Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Vēlies pievienoties?


Vai aci pret aci un zobu pret zobu?
07.08.2007

Vai aci pret aci un zo­bu pret zobu?

Feļetons

Tau­tie­ši! Mī­liet cits ci­tu, pa­lī­dziet cits ci­tam. Pa­lī­dziet pat tad, ja nīs­tat viens ot­ru. Mū­su spēks ir vie­no­tī­bā – ta­jā ir mū­su pa­nā­ku­mu ķī­la, mū­su glā­biņš un uz­plau­kums.

Dau­dzas tau­tas gā­ja bo­jā sa­drum­sta­lo­tas, tā­pēc ka tām ne­bi­ja skaid­ras dar­bī­bas prog­ram­mas un ple­ca sa­jū­tas. Vie­no­tī­ba ir ne ti­kai mēr­ķis, bet tā ir arī mēr­ķa sa­snieg­ša­nas lī­dzek­lis. Pa­lī­dziet cits ci­tam, ne­bai­die­ties ie­gūt na­ci­onā­lis­tu re­pu­tā­ci­ju. Vei­do­jiet sa­vus na­ci­onā­los kad­rus.

Ga­ta­vo­jiet jau­nat­ni pār­ņemt pa­audžu sta­fe­ti. Lai sve­ši­nie­ki sa­du­ŗas ar mū­su dzi­ļo aiz­sar­dzī­bu. Kat­ru rei­zi, kad aiziet ve­cā­kā pa­audze, tā jā­aiz­stāj ar vēl stip­rā­ku.

Ne­pie­cie­šams va­dī­bas ama­tos iz­vir­zīt mū­su jaun­os cil­vē­kus, pie­rā­dot vi­ņu brie­du­mu un ģe­ni­āli­tā­ti. Lai arī tas pa­gai­dām vēl tā nav, vi­ņi no­brie­dīs ama­tā. Tam ir tais­nī­ba un tas ir gudrs, kas pie va­ras. Mums jā­no­dod sa­viem bēr­niem vai­rāk par mū­su sa­ņem­to no tē­viem, bet tie, sa­gla­bā­jot un pa­vai­ro­jot sa­ņem­to, sa­vu­kārt no­dos to sa­viem bēr­niem.

Pa­sau­le ir ciet­sir­dī­ga, un kat­ra tau­ta ir sa­vas lai­mes ka­lē­ja. Mums nav jā­rū­pē­jas par civilokupantu na­ci­onā­liem kad­riem. Ja vi­ņiem slin­kums do­māt par se­vi, kā­pēc mums par vi­ņiem jā­do­mā?

Ne­mā­cie­ties no tiem, ku­ŗi dzī­vo, ce­rot uz la­bu lai­mi. Ne­gai­diet dā­va­nas no da­bas. Ne­aiz­mir­stiet, ka vi­si augs­ti at­al­go­tie, ie­tek­mī­gie un ie­ne­sī­gie ama­ti ir mū­su na­ci­onā­lais ie­nā­kums. Ne­aiz­mir­stiet, ka ik­katrs sve­ši­nieks, kuŗš iz­audzis līdz mū­su lī­me­nim, var ie­ņemt vie­tu, ku­ŗa va­rē­tu pie­de­rēt vie­nam no mū­sē­jiem.

Viss, kas pie­der kolōnistiem šo­dien, ir vi­ņu pa­gai­du lie­to­ša­nā. Pa­ņemt no vi­ņiem to, ko Dievs mums no­vē­lē­jis, ir mū­su uz­de­vums.

Mums jākultivē mazu uzvaru taktika.

Kolōnisti ne­prot ne val­dīt, ne pa­klau­sīt. Vi­ņi ir skau­dī­gi, vi­ņi ie­nīst sa­vus tau­tie­šus, ja tie iz­vir­zās no pe­lē­kās ma­sas. Kad kau­jas di­vi kolōnisti, uz­var lat­vie­tis.

«Jeb­kuŗš pa­ze­mo­jums ir labs, ja tas ir iz­de­vīgs!» Mēr­ķa sa­snieg­ša­nas la­bā var pa­ze­mo­ties, bet pa­ze­mo­ties var arī ar cie­ņu. Nav amo­rā­las dar­bī­bas, ja tā kal­po mū­su tau­tas lab­klā­jī­bai un uz­plau­ku­mam. Mēr­ķis pa­da­ra svē­tus lī­dzek­ļus.

