Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim


Kā pasaule iepazina Latviju
16.10.2007

Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā cil­vē­ki jau dzī­vo 12000 ga­du, bet pa­sau­le mū­su zem­i at­klā­ja vai­rā­ku gad­sim­tu lai­kā. Viss sā­kās ar le­ģen­dām, lai gan fe­ni­ķie­ši un grie­ķi jau sir­mā se­nat­nē at­klā­ja Dau­ga­vas ūdens­ce­ļu, Rī­gas jū­ras lī­ci un Bal­ti­jas jū­ru.

In­te­re­si par mū­su zem­i ra­dī­ja dzin­tars. An­tī­kie mī­ti stās­tī­ja, ka dzin­tars ir Apo­llona zel­ta asa­ras par sa­vu dē­lu Es­ku­la­pu.

En­cik­lo­pē­dis­ka rak­stu­ra ma­te­ri­ālu krā­ju­mā ro­mie­šu au­tors Plī­nijs Ve­cā­kais (23 – 79 pēc Kris­tus) ap­rak­sta ce­ļo­ju­mu pēc dzin­ta­ra pie jū­ras, ku­ŗā ie­tek Vis­la. Ro­mie­šu vēs­tur­nieks Pub­li­jas Kor­nē­lijs Ta­cīts (ap 58–117.) grā­ma­tā «Ģer­mā­ni­ja», 45. no­da­ļā, min ais­tus (Aes­ti­i), tie va­rē­tu būt bal­ti.

Ham­bur­gas – Brē­me­nes ar­hi­bīs­ka­pa Rim­ber­ta (801–888) dar­bā «Svē­tā An­ska­ra dzī­ves ap­raksts» mi­nē­ti kur­ši (co­ri). 30. no­da­ļā ap­rak­stī­ti dā­ņu un zvied­ru ie­bru­ku­mi Kur­sā 854.–855. ga­dā.

Vi­kin­gu dzej­nie­ka Egi­la Ska­lag­rim­so­na (ap 900 – 982) rak­stī­ta­jā sā­gā at­tē­lo­ti Egi­la un vi­ņa brā­ļa To­rol­fa si­ro­ju­mi Kur­sā (ap 925. ga­du).

Vā­cu ga­rīdz­nie­ka un hro­nis­ta Brē­me­nes Āda­ma (? – ap 1081) sa­rak­stī­ta­jā Ham­bur­gas – Brē­me­nes ar­hi­bīs­ka­pi­jas vēs­tu­rē un dā­ņu ga­rīdz­nie­ka un hro­nis­ta Sak­ša Gra­ma­ti­ķa (ap 1150 – 1220) dar­bā «Dā­ni­jas vēs­tu­re» ap­rak­stī­ta Kur­ze­me (Cur­land).

Brē­me­nes Ādams bi­ja pir­mais, kas ie­vie­sa Bal­ti­jas jū­ras no­sau­ku­mu «ma­re Bal­ti­cum» (la­tī­nis­ki). Šis no­sau­kums pa­kā­pe­nis­ki no­mai­nī­ja ci­tus da­žā­du tau­tu Bal­ti­jas jū­ras no­sau­ku­mus: Ve­ne­du, Bar­ba­ru, Ski­tu, Ais­tu, Aus­tru­mu, Var­ja­gu u.c.

Vēr­tī­gā­kās sen­vēs­tu­res (līdz 13. gad­sim­tam) lie­cī­bas va­ram gūt Ki­je­vas Pe­čo­ru klos­te­ra mū­ka Ņes­to­ra (? – 1113) hro­ni­kā «Pa­gā­ju­šo lai­ku stāsts». Hro­ni­ka sniedz vis­ve­cā­kos mums zi­nā­mos Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šo tau­tu – lat­ga­ļi, zem­ga­ļi, kur­ši un lī­bie­ši – uz­skai­tī­ju­mu.

Ar Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju sais­tī­tas vie­tas arā­bu ģeo­grā­fa Abu ibn Mu­ha­me­da Id­rī­si (1100.–1165. gads) sa­stā­dī­ta­jās kar­tēs. Vie­na no tām ir Med­sū­na jeb Mad­sū­na, ta­ga­dē­jā Me­žot­ne.

Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā sa­rak­stī­tā un par tās tau­tām vēs­tu­ris­kā Li­vo­ni­jas In­dri­ķa hro­ni­kā sa­rak­stī­ta Rī­gā lai­kā no 1224. ga­da ru­dens līdz 1226. ga­da pa­va­sa­rim, vie­na no­da­ļa – 1227. ga­da feb­ru­ārī. Hro­nists se­vi no­sau­cis Hen­ri­ci­us de Let­tis. Hro­ni­kā at­tē­lo­ti no­ti­ku­mi no 1180. līdz 1226. ga­dam.

Tās ir sva­rī­gā­kās vēs­tu­res lie­cī­bas ar da­žā­du ti­ca­mī­bas pa­kā­pi par tau­tām un no­ti­ku­miem Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā līdz 13. gad­sim­tam. Dro­šā­kas zi­ņas ir kopš 1184.–1186. ga­da, t.i., kopš bīs­ka­pa Mei­nar­ta dar­bī­bas sā­ku­ma, ma­te­ri­āli gla­bā­jas Va­ti­kā­na ar­hī­vos.

9–12. gad­sim­tā bal­tu ap­dzī­vo­tās ze­mes aiz­ņē­ma kom­pak­tu te­ri­to­ri­ju, kur dzī­vo­ja lat­ga­ļi, sē­ļi, zem­ga­ļi, kur­ši, zem­aiši, skal­vji, prū­ši, jā­tvin­gi un lie­tu­vie­ši. Šīs tau­tas pie­min Ei­ro­pas hro­nis­ti un pie­rā­da ar­he­olo­ģis­ka­jos iz­ra­ku­mos ie­gū­tās ma­te­ri­ālās kul­tū­ras vēr­tī­bās. No Vis­las rie­tu­mos; Bu­gas un Ja­seļ­das ba­sei­niem dien­vi­dos; Ne­mu­nas un Be­re­zi­nas augš­te­cēm aus­tru­mos; tā­lāk līdz Po­lo­tas upes ie­te­kai Dau­ga­vā, gar Mu­des (Ve­ļi­ka­jas) ba­sei­na aus­tru­mu ma­lu līdz Kū­ko­vas ie­te­kai un aus­tru­mu – rie­tu­mu vir­zie­nā no Kū­ko­vas ie­te­kas līdz Bur­tnie­ku eze­ram. Zie­me­ļu – dien­vi­du vir­zie­nā: Bur­tnie­ku ezers, Aiz­krauk­les pils­kalns, pa Dau­ga­vu līdz jū­rai un Kur­ze­mes pus­sa­las zie­me­ļos pa lī­ni­ju Ven­tas grī­va – Šķē­des grī­va (Upes­ciems).

9.–12. gad­sim­tā, vē­la­jā dzelzs laik­me­tā, Lat­vi­jā no­ri­sa et­no­grā­fis­ko no­va­du vei­do­ša­nās.

Grie­ķu le­ģen­da vēs­ta par skais­tu jau­nek­li Fa­eto­nu, Hē­li­ja un nim­fas Kli­me­nes dē­lu, kurš pa­lū­dza tē­vam Hē­li­jam uz vie­nu die­nu ie­dot vi­ņam sau­les ra­tus. Hē­lijs il­gi šau­bī­jās, bet Fa­etons tik de­dzī­gi lū­dza, ka tēvs ne­va­rē­ja dē­lam at­teikt. Ne­pa­cie­tī­bā deg­dams, jau­nek­lis ie­lē­ca ra­tos, brī­num­zir­gi strau­ji no vie­tas to aiz­ne­sa spo­ži spī­do­šās sau­les vir­zie­nā. No kar­sta­jiem sta­riem ra­ti aiz­de­gās kā lā­pa, bet zir­gi auļo­ja gan augs­tu de­be­sīs, at­stā­jot mel­na­jā vel­vē pē­das – Pie­na ce­ļu, gan ze­mu virs ze­mes, gan­drīz to aiz­de­dzi­not. To re­dzot, sa­dus­mo­tais Zevs me­ta ra­tos zi­be­ni, un sa­kā­va Fa­eto­nu. Jau­nek­lis kri­ta no ra­tiem tā­lu no dzim­te­nes, sau­les rie­ta zem­ē, Eri­dā­nas upes viļ­ņos.

