Mel­ni mū­su tau­tas aiz­gā­ju­šie ga­di. Mel­na šo­die­na. Nakts. Rīts – tā­pat. Mel­ni kun­gi, mel­nas dā­mas Augst­ā na­mā mel­nus me­lus maļ.

Mel­nā ze­me aizau­gu­si mel­niem krū­miem. Mel­nus sāp­ju zie­dus brī­ves cī­nī­tā­jiem va­ra se­jā sviež.

Mel­na bēr­nī­ba ir mū­su bēr­niem. Mel­na jau­nī­ba un brie­dum­laiks.

Mel­nas, naf­tas, mēs­lu sa­gan­dē­tas, upes. Ce­ļu as­falts mel­nām bed­rēm sēts. Mel­nas la­mas skan ik die­nas mū­su ie­lās. Meln­bār­dai­ni ie­rēd­ņkun­gi ļau­dis mel­nā na­ba­dzī­bā dzen.

Mel­ni val­do­ņi un vi­ņu pa­kal­pi­ņi mel­niem me­lu so­lī­ju­miem vē­lē­tā­jus krāpj. Tie, kas ag­rāk bi­ja asins­sār­ti, ta­gad smo­kin­gtēr­pos mas­kē­jas.

Arī vi­ņu dvē­se­les un sir­dis, tā­pat prāts ir mel­nas krā­sas triepts. Sār­tās ko­mu­nis­ma sau­les vie­tā šo­dien mel­nā Ei­ro­pa uz mū­su tē­vu zem­i nāk.

Nāk ar no­zie­dzī­bu. Kontra­ban­du. Nā­ves kai­tēm. Fil­mām, grā­ma­tām, kas var­mā­cī­bu pauž. Pre­tda­bis­ku iz­vir­tī­bu «spe­ci» mūs ar pre­ses rak­stiem, ek­rān­tri­kiem «eiro­pis­ki» mā­cīt sāk.

Di­žie lau­pī­tā­ji, arī «tau­tas kal­pi» – tie­vie, res­nie, mīk­stie, ma­tai­nie, plik­gal­vji un sa­fri­zē­tas dā­mas – muld par li­ku­miem, tiem pa­ši uz­spļau­jot.

Rauj un rij, «prih­va­ti­zē» bez sā­ta. Vi­ņu al­ka­tī­bai ga­la nav.

Kaut reiz tau­ta teik­tu sa­vu vār­du. Ci­tā­di vēl ap­rīs Dau­ga­vu.

Var jau būt, ka tau­tas Lik­teņ­upe, uz tās cel­tās gais­mas ne­sē­jas, trans­for­ma­to­ri un elek­trī­bas sta­bi rīk­lē ie­sprū­dīs un kun­gi aiz­rī­sies...

Lai reiz Lat­vi­ja no pos­ta aug­šām cel­tos, mums, kas vi­ņu mī­lam, jā­sa­deg. Jā­mirdz gais­mā sar­ka­nā un bal­tā – krā­sās, kā­das lat­vju svē­tā ka­ro­gā.

Ne­bai­die­ties, zem­kop­ji un ci­ti dar­ba rū­ķi! Ne­bai­die­ties arī sirm­gal­vji. Triek­sim el­lē mel­nos mīkst­mie­šus un dē­les. Bal­ta sau­le lai pār tē­vu zem­i aust.

Gai­šām mā­jām, pil­sē­tām un cie­miem, dru­vām, diev­na­miem un ļau­žu dvē­se­lēm – vi­sam jā­pie­dzimst un bal­tam jā­izaug šai zem­ē. Zem­ē, ku­rai vārds ir – MĀ­TE LAT­VI­JA.

Sar­gā­sim ik die­nas vi­ņu. Cī­ņā ie­sim, ja būs va­ja­dzīgs. Ne­pie­ļau­sim, mū­žam ne­pie­ļau­sim, sa­vu MĀ­TI mel­nā lī­ķa autā tīt!