Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


NATO, karoče
27.08.2007

Lab­dien, go­dā­tie ra­dio­klau­sī­tā­ji. Mēs sā­kam sa­vu trans­lā­ci­ju no Lat­vi­jas bied­rī­bas na­ma, kas vēl ne­sen bi­ja lat­vie­šu bied­rī­bas nams, kur šo­dien no­tiek kon­fe­ren­ce «Par lat­vis­kās iden­ti­tā­tes mek­lē­ju­miem in­teg­rē­tas sa­bied­rī­bas un li­kum­do­ša­nas ie­tva­ros, un to­tā­li­tā­ro glo­bā­li­zā­ci­ju caur uni­fi­kā­ci­ju». Kā pir­mais šo­dien ru­nās Pjotrs Va­siļ­je­vičs Pe­re­gons, krie­vu biz­ne­sa in­te­li­ģen­ces pār­stā­vis, sla­ve­nās rek­lā­mas «Ši­kar­nij ba­sein če­ti­re met­ra» (brī­niš­ķīgs ba­seins čet­ri met­ri) ide­jas au­tors. Pirms tiek dots vārds ru­nā­tā­jam, ie­lū­ko­si­mies Pjot­ra Va­siļ­je­vi­ča bio­grā­fi­jas anā­lā. Dzi­mis 1952. ga­dā Vo­log­das ap­ga­ba­la Bub­ļi­ko­vu sā­džā, kur ie­gu­vis iz­glī­tī­bu. Se­ko die­nests pa­dom­ju ar­mi­jā, sā­ku­mā ie­rin­dnie­ka, tad ser­žan­ta un pra­por­šči­ka die­nes­ta pa­kā­pē. 1983. ga­dā die­nes­ta gai­tas Pjot­ru Va­siļ­je­vi­ču at­ved uz Sar­kan­ka­ro­go­tā Bal­ti­jas ka­ŗa ap­ga­ba­la no­lik­ta­vām Rī­gā. Sa­ju­tis pir­mās pe­res­tro­ikas dves­mas, Pjotrs Va­siļ­je­vičs uz­sāk sa­vu ne­lie­lu pri­vā­to biz­ne­su, pa­ral­lē­li tur­pi­nā­dams die­nes­tu no­lik­ta­vās. «Es es­mu Gor­ba­čo­va pirm­ā bez­de­lī­ga, koo­pe­rā­ci­jas pi­onie­ris un il­gu lai­ku bi­ju nek­ro­nē­tais Rī­gas olu pul­veŗa ka­ra­lis!» – ne bez pa­ma­ta le­po­jas di­že­nais Lat­vi­jas dēls, šo­dien lie­lu uz­ņē­mu­mu ak­ci­onārs, ne­kus­ta­mu īpa­šu­mu īpaš­nieks, dau­dzu Lat­vi­jas televīzijas se­ri­ālu spon­sors un gal­ve­nais va­ro­nis, fi­lo­zo­fijas­ zi­nāt­ņu dok­tors, liels mū­su po­lī­tis­ko par­ti­ju di­bi­nā­tājs, spon­sors, tēvs, brā­lis un pa­dom­de­vējs. «Jan­ka un Fre­dis ir for­ši čo­mi, And­rjuc­ha, pa­ra­zīts, ir pro­daž­nijs un skoļ­skijs (uz­pēr­kams un sli­dens), bet Rob­čiks ir bai­gais pā­lis, fiš­ku ne­ru­bī» – sa­vus po­lī­tis­kos uz­ska­tus ne­slēpj Pjotrs Va­siļ­je­vičs.

Ta­gad... Uz­ma­nī­bu... Un kā­pēc man šķiet, ka Pjotrs Va­siļ­je­vičs kaut ko ļo­ti grib? Bet tas nu tā. Dzir­dat? Pub­li­ka uz­mun­dri­na Pjot­ru Va­siļ­je­vi­ču, sau­kda­ma: «Da­vai, Peķ­ka!», bet da­ži lat­vju in­te­li­ģen­ces pār­stāv­ji dzied – «Naš Feģ­ka bab­ņik, naš Koļ­ka bab­ņik, naš Pjotr to­že bab­ņik hoķ ku­dā!» (Mū­su Feģ­ka, Koļ­ka un Pjotrs vi­si mei­tu ģē­ģe­ri, ka tā­lāk nav ie­spē­jams). Uz­ma­nī­bu! Nē. Pjotrs Va­siļ­je­vičs ne­pār­pro­ta­mi kaut ko grib. Uz­ma­nī­bu! Ru­nā Pjotrs Va­siļ­je­vičs.