Fa­eto­na bo­jā­eju ap­rau­dā­ja vi­ņa mā­sas He­li­ādas. Vi­ņas at­ra­da brā­ļa ka­pu un sē­rās pār­vēr­tās slai­dās prie­dēs. No tā lai­ka bez ap­stā­jas prie­des raud un to asa­ras cie­tē­jot pār­vēr­šas dzin­ta­rā dzel­te­nā, krīt skaid­rās upes viļ­ņos, un ūde­ņi aiz­nes tās pa zel­ta smil­šu grau­di­ņam la­tī­ņu jau­na­vu ro­tām.

Eri­dā­nas upi, kur gā­ja bo­jā Fa­etons, pie­min Ho­mērs un Hē­si­ods, bet vi­ņi ne­zi­na, kur tā at­ro­das, ti­kai to, ka tā tek pus­nakts vir­zie­nā, uz zie­me­ļiem.

To, ka dzin­ta­ru at­ra­da zie­me­ļos pie jū­ras, zi­nā­ja jau se­nie fe­ni­ķie­ši un grie­ķi, bet pre­cī­zā­ku zi­ņu ne­bi­ja pat «vēs­tu­res tē­vam» Hē­ro­do­tam. 97. ga­dā pirms Kris­tus Ta­cīts rak­sta par aistiem – tau­tu Bal­ti­jas jū­ras kras­tā.

4. gad­sim­tā pirms Kris­tus an­tī­kais zi­nāt­nieks Ev­doks iz­tei­ca do­mu, ka upe Eri­dā­na sā­kas Ri­fe­ja kal­nos (ta­gad Urā­li), kas at­ro­das dzi­ļi ski­tu zem­ē, bet jū­rā ie­tek rie­tu­mos pie ķel­tu zem­ēm. Si­cī­li­jas Di­ors un Plī­nijs skaid­ri no­rā­da: dzin­ta­ru ie­gūst Zie­me­ļu oke­āna sa­lā, tri­ju die­nu at­tā­lu­mā no Ski­ti­jas. To sa­lu sauc Bal­ti­ja.

Me­sī­li­jas (Mar­se­ļas) ku­ģo­tā­ji, tir­go­tā­ji zi­nāt­nie­ka Pi­te­ja va­dī­bā sa­rī­ko­ja eks­pe­dī­ci­ju uz dzin­ta­ra ie­gu­ves kras­tiem, un Pi­tejs at­ku­ģo­ja līdz Ve­nē­du (Bal­ti­jas) jū­rai, un re­dzē­ja ta­jā ie­te­kam lie­lu jo lie­lu upi, ko kļū­dai­ni no­sau­ca par Ta­nai­su (Do­nu). Tā bi­ja Eri­dā­na – Dau­ga­va.

1. gad­sim­tā ro­mie­ši pa­zi­na Bal­ti­jas jū­ru, Bal­ti­jas lī­ci, Skan­di­nā­vi­ju uz­ska­tī­ja par sa­lu un zi­nā­ja Od­ras un Vis­las ie­te­kas jū­rā.

Me­la un Plī­nijs zi­nā­ja par ven­diem un kur­šiem. Kopš 66. ga­da jau Ro­mas tir­go­tā­ji re­gu­lā­ri brau­ca pēc dzin­ta­ra uz Bal­ti­jas jū­ras aus­tru­mu pie­kras­ti.

7.–9. gad­sim­tā jau ti­ka iz­man­tots ūdens­ceļš no Bal­ti­jas uz Mel­no un Kas­pi­jas jū­ru, kas pa­zīs­tams ar no­sau­ku­mu «no var­ja­giem uz grie­ķiem», un tā gal­ve­nās trans­por­ta ar­tē­ri­jas bi­ja Dau­ga­va, Dņep­ra un Vol­ga, re­tāk iz­man­to­ja Ne­mu­nu, Ven­tu, Nar­vu, Ve­ļi­ka­ju, Lo­va­ti, Vol­ho­vu, Ņe­vu.

