Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Trakais suns (No Anniņas pastāstiem)
19.10.2007

Bi­ja jau pa­vēls ru­dens, kad An­ni­ņa vie­so­jās pie drau­dze­nes uz lau­kiem. Ko­ki kai­li, ce­ļi slik­ti.

Un nu – pa šo pli­ko ce­ļu tais­nā vī­lē skrien svešs suns. Ie­sar­kans kā lap­sa.

An­ni­ņa tam ne­bū­tu pie­vēr­su­si ne­kā­du uz­ma­nī­bu – vai maz uz ku­rie­ni sa­vās gai­tās do­das lau­ku suns, uz brī­di pa­me­tis sar­ga pie­nā­ku­mus.

Ta­ču drau­dze­nes drau­dze­ne Il­ze, ku­ras uz­tve­rē vi­sa pa­sau­le sa­stā­vē­ja no ne­ka­vē­jo­ties no­vēr­ša­mām ne­kār­tī­bām, ie­sau­cās:

– Kāds dī­vains suns uz ce­ļa!

Ja cits ne­viens, tad šim iz­sau­cie­nam ne­ka­vē­jo­ties, ska­ļi rie­dams, at­sau­cās sē­tas sargs Duk­sis un me­tās uz ce­ļa. Nu jau sve­šais suns no­kļu­va vis­pā­rē­jās uz­ma­nī­bas lo­kā. No ku­ŗa mu­tes nu at­ska­nē­ja lik­te­nī­gais:

– Bet, ja nu tas ir traks!?

Drau­dze­ne Il­ze, kas mā­cē­ja vi­su, arī tra­ku su­ņu di­ag­nos­ti­cē­ša­nu, me­tās ne­lai­mī­ga­jam pa ce­ļu pa­kaļ, īpa­ši vēl tā­dēļ, ka vis­pā­rē­jā trok­snī un sa­trau­ku­mā Duk­sis bi­ja uz­ska­tī­jis par sa­vu pie­nā­ku­mu sve­šo ie­pauk­snīt.

Gan drau­dze­nes sau­ca un ūji­nā­ja, ta­ču Duk­sis sa­vā prā­tā to acīm­re­dzot bi­ja uz­ska­tī­jis par ne­lai­mī­gu sie­vie­šu pa­lī­gā sau­cie­nu, bet pa­dze­na­mais sve­ši­nieks neiz­rā­dī­ja ne­kā­du pre­tes­tī­bu, ti­kai vā­ri at­gai­ņā­jās. Arī Duk­sis va­rē­ja in­fi­cēties!

– Pret tra­ku su­ni ar pli­kām ro­kām! – šā­dā pat­ri­otis­ma gai­sot­nē arī An­ni­ņa ne­va­rē­ja pa­likt mie­rā un, pa­ķē­ru­si ve­cu sē­tas sta­bu, me­tās Il­zei pa­kaļ. Ta­ču tā jau bi­ja kriet­nā ga­ba­lā. Ga­rām­brau­co­šā ma­šī­na brī­di pie­brem­zē­ja, tad acīm­re­dzot no­lē­ma, ka di­vas dzē­rā­jas nav pu­de­li sa­da­lī­ju­šas: vai nu pēc šo­ka te­ra­pi­jas un lauk­saim­nie­cī­bas iz­nī­ci­nā­ša­nas lau­kos maz de­gra­dē­tu klai­do­ņu.

Kad nu An­ni­ņa re­dzē­ja, ka ko­pā ar kriet­no bo­mi Il­zi pa­nākt neiz­do­sies, ma­zās pe­lē­kās šū­ni­ņas tei­ca priekš­ā: jā­iet pēc tec­hni­kas. Gan An­ni­ņa cen­tās sa­kliegt mā­jās pa­li­ku­šo saim­nie­ci, lai brauc ar ma­šī­nu, ta­ču pa­li­ka neiz­dzir­dē­ta. At­vē­ru­si vir­tu­ves dur­vis, An­ni­ņa ie­rau­dzī­ja Vi­ju drū­mā no­lem­tī­bā slau­kām vir­tu­ves grī­du. Kas tad vairs at­li­ka cil­vē­kam, ku­ŗa saim­nie­cī­bai nu drau­dē­ja acīm­re­dzams posts un iz­nī­cī­ba!?

Ma­šī­na drīz pa­nā­ca aiz su­ņa skre­jo­šo Il­zi, uz ku­ru pir­mais ik pa brī­dim pa­blen­za ar bal­tu aci, do­mā­dams: «Ko šī pie­sē­ju­sies!». Il­ze at­vieg­lo­ta ie­sē­dās ma­šī­nā, bet jau pēc brī­ža iz­rau­sās, lai to­mēr tur­pi­nā­tu su­ņa di­ag­nos­ti­cē­ša­nu.

Pa­vir­ši vē­ro­jot, An­ni­ņa ne­kā­das acīm re­dza­mas tra­ku­ma pa­zī­mes ne­ma­nī­ja, bet vi­ņa jau bi­ja tā­da pa­vir­ša vē­ro­tā­ja.

Bei­dzot su­nim ap­ni­ka, tas me­tās pār­i grā­vim un pa­zu­da ap­ar­ta­jā lau­kā. Ko nu?

No­lē­ma aiz­braukt līdz tu­vā­ka­jām mā­jām un ap­jau­tā­ties, vai suns kā­dam ne­pie­der. Tu­vā­ka­jās mā­jās vī­ri pie trak­to­ra pu­ri­nā­ja gal­vas, bet tā­lā­ka­jās pa­skaid­ro­ja, ka suns šiem pie­klī­dis acīm­re­dzot no tu­vē­jām «dā­čām». Tad jau lai­kam traks viņš ne­bi­ja, ja brī­di pa brī­dim skrien lū­kot, vai mī­ļais saim­nieks, kas pa­va­sa­rī at­ve­da ku­cē­nu bēr­niem pa­ro­ta­ļā­ties, nav at­brau­cis pēc sa­va dār­gu­ma. Suns, pro­tams, ne­zi­nā­ja, ka gai­da tik­pat vel­ti, kā piec­i Vi­jai pie­klī­du­šie ka­ķē­ni. Tā­pat kā tī­rī­ša­nu gai­dī­ja pie­brau­ca­mais ceļš, no ku­ra grāv­ma­lēm Duk­sis tri­um­fē­dams ne­sa mā­jās tuk­šas kon­ser­vu bun­džas, plast­ma­sas pu­de­les un ci­tu ne­no­sa­kā­mas iz­cel­smes dra­zu.

Ja cil­vēks at­ce­ras, ka te, lūk, pir­mo rei­zi dzī­vē no­gar­šo­jis sal­dās ze­me­nes, bet te, zem šī ozo­la at­zi­nies mī­les­tī­bā, tad viņš do­mā, ka tas var būt no­ti­cis arī ar kā­du ci­tu te, lūk, zem šī sve­šā bēr­za, šai bir­zī­tē, ku­rai viņš brauc ga­rām. Bet ja šo at­mi­ņu nav? Vai tad cil­vēks in­teg­rē­jas ti­kai va­lo­dā, ie­lā vai dar­ba­vie­tā? Viņš in­teg­rē­jas šai zem­ē, šai ozo­lā, bir­zī­tē, ar šo su­ni un ka­ķē­nu, ko ne­drīkst pa­mest ci­ta ne­lai­mei un iz­bī­lim.

G. Jaun­ze­me


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».