Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim


Ko šodien teiktu Jānis Kristītājs?
27.09.2007

Gad­simts, ku­rā dzī­vo­ja Jā­nis Kris­tī­tājs, bi­ja pār­mai­ņu, ne­mie­ra un ne­vien­prā­tī­bas laiks. Tas bi­ja arī re­li­ģi­jas pa­gri­mu­ma laiks, kā līdz­īgi no­tiek arī mūs­die­nās.

Ša­jā sa­bied­ris­ka­jā un ga­rī­ga­jā ha­osā un pār­kā­pu­mu pos­ta­žā bi­ja dzir­da­ma kā­da balss, Die­va balss, kas ru­nā­ja caur Jā­ni Kris­tī­tā­ju. Jā­nis Kris­tī­tājs bi­ja pir­mais die­viš­ķi ie­dves­mo­tais un va­dī­tais pra­vie­tis. Kris­tus sa­cī­ja, ka nav ne­vie­na lie­lā­ka par vi­ņu. Iekš kā tad pas­tāv vi­ņa lie­lums un kā­du vēs­ti viņš ne­sa?

Jā­nis Kris­tī­tājs bi­ja zie­do­ties spē­jīgs cil­vēks, kas ie­dro­ši­nā­jās pa­celt sa­vu bal­si pret ļau­nu­mu un cil­vē­ka dzī­vi pa­ze­mo­jo­šām ne­kār­tī­bām un ne­tais­nī­bām. Vi­ņa augst­ākais val­dnieks bi­ja pa­tie­sī­bas, tais­nī­bas un žē­las­tī­bas Dievs. Vi­ņā bi­ja tie spē­ki, kas iz­vei­do­ja vi­ņu pēc Die­va pa­rau­ga, Vi­ņa līdz­ības. Jā­nim Kris­tī­tā­jam bi­ja arī dziļš, skaidrs ie­skats vi­ņa laik­me­ta dzī­vē un viņš dzir­dē­ja Die­va bal­si. Kā vi­sas lie­las dvē­se­les viņš bi­ja pa­ze­mīgs un uz­ska­tī­ja, ka nav cie­nīgs at­tai­sīt Me­si­ja kur­pju šņo­res. Viņš bi­ja lai­mīgs, ka ir ti­kai balss, kas sa­ga­ta­vo cil­vē­ku sir­dis sa­ņemt Me­si­ju. Viņš sa­ska­tī­ja sa­vu līdz­gait­nie­ku vil­tī­bu, to at­klā­ja un no­so­dī­ja. Vi­ņa droš­sir­dī­ba iz­pau­dās arī, no­so­dot He­ro­da ap­kau­no­jo­šo dzī­vi. Arī kri­ti­zē­jot ziņ­kā­rī­go ļau­žu pū­li, kas nā­ca kris­tī­ties. «Jūs, odžu dzi­mums, kas jums no­rā­dī­ja, kā iz­bēgt nā­ka­mai dus­mī­bai!» Vi­ņi drī­zāk do­mā­ja par re­li­ģi­jas for­mu, da­žā­dām ne­no­zī­mī­gām iz­da­rī­bām, ne­vis par to, kā at­sa­cī­ties no pār­kā­pu­miem un ļau­nu­ma. Jā­nis Kris­tī­tājs vē­lē­jās iz­raut cil­vē­kus no mo­rā­lā pa­gri­mu­ma nā­ves. Viņš bi­ja vien­kāršs, pa­ze­mīgs, diev­bi­jīgs un pa­tiess, bet ta­nī pat lai­kā bargs un bez­bai­līgs pra­vie­tis. Par sa­vu gal­ve­no uz­de­vu­mu viņš uz­ska­tī­ja sa­ga­ta­vot ce­ļu Kris­tum un vi­ņa val­stī­bai. «Sa­tai­sāt tā kun­ga ce­ļu, da­rāt lī­dze­nas vi­ņa ta­kas. Kat­rai ie­le­jai jā­būt pie­pil­dī­tai, un kat­ram kal­nam un pa­kal­nam no­lī­dzi­nā­tam. Kas līks, tam jā­būt tais­nam, un, kas cel­mains, par stai­gā­ja­mu ce­ļu.» Viņš ne­aici­nā­ja la­bot ce­ļus un no­lī­dzi­nāt pa­kal­nus, bet ar tiem viņš sa­lī­dzi­nā­ja cil­vē­ka dzī­ves un sirds sa­ga­ta­vo­ša­nu Kris­tus at­nāk­ša­nai un uz­ņem­ša­nai.