7. gad­sim­tā nor­mā­ņi Dau­ga­vu sau­ca gan par Vi­nu, gan Du­nu. Zvied­ri to­laik, zi­nā­ja Kur­šu un Vis­las lī­ci. Ap 650. ga­du Gro­bi­ņas ap­kār­tnē bi­ja vi­kin­gu ap­met­nes.

9.–10. gad­sim­tā Lat­vi­jā par mak­sā­ša­nas un mai­ņas lī­dzek­li iz­man­to­tas arā­bu sud­ra­ba mo­nē­tas, kal­tas Bag­dā­dē 8. gad­sim­tā. Tās at­ras­tas de­po­zī­tos un sav­ru­pos at­ra­du­mos gar Dau­ga­vu. Lie­lā­kais 10. gad­sim­ta sud­ra­ba mo­nē­tu de­po­zīts at­rasts Lī­vā­nos.

800.–1080. ga­dos bi­ja Dau­ga­vas ūdens­ce­ļa zie­du lai­ki, ku­ģo­ja līdz­i Iti­lai (ta­gad Ka­za­ņa) pa Vol­gu un Nau­gar­dai (Nov­go­ro­dai) pa Lo­va­ti.

9. gad­sim­tā zvied­ri un nor­mā­ņi pa­zi­na Bal­ti­jas aus­tru­mu pie­kras­ti no Ņe­vas līdz Gdaņ­skas lī­cim (ap 1600 km).

9. gad­sim­ta nor­vē­ģu ce­ļo­tājs Oters An­gli­jas ka­ra­lim Al­frē­dam Lie­la­jam stās­tī­ja par ce­ļo­ju­mu uz Bi­ar­mi­ju jeb Bjar­mu, par Vi­nas upes lie­lu­mu, kras­tu rel­je­fu un augu val­sti. Tā esot lie­la upe, kas ie­te­kot jū­rā, kras­ti bie­zi ap­dzī­vo­ti, la­bi ap­strā­dā­ti lau­ki, bet vie­tē­jie nor­vē­ģus kras­tā nav lai­du­ši. Lie­lo, skais­to jauk­to la­pu ko­ku me­žu ap­rak­sti sa­krīt ar Sak­šu Gra­ma­ti­ķa Dau­ga­vas upes un tās ap­kār­tnes ap­rak­stu. Bi­ar­mi­ja jeb Bjar­ma aiz­ņē­mu­si ta­ga­dē­jo Igau­ni­jas, Zie­meļ- un Aus­trum­lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju.

965. ga­dā spā­ņu eb­rejs Ib­ra­hims Ibn Ja­kubs, kas rak­stī­ja arā­bu va­lo­dā, vā­cu im­pe­ra­to­ram Ot­ta­nam I ap­rak­stī­ja Bal­ti­jas jū­ru un bru­sus (prū­šus), ku­ri dzī­vo gar jū­ru, ap­strā­dā zem­i, to va­lo­da rad­nie­cī­ga lie­tu­vie­šu va­lo­dai, bet sa­vu kai­mi­ņu va­lo­du ne­sa­prot.

10.–11. gad­sim­tā Lat­vi­jas pie­kras­tē jau bi­ja na­vi­gā­ci­jas zī­mes un 1048. ga­dā pēc dā­ņu ka­ra­ļa Sve­na Es­trit­so­na ie­ro­si­nā­ju­ma Kur­ze­mē uz­cē­la baz­nī­cu.

1113. ga­dā pa­beig­tā Ņes­to­ra hro­ni­ka «Pa­gā­ju­šo lai­ku stāsts» min di­vus lie­lus tir­dznie­cī­bas ce­ļus Austrum­ei­ro­pā: no Bal­ti­jas jū­ras pa Dau­ga­vu un Dņep­ru uz Mel­no jū­ru un pa Dau­ga­vu un Vol­gu uz Kas­pi­jas jū­ru.

Ņes­tors ša­jā hro­ni­kā min lie­lā ūdens­ce­ļa kras­tos mī­to­šās tau­tas: lie­tu­vie­šus, zem­ga­ļus, kur­šus, lat­ga­ļus, lī­vus, prū­šus un že­mai­šus, kas ap­dzī­vo­ja Ven­tas ba­sei­nu, ap­rak­sta lat­vus jeb le­tus.

