekronētais Rīgas olu
pulveŗa karalis!» – ne bez pamata lepojas diženais Latvijas dēls, šodien
lielu uzņēmumu akcionārs, nekustamu īpašumu īpašnieks, daudzu Latvijas
televīzijas seriālu sponsors un galvenais varonis, filozofijas zinātņu
doktors, liels mūsu polītisko partiju dibinātājs, sponsors, tēvs,
brālis un padomdevējs. «Janka un Fredis
ir forši čomi, Andrjucha, parazīts, ir prodažnijs un skoļskijs (uzpērkams
un slidens), bet Robčiks ir baigais pālis, fišku nerubī» – savus polītiskos
uzskatus neslēpj Pjotrs Vasiļjevičs.
Tagad... Uzmanību... Un kāpēc man šķiet, ka
Pjotrs Vasiļjevičs kaut ko ļoti grib? Bet tas nu tā. Dzirdat? Publika uzmundrina
Pjotru Vasiļjeviču, saukdama: «Davai, Peķka!», bet daži latvju inteliģences
pārstāvji dzied – «Naš Feģka babņik,
naš Koļka babņik, naš Pjotr tože babņik hoķ kudā!» (Mūsu Feģka, Koļka
un Pjotrs visi meitu ģēģeri, ka tālāk nav iespējams). Uzmanību! Nē.
Pjotrs Vasiļjevičs nepārprotami kaut ko grib. Uzmanību! Runā Pjotrs
Vasiļjevičs.
«Kungi, dāmas, jaunkundzes un froilen! Joks. Kakije
tut hren gospoda (Kādi gan te, sinepes uz mēles, kungi). Tovarišči!
Koroče (Biedri, īsāk). Mēs šodien šeit esam sapulcējušies, lai precīzi
noteiktu, kurā virzienā meklējama latviskā identitāte, lai tad,
pietolerancējušies gudrākajiem, drošu roku turot rokā šo kompasu,
brašā solī ietu pareizā virzienā, bļin (pankūka), integrētas sabiedrības
un ceļā uz Eiropu ceļa virzienā un Āziju ietvaros, toleranti globālizācija
turbulencē, tirgus ekonomika. NATO, karoče (īsāk). Mums nav vajadzīgi
šajā ceļā bļāvēji. Mēs jau uzreiz noraidām visādus tur, zinies. Figļi
migļi, pribambasi, tur jā, šite nē. Mēs... Mums...»
Un tomēr šķiet, ka Pjotrs Vasiļjevičs kaut ko ļoti
vēlas pateikt, bet nespēj, grib darīt kaut ko vairāk, bet nevar, kaut kas
viņu traucē. Ko viņš grib?
«Mēs atbrīvojām Rīgu no fašistiskā nezvēra.
Mēs, Pētera pirmā dēli un mazdēli, gods godam nosargājām mūsu dižā
priekšteča atstāto mantojumu. Un nosargāsim! Tas droši! Mums var
beigties nafta, mums var beigties gāze, tauta var nodzerties līdz baltajām
pelītēm un izmirt, bet atombumbas mums nebeigsies nekad! Un ar to ir jārēķinās,
jo mēs jūs uzvarējām kaŗā. Koroče, integrējiet. Bet toleranti. Un nekad
neaizmirstiet, ka Rīga nekad nav bijusi latviešu pilsēta! Latvieša
vieta ir laukos, tīrumā. Vai nu kādam tas patīk vai ne, bet šīs pilsētas
kultūru un diženumu vienmēr ir noteicis krievu cilvēks. Kas Rīgai izgudroja
jūgendu! Cars! Kas Rīgai deva varenību no Āgenskalna priedēm līdz pat
Ziepniekkalnam? Chruščovs. Brežņevs. Padomju cilvēks, krievu ļaudis,
koroče, hahli (īsāk, ukraiņi). Kas jums atdeva ekonomisko brīvību?
Kazaks. Kas jums atdeva valsti? Sibirjaks. Vot ano što palučajetsa,
jesļi razabratsja (lūk, kā iznāk, ja iedziļinās). Bet ko Rīgai deva
jūsu slavenais Ulmanis? Nē, ne tā faļšivka, bet īstais, Kārlis? Ko
viņš šajā pilsētā labu uzcēlis? Kādu piemiņu viņš te par sevi ir atstājis?
Neko! Viss labais šajā pilsētā ir ienācis no centriem, viss sliktais –
no nomalēm. Mēs neesam bļāvēji. Mēs esam darītāji, un mūsu darbi ir
acīm redzami un aptaustāmi. Novitātes, koroče. Un progress. Tipografijas
un manufaktūras. Pilsētai ir jāattīstās un pilsēta plauks, neskatoties,
ka te ir uzradusies baigā ledī, zin, baigā dāma, babecs ņenogļadnijs,
froilen, zin, kuŗa Padomju savienībā nav dzīvojusi, bet grib būt gudra,
bet mūs viņa neapšmauks, jo mēs to nu gan zinām, ka Padomju savienībā
viņa dzīvojusi nav, ek, ka nav! Bet grib būt, saproties, gudra. Zin. Nē,
es tomēr to tā nevaru. A kas viņu te sauca? A ko viņa te vispār meklē?
Vot, uzliksim to jautājumu torcom: a kas viņa vispār tāda ir? Varbūt
viņa ir par praporščiku dienējusi, ko? Varbūt viņa ir beigusi partijas
skolu? Es jums varu pateikt, kas viņa tāda ir. Viņa neprot atšķirt eļļas
krāsu no nitrokrāsas. Lūk, kas viņa tāda ir. Patiesībā. Žirinovska
mums vajag, Voļfoviča. Tad kārtība būs un visādas tur babjonkas savu
vietu zinās. Ras, pa purnu, un kompromiss atrasts. Tādas, lūk, tās lietiņas,
tādas tās integritātes, tādi tie procesi, tādas lietiņas, apaļas un
cietiņas. NATO, karoče. Kārtības nav. Razbuševaļis okraini (satrakojušās
nomales). Paldies par uzmanību.»
Jūs dzirdat, kas notiek zālē? Starp krēslu rindām
iet latviešu tautas tērpos tērptas meitenītes, kokošņiki galvā, un
izdala aploksnes. Aplausi pāriet ovācijās, ovācijas ovāciju vētrā.
Kāda PSRS Tautas skatuves māksliniece, atvērusi aploksni, skaļi
sauc: «Ja ļubļu tebja, Rossija, ņeabjatnaja maja Rusj!» (Es tevi mīlu,
Krievija, neaptveramā mana Krievija!). Slavenā visu galmu apkalpotāja
Mata Maija Hara Stulme sauc: «Es rīt gleznošu vēl labāk!» Un...
Un tagad tas notiek! Tad lūk, ko visu laiku gribējis
Pjotrs Vasiļjevičs! Urā! Šiki! Šarmoon! Bravo! Atkārtot! Povtorjaķ!
Tas ir tik šiki! Smaidīdams un mādams savai tautai ar roku, Pjotrs Vasiļjevičs
ar otru roku kasa olas! Integrēsimies, biedri! Biedri! Vai tu
šodien jau esi bijis tolerants?
Biedri! Ai, biedri, biedri...
Uldis Andersons