Arī šo­brīd ne­var būt no­zī­mī­gāks un skais­tāks aici­nā­jums cil­vē­kam par se­vis un sa­vas dzī­ves sa­kop­ša­nu, lai Kris­tus ta­nī var ie­nākt. Kris­tum jā­būt gai­dī­tam kat­ru die­nu sa­vā sir­dī vi­sa mū­ža ga­ru­mā. Ar Kris­tu ejot ko­pā, mēs esam uz gais­mas un dzī­vī­bas, lai­mes, lab­klā­jī­bas un svē­tī­bu pār­pil­nī­bas ce­ļa. «Es es­mu pa­sau­les gais­ma; kas se­ko man, tas pa­tie­si ne­stai­gās tum­sī­bā, bet tam būs dzī­vī­bas gais­ma.» (Jā­ņa 8:12) Bez vi­ņa mēs mal­dā­mies ne­zi­ņā, tum­sā, grū­tī­bās, pos­tā un iz­nī­cī­bā. Tā­tad, pirms cil­vēks bū­tu ga­tavs sa­ņemt Kris­tu, tam jā­redz pa­šam se­vi ar vi­sām vā­jī­bām un ne­pil­nī­bām un tās jā­no­žē­lo. Kris­tus ne­var ie­nākt tā­da cil­vē­ka dzī­vē, kur ir augst­prā­tī­ba, iz­vir­tī­ba, ne­go­dī­gums, vil­tī­ba, ciet­sir­dī­ba, blē­dī­ba un ne­tais­nī­ba.

Jā­ņa Kris­tī­tā­ja slu­di­nā­ša­nas gal­ve­nā vēsts bi­ja – no­žē­lo­ša­na un at­grie­ša­nās. Ne­var būt ru­na par no­žē­lo­ša­nu, ka­mēr cil­vē­kam nav grē­ka – ļau­nu­ma un vā­jī­bu ap­zi­ņa – un vē­lē­ša­nās būt at­sva­bi­nā­tam no tā iz­nī­ci­no­šās va­ras.

Diem­žēl šo­dien dau­dzi ir it kā ne­re­dzī­gi un ne­dzir­dī­gi par ļau­nu­ma un pār­kā­pu­mu pos­to­šo ie­spai­du uz vi­su cil­vē­ka dzī­vi. Trūkst iz­prat­nes par go­dī­gu­ma un tais­nī­gu­ma ne­pie­cie­ša­mī­bu un no­zī­mi sa­bied­ris­ka­jā un valsts dzī­vē. Cil­vēks bie­ži pas­tā­vo­šās pro­blē­mās, grū­tī­bās, ne­lai­mēs un da­žā­dās ne­lie­tī­bās vai­no Die­vu, kā­dēļ viņš vi­su to pie­ļauj. Kas šā­di jau­tā, tam ir zi­nā­ša­nu trū­kums par Die­vu.

Dievs ir kār­tī­bas, bet ne ne­kār­tī­bas Dievs. Tas ta­ču nav Dievs, kas iz­lau­pa vai pa­mu­di­na lau­pīt val­sti, spe­ku­lē, krāpj, zog, blē­dī un iz­nī­ci­na cil­vē­kus. Bet tas no­tiek mū­su val­stī! Un to da­ra ne­vis Dievs, bet tie «kam, tum­sī­ba mī­ļā­ka par gais­mu, ne­nāk pie gais­mas, lai vi­ņu ļau­nie dar­bi ne­tik­tu at­klā­ti» (Jā­ņa Ev. 3. nod.).