16. gad­sim­tā jau tiek sa­stā­dī­tas kar­tes – shē­mas ar Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jas da­lī­ju­miem, ļo­ti ne­pil­nī­giem, bet jau at­pa­zīs­ta­miem Lat­vi­jas ģeo­grā­fis­ko ob­jek­tu ap­zī­mē­ju­miem.

Ap 1503. – 1523. ga­du Mos­ko­vi­jā sa­stā­dī­ja kar­ti «Lie­tu­vas un Ples­ka­vas ze­mes», ta­jā Dau­ga­va un Vol­ga iz­tek no ne­lie­liem eze­riem ne­tā­lu vie­na no ot­ras.

1517. ga­dā Po­li­jas ka­ra­ļa Si­gis­mun­da I uz­de­vu­mā as­tro­logs, ārsts un mā­cī­tājs Ma­cejs Me­hov­skis iz­de­va kar­ti ar Dau­ga­vas, Dņep­ras un Vol­gas iz­te­ku no­rā­di, bet 1528. ga­dā B. Va­pov­skis iz­de­va Po­li­jas un Lie­tu­vas kar­ti.

1539. ga­dā Ola­fa Mag­nu­sa sa­stā­dī­ta­jā kar­tē Rī­gas jū­ras lī­cis at­zī­mēts ar Li­vo­ni­jas lī­ča no­sau­ku­mu un at­tē­lo­ta Kur­ze­mes pus­sa­la.

Pirm­ās pre­cī­zās Vidze­mes kar­tes iz­vei­do­tas iz­ci­lā­ko vi­dus­lai­ku kar­to­grā­fu O. Or­tē­li­usa 1570. ga­da un G. Mer­ka­to­ra 1595. ga­da at­lan­tos.

Pēc Vidze­mes un Lat­ga­les pie­vie­no­ša­nas Re­čai Pos­po­ļi­tai, po­lis Ma­cejs Sru­bičs sa­ņē­ma no ka­ra­ļa dā­va­nā mui­žu un pēc sa­viem ma­te­ri­āliem sa­stā­dī­ja, un 1589. ga­dā pub­li­cē­ja Vidze­mes, Igau­ni­jas un Lat­ga­les kar­ti.

Ni­ko­lajs Kris­to­fors Ra­dzi­vil­la Si­rot­ki 1613. ga­dā iz­de­va Lie­tu­vas kar­ti, uz ku­ras bi­ja at­zī­mē­ta arī Dau­ga­va, bet no krei­sā kras­ta di­vām lie­la­jām pie­te­kām bi­ja at­tē­lo­ta ti­kai Dis­na jeb Rīt­aus­mas upe.

1627. ga­dā zvied­ru kar­to­grāfs An­ders Bu­rē un ho­lan­die­tis Iz­aks Mas­sa sa­stā­dī­ja Bal­ti­jas jū­ras un Zie­meļ­ei­ro­pas kar­ti, ku­rā pre­cī­zi at­zī­mē­ta Ne­mu­na, Dau­ga­va, Ven­ta, Ai­viek­ste, Pe­de­dze, Gau­ja, Dub­na, Lu­bā­na ezers un vai­rā­ki lie­li Lat­ga­les eze­ri, kā arī dau­dzi ci­ti ģeo­grā­fis­ki ob­jek­ti.

1714. ga­dā iz­do­ta­jā Krie­vi­jas jū­ras at­lan­tā at­tē­lots Rī­gas jū­ras lī­cis un Lat­vi­jas jū­ras pie­kras­te ar lie­lā­ko up­ju – Sa­la­cas, Gau­jas, Dau­ga­vas, Ro­jas, Ir­bes, Ven­tas, Uža­vas, Sa­kas un Bār­tas – ie­te­kām.

1791.–1797. ga­dā Rī­gā un Leip­ci­gā Bī­ri­ņu pils ba­rons L. Mel­līns iz­de­va Vidze­mes at­lan­tu.