«Kun­gi, dā­mas, jaun­kun­dzes un fro­ilen! Joks. Ka­ki­je tut hren gos­po­da (Kā­di gan te, si­ne­pes uz mē­les, kun­gi). To­va­riš­či! Ko­ro­če (Bied­ri, īsāk). Mēs šo­dien šeit esam sa­pul­cē­ju­šies, lai pre­cī­zi no­teik­tu, ku­rā vir­zie­nā mek­lē­ja­ma lat­vis­kā iden­ti­tā­te, lai tad, pie­to­le­ran­cē­ju­šies gud­rā­ka­jiem, dro­šu ro­ku tu­rot ro­kā šo kom­pa­su, bra­šā so­lī ie­tu pa­rei­zā vir­zie­nā, bļin (pan­kū­ka), in­teg­rē­tas sa­bied­rī­bas un ce­ļā uz Ei­ro­pu ce­ļa vir­zie­nā un Āzi­ju ie­tva­ros, to­le­ran­ti glo­bā­li­zā­ci­ja tur­bu­len­cē, tir­gus eko­no­mi­ka. NA­TO, ka­ro­če (īsāk). Mums nav va­ja­dzī­gi ša­jā ce­ļā bļā­vē­ji. Mēs jau uz­reiz no­rai­dām vi­sā­dus tur, zi­nies. Fig­ļi mig­ļi, pri­bam­ba­si, tur jā, ši­te nē. Mēs... Mums...»

Un to­mēr šķiet, ka Pjotrs Va­siļ­je­vičs kaut ko ļo­ti vē­las pa­teikt, bet ne­spēj, grib da­rīt kaut ko vai­rāk, bet ne­var, kaut kas vi­ņu trau­cē. Ko viņš grib?

