Tik­ko bi­ja no­brā­zu­šies lie­lās un lik­te­nī­gās Tre­šās At­mo­das vē­ji, kad di­rek­tors un TF ini­ci­ators ie­ne­sa zā­lē ek­rā­nu un sa­pul­ci­nā­ja sa­vus pa­do­tos.

Fil­ma pēc Or­ve­la ro­mā­na «1984. gads». Nu pa­ši par­ti­jas un va­dī­bas pār­stāv­ji, īpa­ši tie, kas tei­cās Lat­vi­jas ka­ro­gus bē­ni­ņos slē­pu­ši, rā­dī­ja, kā­dā ga­ra kro­plī­bā un ne­brī­vē mēs esam dzī­vo­ju­ši. Pa­tie­sī­bas mi­nis­tri­ja un Lie­lā Acs, kas vi­sus uz­rau­ga pat mī­les­tī­bas gul­tā.

Un nu... ir pa­gā­ju­ši ga­di un gri­bas jau­tāt – vai nu tā ir, ka šī fil­ma bi­ja par pa­do­mi­ju? Vai te nav kā­da kļū­me?

Sko­lā rit ates­tā­ci­ja. Ap gal­du saim­nie­cis­kais per­so­nāls –ap­ko­pē­jas, sar­gi, da­to­ri­ķi, sēt­nie­ki.

– Ja kāds svešs nāk pa dur­vīm, ko jūs da­rāt? – iz­glī­tī­bas pār­val­des sis­tē­mā ro­tē­jo­šā dā­ma vai­cā.

– Nu, – pa­ze­mī­gi at­bild ve­cā­ka, in­te­li­ģen­ta kun­dze, – es jau­tā­ju, ko jūs mek­lē­jat, pie kā ie­siet...

(– Ņe­mu asu dun­ci un, sau­kda­ma «stāt!» drā­žos pre­tī, – pie se­vis ko­men­tē An­ni­ņa.)

– Un kur jūs lū­dzu ņe­mat zie­pes, pul­ve­rus? – ek­sa­mi­nē­tā­ja vai­cā tā­lāk.

– Nu, pie Da­ces, – ap­mul­su­si at­bild ap­ko­pē­ja.

Ro­tē­jo­šā dā­ma līdz­jū­tī­gi ap­vai­cā­jas:

– Un kas, lū­dzu, ir Da­ce?

– Un jūs, – vi­ņa vēr­šas pie sēt­nie­ka, – ar ko jūs no­vā­cat ru­de­nī kri­tu­šās la­pas?

Tā­dā ga­rā jau­tā­ju­mi tur­pi­nās. Kā­du brī­di An­ni­ņa ne­var sa­prast, kas no­tiek. Sā­ku­mā vi­ņai nāk smiek­li un kat­ram at­bil­dē­tā­jam vi­ņa klu­sī­bā vel­tī sa­vu at­bil­des va­ri­an­tu un ko­men­tā­rus.

Un tad sa­prot: šiem pa­dzī­vo­ju­ša­jiem cil­vē­kiem, kas da­žā­du ap­stāk­ļu dēļ, vis­bie­žāk iz­mi­sī­gi ma­zās pen­si­jas dēļ, veic vien­kār­šo, pri­mi­tī­vo dar­bu, pra­sa to iz­skaid­rot, it kā ru­nātu ar bēr­niem vai dre­sē­tiem pēr­ti­ķiem.

Kaut kur (var­būt kā­dā ār­zem­ju «ko­man­dē­ju­mā»?) dā­ma ap­gu­vu­si šo brī­niš­ķī­go mā­ku ap­ieties ar cil­vē­kiem kā lie­tām vai ro­bo­tiem, kaut kur ta­ču ga­ta­vo un ap­mā­ca šos maz­at­tīs­tī­tas tau­tas (ko mū­su iz­glī­tī­bas sis­tē­ma pār­me­tu­si pār bor­tu?) pār­rau­dzī­tā­jus...

Bet var jau būt, ka tā arī nav. Var­būt pa­dom­ju sis­tē­mas ra­dī­ta­jās maz­ie­til­pī­ga­jās gal­vi­ņās uz mū­žu tā sa­jau­cies Ko­mū­nis­tis­kās par­ti­jas ma­ni­fests ar Bri­se­les in­struk­ci­jām, ka pie kā­das jē­gas var tikt, ti­kai zā­lī­ti ie­rau­jot?

Vi­sā ša­jā ha­osā skaidrs pa­liek ti­kai viens – pli­kos gul­tā ne­viens vairs ne­uz­rau­ga, īpa­ši, ja vi­ņi ir vie­na dzi­mu­ma.

G. Jaunzeme