Dievs cil­vē­kam ir de­vis brī­vu gri­bu, kas ir brī­niš­ķī­ga dā­va­na. Spē­ju iz­vē­lē­ties un iz­šķir­ties un pa­šam pie­ņemt lē­mu­mus. Un ta­nī pat lai­kā Dievs ir de­vis li­ku­mus, pa­do­mus, no­rā­dī­ju­mus, līdz­īgi kā ne­re­dzī­ga­jam iek­šē­jo re­dzi un spie­ķi, lai ne­mal­dī­gi un dro­ši ie­tu cau­ri dzī­vei.

Kris­tus sa­vā kal­na spre­di­ķī vel­tī­jis cil­vē­kam 10 Svē­tī­bas vēs­tī­ju­mus. Mo­zus de­vis 10 bauš­ļus, bet cil­vēks ne­vē­las tos pie­ņemt un se­kot tiem. Kaut arī tas viss do­māts, lai vi­ņu pa­sar­gā­tu, lai­mei un svē­tī­bai.

Tā­tad vi­su grū­tī­bu iz­rai­sī­tājs ir pats cil­vēks. Un, ti­kai pēc sa­va prā­ta dzī­vo­jot un dar­bo­jo­ties, tas no­kļūst aiz vien dzi­ļā­kā dūk­snā­jā, no ku­ra bie­ži vairs nav at­pa­kaļ­ce­ļa.

Die­va Gars Jā­nim Kris­tī­tā­jam bi­ja at­klā­jis, ka vi­ņa val­stī­ba ne­kad ne­var at­nākt, ka­mēr cil­vē­kos pas­tāv augst­prā­tī­ba, ego­isms, ne­tais­nī­ba un var­mā­cī­ba.

Ja Jā­nis Kris­tī­tājs ša­jās die­nās dzī­vo­tu starp mums, tad dau­dziem, kas ir at­bil­dī­gi par sa­vu rī­cī­bu Die­va un tau­tas priekš­ā, ne­bū­tu pa­tī­ka­mi dzir­dēt vi­ņa bar­go sprie­du­mu. Ir ti­kai ne­dau­dzi, ku­rus viņš ne­tie­sā­tu.

Zemkopības mi­nis­tram viņš teik­tu: «Ne­esi ne­taisns un no­de­vīgs pret lat­vie­šu zem­nie­ku. Iz­nī­ci­not zem­nie­ku, tu bū­si iz­nī­ci­nā­jis arī pats se­vi un lat­vie­šu tau­tu!

Augst­ajiem tie­sas kun­giem viņš teik­tu: «Ne­sē­diet ties­ne­šu krēs­los, ja ne­zi­nāt un ne­cie­nāt Die­va li­ku­mus un bauš­ļus, vi­ņa žē­las­tī­bu un pie­do­ša­nu. Tie­sā­jiet pēc Die­va tais­nī­bas un pa­tie­sī­bas mē­ra, jo vi­ņa li­ku­mu priekš­ā vi­si ir vie­nā­di. Tie­sā­jiet pa­tie­si un neiz­aici­niet Vis­va­re­no! Sar­gā­jiet na­ba­dzī­go un ne­spē­jī­go tie­sī­bas!»

Jā­nis Kris­tī­tājs ne­pie­mir­stu uz­ru­nāt arī pa­šu no­dē­vē­tās 100 gud­rās gal­vas: «Neiz­an­de­lē­jiet sve­ši­nie­kiem Lat­vi­jas svē­to zem­i un īpa­šu­mus, jo, kam pie­der ze­me, tam pie­der arī va­ra! Iz­pār­do­dot zem­i, bū­sit pār­de­vu­ši arī pa­ši se­vi un lat­vie­šu tau­tu ver­dzī­bā iz­nī­ci­nā­ša­nai! Dievs so­dīs sa­vas tau­tas un Diev­ze­mī­tes blē­dī­gos, vil­tī­gos un no­de­vī­gos kal­pus.»