«Mēs at­brī­vo­jām Rī­gu no fa­šis­tis­kā ne­zvē­ra. Mēs, Pē­te­ra pirm­ā dē­li un maz­dē­li, gods go­dam no­sar­gā­jām mū­su di­žā priekš­te­ča at­stā­to man­to­ju­mu. Un no­sar­gā­sim! Tas dro­ši! Mums var beig­ties naf­ta, mums var beig­ties gā­ze, tau­ta var no­dzer­ties līdz bal­ta­jām pe­lī­tēm un iz­mirt, bet atom­bum­bas mums ne­beig­sies ne­kad! Un ar to ir jā­rē­ķi­nās, jo mēs jūs uz­va­rē­jām kaŗā. Ko­ro­če, in­teg­rē­jiet. Bet to­le­ran­ti. Un ne­kad ne­aiz­mir­stiet, ka Rī­ga ne­kad nav bi­ju­si lat­vie­šu pil­sē­ta! Lat­vie­ša vie­ta ir lau­kos, tī­ru­mā. Vai nu kā­dam tas pa­tīk vai ne, bet šīs pil­sē­tas kul­tū­ru un di­že­nu­mu vien­mēr ir no­tei­cis krie­vu cil­vēks. Kas Rī­gai iz­gud­ro­ja jū­gen­du! Cars! Kas Rī­gai de­va va­re­nī­bu no Āgens­kal­na prie­dēm līdz pat Ziep­niek­kal­nam? Chruš­čovs. Brež­ņevs. Pa­dom­ju cil­vēks, krie­vu ļau­dis, ko­ro­če, hah­li (īsāk, uk­rai­ņi). Kas jums at­de­va eko­no­mis­ko brī­vī­bu? Ka­zaks. Kas jums at­de­va val­sti? Si­bir­jaks. Vot ano što pa­lu­ča­jet­sa, jes­ļi ra­zab­rat­sja (lūk, kā iz­nāk, ja ie­dzi­ļi­nās). Bet ko Rī­gai de­va jū­su sla­ve­nais Ul­ma­nis? Nē, ne tā faļ­šiv­ka, bet īs­tais, Kār­lis? Ko viņš ša­jā pil­sē­tā la­bu uz­cē­lis? Kā­du pie­mi­ņu viņš te par se­vi ir at­stā­jis? Ne­ko! Viss la­bais ša­jā pil­sē­tā ir ie­nā­cis no cen­triem, viss slik­tais – no no­ma­lēm. Mēs ne­esam bļā­vē­ji. Mēs esam da­rī­tā­ji, un mū­su dar­bi ir acīm re­dza­mi un ap­taus­tā­mi. No­vi­tā­tes, ko­ro­če. Un prog­ress. Ti­po­gra­fi­jas un ma­nu­fak­tū­ras. Pil­sē­tai ir jā­at­tīs­tās un pil­sē­ta plauks, ne­ska­to­ties, ka te ir uz­ra­du­sies bai­gā le­dī, zin, bai­gā dā­ma, ba­becs ņe­nog­ļad­nijs, fro­ilen, zin, ku­ŗa Pa­dom­ju sa­vie­nī­bā nav dzī­vo­ju­si, bet grib būt gud­ra, bet mūs vi­ņa ne­ap­šmauks, jo mēs to nu gan zi­nām, ka Pa­dom­ju sa­vie­nī­bā vi­ņa dzī­vo­ju­si nav, ek, ka nav! Bet grib būt, sa­pro­ties, gud­ra. Zin. Nē, es to­mēr to tā ne­va­ru. A kas vi­ņu te sau­ca? A ko vi­ņa te vis­pār mek­lē? Vot, uz­lik­sim to jau­tā­ju­mu tor­com: a kas vi­ņa vis­pār tā­da ir? Var­būt vi­ņa ir par pra­por­šči­ku die­nē­ju­si, ko? Var­būt vi­ņa ir bei­gu­si par­ti­jas sko­lu? Es jums va­ru pa­teikt, kas vi­ņa tā­da ir. Vi­ņa ne­prot at­šķirt eļ­ļas krā­su no ni­tro­krā­sas. Lūk, kas vi­ņa tā­da ir. Pa­tie­sī­bā. Ži­ri­nov­ska mums va­jag, Voļ­fo­vi­ča. Tad kār­tī­ba būs un vi­sā­das tur bab­jon­kas sa­vu vie­tu zi­nās. Ras, pa pur­nu, un kom­pro­miss at­rasts. Tā­das, lūk, tās lie­ti­ņas, tā­das tās in­teg­ri­tā­tes, tā­di tie pro­ce­si, tā­das lie­ti­ņas, apaļ­as un cie­ti­ņas. NA­TO, ka­ro­če. Kār­tī­bas nav. Raz­bu­še­va­ļis ok­rai­ni (sa­tra­ko­ju­šās no­ma­les). Pal­dies par uz­ma­nī­bu.»

Jūs dzir­dat, kas no­tiek zā­lē? Starp krēs­lu rin­dām iet lat­vie­šu tau­tas tēr­pos tēr­ptas mei­te­nī­tes, ko­koš­ņi­ki gal­vā, un iz­da­la ap­lok­snes. Ap­lau­si pār­iet ovā­ci­jās, ovā­ci­jas ovā­ci­ju vēt­rā. Kā­da PSRS Tau­tas ska­tu­ves māk­sli­nie­ce, at­vē­ru­si ap­lok­sni, ska­ļi sauc: «Ja ļub­ļu teb­ja, Ros­si­ja, ņe­ab­jat­na­ja ma­ja Rusj!» (Es te­vi mī­lu, Krie­vi­ja, ne­ap­tve­ra­mā ma­na Krie­vi­ja!). Sla­ve­nā vi­su gal­mu ap­kal­po­tā­ja Ma­ta Mai­ja Ha­ra Stul­me sauc: «Es rīt glez­no­šu vēl la­bāk!» Un...

Un ta­gad tas no­tiek! Tad lūk, ko vi­su lai­ku gri­bē­jis Pjotrs Va­siļ­je­vičs! Urā! Ši­ki! Šar­mo­on! Bra­vo! At­kār­tot! Pov­tor­jaķ! Tas ir tik ši­ki! Smai­dī­dams un mā­dams sa­vai tau­tai ar ro­ku, Pjotrs Va­siļ­je­vičs ar ot­ru ro­ku ka­sa olas! In­teg­rē­si­mies, bied­ri! Bied­ri! Vai tu šo­dien jau esi bi­jis to­le­rants?

Bied­ri! Ai, bied­ri, bied­ri...


Ul­dis An­der­sons


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».