1803. ga­dā mi­ne­ro­logs Va­sī­lijs Se­ver­gins pē­tī­ja Bal­ti­ju. Ap­rak­stī­ja Gau­ju un Vidze­mes augs­tie­ni.

1814. ga­dā Ni­ko­lajs Ozo­rec­kov­skis pre­cī­zi ap­rak­stī­ja Dau­ga­vas un Vol­gas iz­te­kas.

1894.–1898. ga­dā Ser­gejs Ni­ki­tins vei­ca hid­ro­lo­ģis­ko kar­tē­ša­nu Dau­ga­vas, Dņep­ras un Vol­gas augš­te­cēs.

1829. ga­dā vi­su lai­ku lie­lā­kais ģeo­grāfs Alek­sandrs Hum­bolts (1769 – 1859), ce­ļo­jot uz Urā­liem, Pie­vol­gu un Si­bī­ri­ju, brau­ca caur Lat­vi­ju.

Pir­mo kar­ti lat­vie­šu va­lo­dā iz­de­va 1839. ga­dā Jel­ga­vas mā­cī­tājs R. Šulcs. 1859. ga­dā Jel­ga­vā lat­vis­ki kar­ti pub­li­cē­ja lat­vie­šu Dai­nu tēvs Kriš­jā­nis Ba­rons kā pie­li­ku­mu grā­ma­tai «Mū­su Tēv­ze­mes ap­rak­stī­ša­na», kas ir pirm­ā ori­ģi­nā­lā ģeo­grā­fi­jas mā­cī­bu grā­ma­ta lat­vie­šu va­lo­dā.

Lat­vi­ju ne ti­kai at­klā­ja, ap­rak­stī­ja un kar­tē­ja ār­zem­nie­ki, bet arī lat­vie­ši, un Lat­vi­jas iz­cel­smes bal­tvā­cie­ši at­klā­ja, ap­rak­stī­ja un kar­tē­ja sve­šas tā­las un pat šo­dien vēl ek­so­tis­kas ze­mes.

Lūk, da­ži vār­di par sa­va lai­ka iz­ci­lā­ka­jiem zi­nāt­nie­kiem, to­po­grā­fiem un kar­to­grā­fiem, ku­ŗu sak­nes ir Lat­vi­jā.

Krust­pils pa­gas­tā dzi­mu­šais Jo­hans Ger­bards Kē­nigs (1728 – 1785), ce­ļo­tājs, da­bas­pēt­nieks, me­di­cī­nas dok­tors, bei­dzis Up­sa­las uni­ver­si­tā­ti un Ko­pen­hā­ge­nā aiz­stā­vē­jis me­di­cī­nas dok­to­ra grā­du, sa­vu kar­je­ru sā­ka ar ārst­nie­cī­bas augu pē­tī­ša­nu un her­ba­ri­zē­ša­nu Ai­viek­stes un Dau­ga­vas kras­tos. Ap­ce­ļo­ja, pē­tī­ja un ap­rak­stī­ja Is­lan­di, In­di­ju, Ti­be­tu, Ma­la­ju un Si­āmu, vi­ņa vār­dā no­sauk­ta augu su­ga.

Rī­dzi­nieks Jo­hans An­tons Hil­den­štedts (1745–1781), ce­ļo­tājs, da­bas­pēt­nieks, Pē­ter­bur­gas zi­nāt­ņu aka­dē­mi­jas aka­dē­mi­ķis, pē­tī­ja Dau­ga­vas un Vol­gas iz­te­kas, at­stā­jis pir­mo vē­rā ņe­ma­mo zi­nāt­nis­ko Dau­ga­vas iz­te­kas, Dvi­ņe­cas un Oh­va­ta eze­ra ap­rak­stus. Pē­tī­ja Zie­meļ­kau­kā­zu, Kū­ras un Ri­onas ie­le­ju aug­snes, un iz­skaid­ro­jis meln­ze­mes ra­ša­nos. Pē­tī­jis step­ju un kal­nu augus un dzīv­nie­kus.

Ēr­gļos dzi­mu­šais Au­gusts Ki­bers (1794–1855), ce­ļo­tājs, Pē­ter­bur­gas ZA ko­res­pon­dē­tāj­lo­cek­lis, pie­da­lī­jās Vran­ge­ļa po­rā­lek­spe­dī­ci­jās un La­za­re­va ce­ļo­ju­mā ap­kārt ze­mes­lo­dei.