Tā Jā­nis Kris­tī­tājs uz­ru­nā­tu mū­su valsts at­bil­dī­gos dar­bo­ņus. Arī Lu­ka­sa evaņ­ģē­li­jā la­sām: «Ne­lie­tī­go kal­pu ie­me­tiet ga­lē­jā tum­sī­bā, tur būs rau­dā­ša­na un zo­bu trī­cē­ša­na.»

Mums ir jā­ievē­ro Jā­ņa Kris­tī­tā­ja slu­di­nā­tā so­ci­ālais uz­svars: «Kam di­vi svār­ki, tas lai dod tam, kam nav. Un kam ir pār­ti­ka, lai da­ra tā­pat.» Vi­ņa da­lī­ša­nās prin­cips, ne­pie­cie­ša­mī­ba tais­nī­gai pār­pa­li­ku­ma sa­da­lī­ša­nai ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma arī mūs­die­nās mū­su val­stī, kad tās val­do­šā eli­te no­vie­to­ju­si tau­tu pie sa­vu dur­vju sliek­šņa uba­ga sta­tu­sā, līdz­īgi kā svē­ta­jos rak­stos pie­mi­nē­tais ba­gā­tais vīrs na­ba­ga Lā­ca­ru pie sa­vas dur­vju sten­de­res, tam pār­tie­kot no drus­kām, kas no­kri­ta no vi­ņa gal­da.

Šī do­ma tais­nī­gai ie­nā­ku­mu da­lī­ša­nai ir ad­re­sē­ta vi­siem.

Jā­ņa Kris­tī­tā­ja so­ci­ālo pro­blē­mu ri­si­nā­ša­nas gais­mā ir ne­pie­cie­šams pa­lū­ko­ties arī uz daudz­kārt pie­mi­nē­to Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bu. Tie, ku­ri cer, ka, ES, ir vār­ti uz lei­put­ri­ju maldās. Un šā­da ce­rī­ba ir vel­tī­ga. Ie­stā­ša­nās ES cil­vē­ku ne­pār­vei­dos un tur­pi­nā­sies kā līdz šim. Ne­pār­vei­do­jās arī ko­mu­nis­tis­kā lai­ka no­men­kla­tū­ra, kaut jau 17 ga­dus dzī­vo­jam tā sau­ca­mā de­mo­krā­tis­kā val­stī. Vie­nī­gi ba­gā­tie kļu­vu­ši vēl ba­gā­tā­ki un na­ba­gi – na­ba­gā­ki.

Mū­su tau­tas un valsts dzī­ve šo­dien un tās nā­kot­ne ir ti­kai mū­su pa­šu ro­kās. Ar Die­va pa­lī­dzī­bu, Vi­ņa gud­rī­bu, tais­nī­bu, pa­tie­sī­bu un svē­tī­bu. «Bez ma­nis jūs ne­nie­ka ne­spē­jat da­rīt,» sa­ka Kris­tus.

Lat­vie­tim reiz par vi­sām rei­zēm ir jā­sap­rot, ka la­bā­ka so­ci­ālā kār­tī­ba ne­kad ne­at­nāks ti­kai caur jaun­iem li­ku­miem, kā­di arī tie ne­bū­tu, ar jaun­iem va­do­ņiem, ar jaun­ie­vē­lē­tām Saei­mām. Mēs to esam pie­dzī­vo­ju­ši un pār­lie­ci­nā­ju­šies, ka ne­kas ne­mai­nās. Tum­sī­bas va­rā no­nā­ku­šie nav spē­jī­gi vairs at­dzimt, mai­nī­ties, nākt pie ap­skaid­rī­bas. Ja kāds mū­su val­stī (tau­tā) no­tiekošo sauc par de­mo­krā­ti­ju, tad tam nav ne ma­zā­kās jē­gas par šī vār­da pa­tie­so no­zī­mi. Vi­sat­ļau­tī­ba un ko­rup­ci­ja ir šā­das ie­kār­tas un no­tie­ko­šā pa­tie­sais ap­zī­mē­jums.