Nav sva­rī­gi, ko jūs sa­kāt; sva­rī­gi, kā jūs to sa­kāt. Lai jū­su paš­ap­zi­ņa tiek uz­tver­ta kā pār­lie­cī­ba, am­bi­ci­ja – kā prā­ta augst­ais li­do­jums, ma­nie­re pa­mā­cīt un iz­la­bot – kā pā­rā­kums. Sa­gro­ziet vi­ņiem prā­tu, sa­spī­lē­jiet ner­vus. Ap­spie­diet gri­bas­spē­ku tiem, kas jums ie­bilst. Kom­pro­mi­tē­jiet iz­lē­cē­jus un klai­gā­tā­jus.

Švī­kā­jiet kā­jas pa grī­du, piec­elie­ties un stai­gā­jiet, čīk­sti­niet krēs­lus, sme­jie­ties, ru­nā­jiet, sa­vā no­da­bā kaut ko dū­do­jiet, kle­po­jiet un šņau­kā­jie­ties, pār­trau­ciet ar pret­ar­gu­men­tiem, ru­nām, jo­kiem utt. Or­ga­ni­zē­jiet kolōnistiem daudz sī­ku ne­ēr­tī­bu, ku­ŗas vi­ņi uz­reiz ne­var ap­jēgt. Lie­ciet sa­vas lie­tas uz vi­ņu man­tām, kā­piet vi­ņiem uz kā­jām, pie­spie­die­ties vi­ņiem, el­po­jiet vi­ņiem se­jā, ru­nā­jiet iz­aici­no­ši ska­ļi. Lai vi­ņi jū­su el­ko­ni jūt pas­tā­vī­gi ie­spies­tu sev sā­nos.

Vi­ņi uz­ska­ta, ka se­višķs šiks ir aiz­cirst dur­vis un aiziet. Ļau­jiet vi­ņiem šo ie­spē­ju pie­klā­jī­gā bez­kau­nī­bā.

Dē­vē­jiet vi­ņus par fa­šis­tiem, un jūs re­dzē­siet, ar kā­du prie­ku pā­rē­jie kolōnisti pie­ņems šo ver­si­ju. Vis­pār jau vi­si ko­lo­nis­ti ir fa­šis­ti, bet, tik­līdz par tā­du no­sau­cat kā­du vie­nu, viņš kļūs ne­aiz­sar­gāts, jo vi­si pā­rē­jie pa­da­rīs vi­ņu par mūsu upu­ri. Spē­lē­jiet uz vi­ņu žē­las­tī­bas jū­tām. Tē­lo­jiet na­ba­dzī­gus un ne­lai­mī­gus, iz­rai­siet pret se­vi žē­lu­mu un sim­pa­ti­jas, stāstiet par tau­tu, ku­ŗa mūž­dien cieš, ti­ka ap­spies­ta pa­gāt­nē un tiek dis­kri­mi­nē­ta ta­gad. Na­ba­ga tak­ti­ka ir pār­bau­dī­ta ga­du tūk­sto­šiem. Ņe­miet no vi­ņiem to, ko vi­ņi spēj dot. Vi­sas pa­rā­dī­bas jā­redz caur mū­su in­ter­ešu priz­mu, kat­ra pa­rā­dī­ba jā­iz­pē­ta no tā vie­dok­ļa, vai tā nes la­bu­mu vai ļau­nu­mu lat­vie­šiem.

In­for­mē­jiet cits ci­tu par vi­su, kas var nest mums ļau­nu­mu vai la­bu­mu. Nau­da, kad­ri un in­for­mā­ci­ja – tie ir trīs stūr­ak­me­ņi, uz ku­ŗiem bal­stī­sies mū­su lab­klā­jī­ba. Kat­ra lat­vie­ša svē­tā­kais pie­nā­kums ir in­for­mēt ot­ru lat­vie­ti par kolōnistu no­do­miem. Šo­dien tu pa­lī­dzē­ji man, rīt es pa­lī­dzē­šu tev – šā­dās at­tie­cī­bās ir mū­su spēks.

