Es brī­nos par lat­vie­šu ne­ti­cī­bu sa­viem spē­kiem un kal­pa kom­plek­su. Ap­ru­nā­jo­ties ar lat­vie­ti, var dzir­dēt, ka ne­kas ne­būs, iz­re­džu nav, arī lat­vis­kas Lat­vi­jas ne­bū­šot utt. No ku­rie­nes šā­da vai­ma­no­lo­ģi­ja? Pa­tie­sī­bā lat­vie­šu tau­ta ir tik stip­ra kā ne­kad pē­dē­jos seš­des­mit ga­dos. Ir ti­kai op­ti­mis­tis­ki jā­vei­do sa­va nā­kot­ne lat­vis­ku­ma vir­zie­nā. Dzird da­žus sa­kām, ka nu ir par vē­lu sap­ņot par lat­vis­ku­mu, jo AT­MO­DA ir pa­gā­ju­si. Tā ir de­ma­go­ģi­ja.

AT­MO­DAS sā­ku­mā lat­vie­šiem ne­bi­ja ne ze­mes­sar­dzes, ne ar­mi­jas, ne ANO at­bal­sta, ne starp­tau­tis­ko or­ga­ni­zā­ci­ju kon­tak­ti. To­ties te bi­ja OMON un pa­dom­ju ar­mi­ja. Pa šiem Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas ga­diem Krie­vi­ja ir kļu­vu­si vēl na­ba­gā­ka, de­gra­dē­tā­ka un vā­jā­ka mi­li­tā­rā zi­ņā. Tā ir mo­rā­li sa­grau­ta tie­ši mil­zī­go Če­če­ni­jas ka­ra zau­dē­ju­mu dēļ. Atom­ze­mū­de­ne «Kur­ska» tam pie­li­ka vēl vie­nu pun­ktu, bet šā­du pun­ktu būs vēl un vēl, līdz Krie­vi­ja sa­bruks vai liks pie ma­las im­pē­ris­kās am­bī­ci­jas. Krie­vi­jai bez Če­če­ni­jas un vi­sa Kau­kā­za ir vēl vie­na mil­zī­ga pro­blē­ma. Tā ir Si­bī­ri­ja. Si­bī­ri­ja aiz­ņem trīs ce­tur­tda­ļas Krie­vi­jas te­ri­to­ri­jas, bet ta­jā dzī­vo ti­kai ap trīs­des­mit mil­jo­nu ie­dzī­vo­tā­ju, ku­ru skaits vēl sa­rūk. Tur­pi­no­ties šā­dai ten­den­cei, Si­bī­ri­ja pa­liks ne­ap­dzī­vo­ta un no­nāks Ķī­nas un Ja­pā­nas ie­tek­mē. Jau ta­gad Si­bī­ri­jā dzī­vo ne­le­gā­li ap piec­iem mil­jo­niem ķī­nie­šu. Pa­tie­so ķī­nie­šu skai­tu Si­bī­ri­jā ne­viens ne­zi­na.

Ņe­mot to vi­su vē­rā, lat­vie­šiem jā­būt op­ti­mis­tiem un ga­ta­viem, ja va­ja­dzīgs, iz­iet ie­lās vai kā ci­tā­di ap­stā­di­nāt ci­vī­lo­ku­pan­tu uz­spies­to na­tu­ra­li­zā­ci­ju un muļ­ķī­go Valsts va­lo­das li­ku­mu. jā­piep­ra­sa ANO iz­strā­dāt plā­nu, kā vien­kār­šāk un ēr­tāk brīv­prā­tī­gi re­pat­ri­ēties ci­vī­lo­ku­pan­tiem.

Gus­tavs Brun­tkalns