La­bā­ka so­ci­āla kār­tī­ba un lai­mī­gā­ka, svē­tī­gā­ka dzī­ve būs ti­kai tad, kad cil­vēks būs mai­nī­jies no Die­va, at­dzi­mis no Die­va Ga­ra, nā­cis pie prā­ta, kļu­vis jauns ra­dī­jums ar jaun­iem ide­āliem, iz­tu­rē­ša­nos, do­mā­ša­nu un zie­do­ša­nos. Ci­tiem vār­diem sa­kot, kļu­vis pēc Die­va ģīm­ja un līdz­ības ra­dī­ts cil­vē­ks. Kļu­vis par Die­va tais­nī­bas un pa­tie­sī­bas, gud­rī­bas un mī­les­tī­bas cil­vē­ku. Pa­tie­sais ceļš, kā mū­su tau­tai iz­kļūt no vis­da­žā­dā­ka­jām ne­jē­dzī­bām, mo­rā­lā pa­gri­mu­ma, ir at­ro­dams mū­su Kun­ga un Pes­tī­tā­ja Jē­zus Kris­tus aici­nā­ju­mā – ap­so­lī­ju­mā: «Dze­nie­ties vis­pirms pēc Die­va val­stī­bas un vi­ņa tais­nī­bas, tad viss pā­rē­jais jums taps pie­mests!» Viss, kas cil­vē­kam un tau­tai ir ne­pie­cie­šams la­bā­kai, lai­mī­gā­kai un svē­tī­gā­kai dzī­vei, ir Die­va ap­so­lī­ju­mā, un tas pie­pil­dī­sies, ja Vi­ņa vēs­tī­jums un li­ku­mi tiks pil­dī­ti.

Sa­snie­dzot Die­va ap­so­lī­to, mēs Ei­ro­pu va­rē­sim aici­nāt rau­dzī­ties uz Lat­vi­ju kā mie­ra, lab­klā­jī­bas, svē­tī­bas un pār­pil­nī­bas zem­i.

«Re­dzi, Es stā­vu dur­vju priekš­ā un klau­dzi­nu. Ja kas dzird ma­nu bal­si un dur­vis at­ver, es ie­iešu pie vi­ņa un tu­rē­šu ar vi­ņu mie­las­tu, un viņš ar ma­ni.» (Jā­ņa at­klās­mes grā­ma­ta)

At­vēr­sim sa­vas sir­dis un do­mas lūg­ša­nai:

«Nā­ci, Kungs Jē­zu, ar sa­vu svē­tī­bu pie mums kat­ra. Bet it se­viš­ķi pie­stā­jies pie tiem, kam ir bē­das, grū­tī­bas un sli­mī­bas.

Sa­vu dzie­di­nā­tā­ja ro­ku pa­cel pār­i vi­ņiem un stip­ri­ni vi­ņus ti­cī­bā un pa­ļau­ša­nos uz Te­vi vien­mēr.

Svē­tī un sar­gā lat­vie­šu tau­tu un va­di mūs gais­mas un dzī­vī­bas ce­ļā, ta­jā, kur miers, prieks, lab­klā­jī­ba un lai­me, Ta­va mī­les­tī­ba, tais­nī­ba, pa­tie­sī­ba un žē­las­tī­ba pas­tāv.

Āmen!»

Kār­lis Zui­ka, BD,
Biedrības «Lat­vie­tis» pre­zi­dents


Komentāri
Alvils  09.10.2007 22:36:43
Labs veids, kā kaut nedaudz tuvoties šim mērķim: iepirkties tikai pie latvieša un darījumus iespēju robežās kārtot tikai ar latviešiem. Pat, ja tas "it kā" nebūtu tik izdevīgi.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».