Dievs mums no­vē­lē­jis Lat­vi­ju, un mū­su uz­de­vums ir no­tu­rēt to sa­vās ro­kās. Cen­tie­ties ie­gūt sa­vās ie­tek­mē in­for­mā­ci­jas un pro­pa­gan­das lī­dzek­ļus, iz­dev­nie­cī­bas, ra­di­o, tele­vī­zi­ju un ki­no. Ie­spie­die­ties valsts pār­val­des apa­rā­tā. Jeb­ku­rā jau­tā­ju­mā vei­do­jiet sa­vu sa­bied­ris­ko do­mu, pa­tu­rot prā­tā mū­su na­ci­onā­lās in­te­re­ses. No jeb­ku­ŗa nie­ka var ra­dīt pro­blē­mu, bet no pro­blē­mas – nie­ku. Ne­vie­nu sa­bied­ris­ko pro­ce­su ne­drīkst at­stāt paš­plūs­mā. Ja tas mums ne­nes la­bu­mu, tad pie­brem­zē­jiet to vai vir­ziet pret mū­su ie­naid­nie­kiem. Jeb­kuŗš pa­sā­kums jā­vir­za mums va­ja­dzī­gā gul­tnē. Esiet vien­mēr lī­de­ŗi, cen­tie­ties būt pirm­ie! Ne­pie­kā­pie­ties ne­kur, pat sī­ku­mos, kaut arī tā bū­tu vie­ta sa­bied­ris­ka­jā trans­por­tā vai rin­da vei­ka­lā. Ra­žo­ša­nas pro­ce­sā ad­mi­nis­trā­tī­vā un ra­do­šā da­ļa jā­veic jums. Lai vi­ņi no­dro­ši­na mel­no dar­bu, ma­te­ri­āli tec­hnis­ko ba­zi mū­su jaun­ra­dei. Lai vi­ņi se­ko dar­ba tel­pu tī­rī­bai un sar­ga mū­su dar­ba aug­ļus. Lai vi­ņi ne­pa­ce­ļas augst­āk par sar­gu un ap­ko­pē­ju. Ja jums ir va­kan­ta darba vie­ta, ņe­miet lat­vie­ti. Ja nav ie­spē­jams, ņe­miet po­li vai kā­du ci­tu, kam ir sa­vi rē­ķi­ni ar PSRS.

Neiz­pos­tiet vi­ņu pie­mi­nek­ļus, bet arī ne­at­jau­no­jiet. Pai­es laiks, un tie pa­ši sa­bruks. Bet hu­li­gā­ni un «vēs­tu­res mī­ļo­tā­ji» tos iz­va­zās pa ga­ba­li­ņam. Tē­lo­jiet, ka ne­re­dzat to, ri­si­not gran­di­ozos tau­tas saim­nie­cī­bas uz­de­vu­mus.

Tau­ta bez vēs­tu­res kā bērns bez ve­cā­kiem sāk vi­su no jaun­a, un no tās var iz­vei­dot to, kas va­ja­dzīgs, dot tai sa­vu pa­sau­les iz­prat­ni, sa­vu do­mā­ša­nas vei­du.

Mod­ri kon­tro­lē­jiet ie­tek­mī­go un ak­tī­vo kolōnistu kat­ru so­li. Ne­ļau­jiet vi­ņiem ap­vie­no­ties. Bez mums ne­ļau­jiet vi­ņiem ap­spriest ne­vie­nu jau­tā­ju­mu. Tur, kur ir di­vi krie­vi, jā­būt vis­maz vie­nam lat­vie­tim! Esiet klāt vi­sur!

Ja neiz­do­das blo­ķēt jaun­os per­spek­tī­vos kolōnistus, pa­da­riet vi­ņus va­dā­mus. Ie­sais­tiet vi­ņus sa­vās kom­pā­ni­jās, ie­len­ciet vi­ņus lat­vie­šu lo­kā, ne­ļau­jiet kon­tak­tē­ties un di­bi­nāt pa­zī­ša­nos ār­pus tā.

