Katras jaunas nācijas dzīvē var gadīties zināms vājuma
brīdis, kad kādam ar viltu, nodevību un nelietību izdodas izkrāpt
tai visu, pat «nozagt valsti». Šādos traģiskos apstākļos izdzīvo tikai
tā tauta, kas nezaudē vīrišķību, brīvības mīlestību un spēju mācīties
no savām kļūdām. Arī mūs ir skāris šāds skarbs pārbaudījumu laiks. Un
pirmā mācība, kas šobrīd jāapgūst katram īstam savas Dzimtenes patriotam,
ir tā, ka, tikai nodrošinot vispārējo sociālo taisnīgumu, var radīt
nepieciešamos dzīves un ekonomiskos nosacījumus, lai ikviens indivīds
un tauta kopumā varētu brīvi vairot un baudīt savas kultūras un vēstures
mantojumu. Ar zināmu piesardzību var pat apgalvot, ka nacionālā
jautājuma būtību vienmēr, vismaz vēsturiski, ir veidojis neatrisināts
sociālais jautājums. Respektīvi, neatkarība bez tai atbilstošām sociālām
garantijām un nodrošinājuma ir tikai politiska vientiesība vai
blēdība, vai drīzāk – abas kopā. Tieši tādēļ katras brīvi ieguvušas
un neatkarību cienošas tautas galvenais uzdevums ir būvēt tādu valsti,
kas neatlaidīgi koptu sociālo harmoniju, vienlīdzību un taisnīgumu.
Tas ir nacionālas Tautas valsts būvniecības uzdevums.
Apzīmējumi «nacionāla Tautas valsts», «Tautas nacionālisms»
u.tml. nebūtu jāuztver kā politiskā žargona kārtējie kalambūri
vai tautoloģiski sofismi. Tie darināti piespiedu kārtā, proti, tā
ir pretreakcija uz šodien politiski un ideoloģiski patiešām novazātām
un melīgām frāzēm par «brīvi atguvušo tautu», «nacionālo neatkarību»,
«tēvzemi un brīvību» u.tml. Politiskās konjunktūras apstākļos,
kad valsts varu mūsu zemē kārtējo reizi ir uzurpējuši šauri, politiski
noziedzīgi sabiedrības slāņi, kas, būdami apvienojušies politiskās
pundurpartijās – štābos un ekonomiski mafiozās grupās, piesedz savu
prettautisko darbību ar nacionāla rakstura demagoģiju. Tādēļ svarīgi
ir apzināties, ka tādi cienījami vārdi kā «Tauta», «Tēvija», «Brīvība»,
«Neatkarība» u.tml., ko skaļi un uzbāzīgi skandina turpat vai visi
varas «brāļi» un «māsas» šodienas nelaimīgajā (un nelikumīgajā!)
Latvijā, no tautas svētuma jau sen ir pārvērtušies par idejiskiem zaimiem
un lamām, par tautas sociālās nodevības, liekulības un politiskā
cinisma zemiskajām «virsotnēm».
Šāda «grupu nacionālisma» aizsākumi Latvijā meklējami
vēl E. Berklava bēdīgi slavenajā «nacionālkomunisma» idejā,
pēdējās LPSR AP, Tautas frontes nomenklatūras, Nacionālās Neatkarības
kustības nomenklatūras u.c. darbībā un demagoģijā. Šo politizēto
centienu vēsturiskie un tiešie mantinieki visās postpadomīgajās
«saeimās», protams, arī pašreizējā, ir pamanījušies pirmajai un pagaidām
vienīgajai Latvijas Brīvvalstij, tai, kuru mūsu tauta kopa 20. gadsimta
20. –30. gados – nozagt ne vien šos nacionālās pašapziņas «zelta atslēdziņas»
jēdzienus, bet pat visu tās politisko vēsturi un valstisko simboliku.
Sevišķi noziedzīgi un bīstami ir tas, ka šo nacionālo saukļu, politisko
imitāciju un maskarāžu aizsegā tiek duļķota un izvarota tautas patiesā
apziņa un pašcieņa, bez kuras nekāda brīvas nākotnes celtniecība
nemaz nav iespējama. Kopā ar vakardienu tiek nozagta un piesmieta
arī mūsu rītdiena. Lai novērstu šos draudus, ir nesaudzīgi jāatmasko
nacionālpolitiskie un ideoloģiskie viltvārži, jāatsedz to tautiski
iekrāsotais viltus. Latvijai, tautai un īpaši jaunatnei skaidri jāapzinās,
ka valsti vispirms «nozog» politiski un ideoloģiski un tikai pēc tam
seko sociāla paverdzināšana, tās ekonomiska izlaupīšana un kriminālitāte.
Lai tauta to nepamanītu, tā tiek idejiski demoralizēta ar nacionālu
frāžainību, tautiskiem karnevāliem un politiski uzkurinātu etnisko
hiperemocionalitāti.
Turpretī nacionāla Tautas valsts ir tādas politiskās
pašapziņas un dzīves neliekuļota forma, kas uzsver nacionālas
valsts piederību visai Tautai, bet nevis kādai tās egoistiskai un nodevīgai
daļai. Tā kalpo visai Tautai un politiski atbildīgi realizē tās,
proti, Tautas gribu. Pēc savas būtības nacionāla Tautas valsts ir
tautvaldības forma, kurā nacionālā griba ir organiski apvienojusies
ar sociālā taisnīguma izjūtu. Ja tam vēl pievieno ekoloģisko faktoru,
tad šī simbioze varētu būt pilnīga.
Visbeidzot neaizmirsīsim arī to rūgto vēsturisko
pieredzi, ko vēl pavisam nesen piedzīvojām, nokļuvuši komunistisko
viltvāržu, kas vairumā gadījumu arī ir latvieši, sociālpolitiskajos
un ekonomiskajos slazdos. Abas šīs sociālās brutalitātes formas –
komunistiskā un postkomunistiskā – pēc savas izcelsmes un iedabas
ir vienādas, kaut arī ar pretējām zīmēm. Pirmā parazitē uz sociālām
vērtībām un ignorē nacionālās; šodien tiek kultivētas nacionālās
ilūzijas, bet ignorētas sociālās vajadzības. «Cik garš, tik plats,»
tā varētu noslēgt šo salīdzinājumu. Un jājautā: vai tālu esam šodien
tikuši savas nacionāli neatkarīgas Tautas valsts celtniecībā?!
Valdis Turins