Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Et­nis­kais aiz­skā­rums
22.09.2007

Et­nis­kais aiz­skā­rums
(No Anniņas pastāstiem)

Kād­reiz tei­ca: žīds pa­rā­da dēļ pa­kār­sies, či­gāns pie­krāps, bet lat­vie­tis ir ļur­ba, kas kat­ram ļaus sev uz gal­vas tai­sīt. Bet lei­tis – tas sa­vu ga­rām ne­lai­dīs.

Ta­ču es to ne­es­mu tei­ku­si. Jo ci­tā­di ma­ni ie­sū­dzēs. Jo ne jau par to un tos ie­sūdz, kas, žē­lo­da­mies par bu­dže­ta de­fi­cī­tu, pa­ši sev pie­šķir ar­vien lie­lā­kas al­gas, tā­dē­jā­di pār­kāp­jot mil­jo­nu cil­vēk­tie­sī­bas, bet gan tos, kas krie­vu no­sauc par krie­vu, či­gā­nu par či­gā­nu, bet žī­du par žī­du. Lai, ot­ra acī ska­bar­gu uz­rā­dot, sa­vē­jā to baļ­ķi va­rē­tu audzēt ar­vien lie­lā­ku.

Tā­tad – An­ni­ņas priekš­nie­ce nu bi­ja lei­tie­te – saim­nie­cī­bas mā­sa slim­nī­cā.

Dzi­mu­si Lie­tu­vas pie­ro­be­žā, kad Lat­vi­jā dzī­ves lī­me­nis vēl ne­bi­ja kļu­vis par zem­āko Bal­ti­jā, bet – tie­ši ot­rā­di.

Al­do­na bi­ja ko­pu­si lo­pus un aru­si zem­i ar ar­klu, lie­lā­ku par vi­ņas ne­pa­ras­ti sī­ko augu­mu. Reiz sa­auk­stē­ju­sies, pār­rā­vu­sies un gan­drīz no­mi­ru­si, bet zīl­nie­ce tei­ku­si:

– Tu daudz par ci­tiem ne­uz­trauk­sies, bet pa­ti no­dzī­vo­si il­gi un lai­mī­gi.

Ga­du no­mo­cī­ju­sies kā­dā Rī­gas rūp­nī­cā, Al­do­na at­nā­ku­si par sa­ni­tā­ri uz slim­nī­cu. Kad no­dzē­ru­šos saim­nie­cī­bas mā­su at­lai­da, ti­ku­si tās vie­tā.

Vai kas pa­sau­lē var būt vēr­tī­gāks par šo vie­ti­ņu! Darbs kau­lus ne­lauž, man­ta tek caur ro­kām, un vēl var ci­tus iz­ko­man­dēt.

Kad An­ni­ņa pie­tei­cās dar­bā, saim­nie­ce vi­ņu no­vēr­tē­ja:

– La­bi, ka ma­za augu­ma, ne­va­ja­dzēs lie­lus ha­lā­tus mek­lēt.

Tā vi­ņa arī at­tei­cās pret pa­do­ta­jiem – kā pret lie­tām, ko var vai nu pa­celt un ap­glau­dīt, vai ie­mest kak­tā, vai pa­spert ar kā­ju. Kā ie­pa­tī­kas. La­bā ga­ra­stā­vok­lī ap­glau­da un pa­sla­vē, slik­tā – ne­kas nav pa prā­tam, bet iz­dzīs ot­ru līdz pē­dē­jam asins pi­lie­nam pil­nī­gi par vel­ti un bez kā­das jē­gas. Jo vai nav dzī­vī­bas ap­drau­dē­jums pa­ve­cām sie­vām ar trau­cē­tu kus­tī­bu ko­or­di­nā­ci­ju likt ot­rā stā­va lo­gā kāpt? Slim­nī­cu bu­džets? At­tie­cī­bā uz bu­dže­tu un tā fi­nan­si­āli pār­nod­ro­ši­nā­ta­jiem au­to­riem tau­ta ir tā­dā stā­vok­lī, kad vai nu gāž vai klu­sē. Tā­dēļ klu­sē­ja arī An­ni­ņa.