Ne­bai­die­ties, vi­ņu bēr­ni tik un tā būs mū­sē­jie, lai kam pie­der bul­lēns, bet te­liņš būs mū­su. Pa­lī­dzot tā­diem kolōnistiem, jūs pa­lī­dzat mū­su ko­pie­nai. Vi­ņu al­ga kļūs mū­su na­ci­onā­lais ie­nā­kums. Sa­vu bēr­nu la­bā vi­ņi zau­dēs sa­vas na­ci­onā­lās jū­tas.

Do­diet vi­ņiem ku­ku­ļus, dā­va­nas, dzir­di­niet ar šņa­bi. Par lu­pa­tām un dze­ŗa­mo vi­ņi pār­dos vi­su un sa­vu et­nis­ko dzim­te­ni arī. Un esiet mod­ri, če­kas in­kvi­zī­ci­jas ne­drīkst at­kār­to­ties. Iz­nī­ci­niet jau ie­dīg­lī cen­tie­nus no­stā­dīt mūs pret «de­mo­kra­tis­ko pa­sau­li», iz­nī­ci­niet pre­tlat­vie­šu ten­den­ces jau pa­šā sā­ku­mā, lai kā­dā vei­dā tās arī pa­rā­dī­tos.

Ne­pie­ļau­jiet, ka tiek iz­do­ti tā­di dar­bi, ku­ŗos lat­vie­ši tiek no­mel­no­ti.

At­mas­ko­jiet vi­ņus, ap­šau­biet vi­ņu dar­bu un ie­ņe­ma­mā ama­ta liet­de­rī­gu­mu, at­ņe­miet vi­ņu ie­tek­mī­gās po­zi­ci­jas sa­bied­rī­bā. Gal­ve­nais – ap­sū­dziet, lai vi­ņi ­tais­no­jas. Tas, kuŗš tais­no­jas, jau pa pus­ei ir vai­nīgs. Rak­stiet par vi­ņiem sū­dzī­bas un vai­no­jiet vi­ņus pre­tsa­bied­ris­kā uz­ve­dī­bā un eko­no­mis­kā sa­bo­tā­žā. Uz­stā­ša­nos pret valsts va­ru at­mas­ko­jiet un iz­nī­ci­niet ar valsts va­ras pa­lī­dzī­bu.

Ār­pus mū­su in­te­re­sēm nav sa­bied­ris­ka la­bu­ma. Tas, kuŗš nav ar mums, tas ir pret mums!

Aci pret aci, zo­bu pret zo­bu! Tā mā­cī­ja, tā dzī­vo­ja mū­su sen­či. At­me­tiet pa­klau­sī­bas un sa­mie­ri­nā­ša­nās jū­tas pret tiem, kas da­ra mums pār­i.

Esiet neie­cie­tī­gi pret mū­su ie­naid­nie­kiem! Ja jūs pie­do­sit vi­ņiem šo­dien ma­zu pā­res­tī­bu, tad rīt sa­ņem­sit vēl lie­lā­ku! Ne­pie­ra­di­niet se­vi pie pā­res­tī­bām un ne­ļau­jiet ci­tiem tās jums no­da­rīt.

Jānis Labsirdīgais


Komentāri
Māris Linde  25.09.2007 10:08:35
Viens neko nevar panākt, tādēļ ir jābiedrojas! Pirmkārt, jau tāpēc, lai iemācītos rīkoties kolektīvā, kas nepieradušam nemaz nav tik viegli. Jo organizācija ir viss, viens pats cīnītājs šodien nav nekas. Mums ir jāizaug līdz savas organizācijas apziņai, no kurienes radīsies arī tautas un valsts interešu izpratne kā vislielākajai mūsu organizācijai. Taču pati pirmā organizācija ir ģimene. To katrs var veidot un tā ir visa pamats. bet ģimenē ir jābūt vismaz trim bērniem. Simts gadus atpakaļ uzbeki bija mazāk kā latvieši. tafgad uzbeki ir padsmitos miljoni, bet mēs izmirstam. Jā, ir visādi ārējie apstākļi, taču pamatā ir mūsu nevēlēšanās audzināt bērnus. Bet latvieši ne no kurienes neiebrauks. Gribi būt patriots - veido kuplu, bērniem svētītu ģimeni un nevaimanā, ka tas ir grūti. Ka valsts neko nedara...


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».