Emīls Bret­šnei­ders (1833 – 1901) no Va­dak­stes, ce­ļo­tājs, me­di­cī­nas dok­tors, Krie­vi­jas sūt­nie­cī­bas ārsts Pe­ki­nā un Te­he­rā­nā. Ap­ce­ļo­ja Per­si­ju, Ķī­nu, Si­bī­ri­ju, Cei­lo­nu, Ja­vu, In­di­ju, Ja­pā­nu un Zie­meļ­ame­ri­ku, vai­rā­ku val­stu zi­nāt­nis­ko bied­rī­bu lo­cek­lis. Bo­tā­ni­ķis un si­no­logs, pē­tī­ja Ķī­nas ģeo­grā­fi­ju un flo­ru.

Her­ma­nis Val­ters (1864 – 1901) no Ēr­ģe­mes, po­lār­pēt­nieks, zoo­logs, me­di­cī­nas dok­tors, or­ni­to­logs. Gā­ja bo­jā, pār­zie­mo­jot Ar­kti­kā, Ko­teļ­ni­jas sa­lā.

Rī­dzi­nieks, ārsts un ce­ļo­tājs Her­ma­nis Ker­stings (1863 – 1937) pē­tī­ja Āf­ri­ku, Jaun­gvi­ne­ju un Ame­ri­ku.

Vil­helms Stru­ve (1793 – 1864), as­tro­noms, ģeo­dē­zists, strā­dā­ja Vidze­mē, mē­rī­ja me­ri­di­āna lo­ka ga­ru­mu. Jē­kab­pi­lī, Dau­ga­vas kras­tā, vi­ņa dar­bam ir vel­tīts pie­mi­ņas ak­mens.

Ig­nats Ček­sters (1842 – 1914) no Lu­dzas ap­riņ­ķa, ka­ra to­po­grāfs, kar­tē­ja Lat­ga­li un Vi­teb­skas gu­ber­ņu.

Bi­ko­vas pa­gas­tā Sei­ļos dzi­mu­šais ka­ra to­po­grāfs un ce­ļo­tājs Vik­tors Seiļs (Sei­lis) (1875 – 1957) kar­tē­ja Krie­vi­jas – Ķī­nas ro­be­žu. Strā­dā­ja Al­ta­jā, Sa­jā­nos, Jab­lo­nu kal­nos, Dau­ri­jā, Lie­la­jā Hin­ga­nā. Stā­vē­ja pie lie­lās Āzi­jas upes Amū­ras sā­ku­ma, Ar­gu­nas un Šil­kas sa­te­kas. Pēc 1918. ga­da strā­dā­ja par kar­to­grā­fu So­mi­jā. Ap­be­dīts Lu­bā­nā.

19. gad­sim­ta bei­gās dar­bī­bu sā­ka pir­mais lat­vie­šu pro­fe­si­onā­lais kar­to­grāfs Ma­tīss Si­liņš (1861–1942), et­no­grāfs, vēs­tur­nieks, Brī­vī­bas mu­ze­ja vei­do­tājs, 1893. un 1894. ga­dā pub­li­cē­ja Vidze­mes un Kur­ze­mes kar­tes, mē­ro­gā 1:126000, t. i., 1 centi­met­rā 3 ver­stis. (1 ver­stē ir 1,0668 km, 3 ver­stis ir 3,2004 km)

Ne­at­ka­rī­gās Lat­vi­jas ga­dos kar­to­grā­fi­ju vei­do­ja A. Ošiņš, P. Man­tnieks, R. Put­niņš un Lat­vi­jas na­ci­onā­lās ar­mi­jas ģeo­dē­zi­jas un to­po­grā­fi­jas no­da­ļas va­dī­tājs ģe­ne­rā­lis An­drejs Au­zāns.

Tā sav­star­pē­jā mij­ie­dar­bī­bā un sa­skar­smē pa­sau­le ie­pa­zi­na mūs un mēs — pa­sau­li.

Pēteris Poļaks


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».