Reiz, kad Al­do­na at­kal ie­drā­zās, lai aiz­rā­dī­tu un pa­mā­cī­tu, An­ni­ņa pa­vē­ra mu­ti un iz­bi­jās no tā, kas bez pa­šas līdz­da­lī­bas nu iz­spru­ka:

– Vā­ķies prom, tu ve­cā ra­ga­na. Smer­de­le tā­da, lai ta­vas kā­jas te ne­bū­tu!

Al­do­na sa­stin­ga. An­ni­ņa do­mā­ja – kas nu būs? Brēks, ies sū­dzē­ties? Ta­ču... ne­kas tāds ne­no­ti­ka. Al­do­na sa­rā­vās, kļu­va vēl ma­zā­ka un, ne­va­rī­gi no­šļup­stē­ju­si – «pa­ti nu gan bai­gi jaun­ā...» – iz­drā­zās ār­ā.

Pro­tams, ne jau Al­do­na no slim­nī­cas aiz­gā­ja, bet gan muļ­ķa An­ni­ņa, kas mūs­die­nās ie­do­mā­ju­sies aiz­stā­vēt tās cil­vēk­tie­sī­bas, par ku­rām rū­pi ša­jā vis­pā­rē­jās de­mo­kra­ti­jas tri­um­fa lai­kā ne­tur ne­viens.

Un tā nu vi­ņa sēž pie tele­vi­zo­ra un vē­ro – lat­vie­ši, lūk, esot ra­sis­ti, žī­du šā­vē­ji, krie­vu ap­spie­dē­ji un, jā­do­mā, sle­pus nē­sā azo­tē dun­cī­ti skal­pu ņem­ša­nai no kat­ra cit­tau­tie­ša. An­ni­ņa klau­sās, klau­sās un do­mā, ka vel­ti at­tei­ku­sies no po­lī­tis­kās kar­je­ras, nav ie­lī­du­si ne­vie­nai par­ti­jai sil­tā azo­tē. Aiz­sū­tī­tu tad vi­ņu uz kā­du starp­tau­tis­ku sai­etu, kur sēž tie, kam darbs kau­lus ne­lauž, man­ta tek caur ro­kām un var ci­tus iz­ko­man­dēt, un arī tā vien­kār­ši un no tī­ras sirds pa­teik­tu: «Ap­klu­si tu, smer­de­li un ne­kau­ņa!»

Kas tad bū­tu? Starp­tau­tisks skan­dāls, Lat­vi­jas izo­lā­ci­ja, var­būt kāds mums pie­teik­tu ka­ru?

Bet, ja nu lat­vie­šiem et­nis­ko tie­sī­bu glo­bā­las aiz­stā­vī­bas lai­kā lemts tā klu­si iz­mirt, var­būt tad ne­viens to­mēr neie­dro­ši­nā­tos kai­mi­ņam klu­si (lai vi­ņu ne­ap­sū­dzē­tu et­nis­kā aiz­skā­ru­mā) pa­teikt, ka nu vien­reiz ar tiem ļur­bām lat­vie­šiem, kas ļauj sev uz gal­vas tai­sīt, ir cau­ri.

G. Jaunzeme


Komentāri
Māris Linde  24.09.2007 11:06:09
Tā tas ir! Paldies Dievam, normāli cilvēki allaž ir ļoti kritiski paši pret sevi. Esmu dzirdējis sveštautiešus sakām: kas gan jums, latviešiem, nekait! Jūs viens par otru turaties, uz galvas kāpt neļaujat, bet mūsējie, tie nu gan ļaujas... Un par izmiršanu - nevienā rakstā nav teikts, ka jāizmirst. Nedrīkst tādu domu pat pieļaut, bet ir jāsaprot, ka neviens cits mūsu vietā latviešiem bērnus nedzemdēs. Pašiem vien nāksies, lai arī cik zems dzīves līmenis un grūti...

Alvils  24.09.2007 21:33:35
Leonards labi savulaik teica - jo tālāk uz austrumiem, jo sliktāk cilvēki dzīvo un jo vairāk bērnu.
Neraugoties uz to, varu ar lepnumu paziņot, ka pēc 6 mēnešiem būšu tētis. :)

Leonards Inkins  26.09.2007 08:50:12
Sveiciens Alvilam. Vismaz par vienu latvieti kļūs vairāk. Tikai uzmanīgi jāseko viņa augšnai, lai tas nekļūst par vienu no latviski runājošiem un tikai.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».