Vara ir spēja likt paklausīt. Informācijas
nodošana ir obligāts varas nosacījums. Vadība nav iespējama, ja tas, kurš vada
nenodod informāciju tam kuru vada.
Vadītājs, nodod informāciju vadāmajam, saņem
atpakaļ saites informāciju par rezultātu, novērtē to un veic korekcijas, ja
nepieciešams, un atkal nodod vadības informāciju. Un tā vēl un vēl, līdz ir
sasniegts vajadzīgais rezultāts. Lūk, vienkāršots vadības (varas realizācijas)
modelis, ko praksē sarežģītu padara vairāku kvalitatīvi un funkcionāli dažādu
iesaistīto elementu (vadāmo) daudzums. Sabiedrības vadība sastāv no ļoti daudz
šādiem elementiem ar savstarpēju informatīvu mijiedarbību, kamdēļ ir izplatīts
viedoklis, ka sabiedriskie procesi nav centralizēti vadāmi.
Plašsaziņas līdzekļi ir viens no sabiedrības
vadības instrumentiem. Tie ietekmē (nodod informāciju) visus valsts un
sabiedrības pārvaldes vadības posmus (sākot no ministriem, deputātiem, ierēdņiem
un beidzot ar ierindas cilvēkiem).
Valsts struktūru pārvaldes mehānisms balstās
uz informācijas apriti likumu, normatīvo aktu, rīkojumu un instrukciju veidā.
Plašsaziņas līdzekļi spēj ietekmēt to interpretāciju un izpildes kvalitāti.
Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.
Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī
plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Plašsaziņas
līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un
pasaulē notiekošo, izglītot, informēt par nozīmīgākajiem jaunievedumiem valsts
pārvaldē, norādīt uz dažādām nepilnībām un problēmām sabiedrībā un valsts
pārvaldē.
Plašsaziņas līdzekļu atdalīšana no valsts
varas ir valsts vadītāju varas ierobežošana. Katrs ārvalstnieku kontrolē esošs
plašsaziņas līdzeklis samazina praktisko valsts neatkarību. Ja kāds no ārvalstniekiem
piederošiem plašsaziņas līdzekļiem konfliktē ar valsts varu, tad tā ir tieša
ārvalstu iejaukšanās sabiedrības un valsts pārvaldē.
Plašsaziņas
līdzekļu vienkāršots darbības princips
Plašsaziņas līdzekļu īpašnieki nosaka
redakcionālo politiku un izvēlas galveno redaktoru, kurš to realizē.
Redakcionālā politika ir pamatnostādņu kopums
par plašsaziņas līdzekļa saturu, tā nosaka informācijas atlases nosacījumus un
pasniegšanas formu. Ja plašsaziņas līdzekļu redakcionālo politiku nosaka valsts
un kontrolē tās izpildi ar centralizētu valsts pārvaldes struktūru palīdzību,
tad to sauc par cenzūru.
Jebkura plašsaziņas līdzekļa saturs sastāv no
pārpublicētas (citu radītas), pārpublicētas koriģētas un pašu radītas
informācijas. Lai to nodrošinātu tiek algoti darbinieki, kas veic informācijas
atlasi, koriģēšanu, oriģinālmateriālu radīšanu un gala informācijas apkopošanu.
Oriģinālmateriālus, vadoties no redakcionālās
politikas, rada žurnālisti pēc savas iniciatīvas, galvenā redaktora (vietnieku;
sadaļu redaktoru) ieteikuma vai pieprasījuma.
Pārpublicētā informācija tiek ņemta no ārējiem
informācijas avotiem. Tie parasti ir citi plašsaziņas līdzekļi, neatkarīgi
publicisti, ziņu aģentūras utt.. Jebkurā plašsaziņas līdzeklī ir atstrādāta
sistēma kā tiek iegūta un, ja nepieciešams, pārveidota šāda informācija. No pārpublicējamās informācijas nozīmīgākā
loma ir ziņu aģentūru sniegtajām ziņām, jo tieši to informācijas krātuvi
plašsaziņas līdzekļu darbinieki izmanto visvairāk, veidojot kārtējā izlaiduma
saturu. Īpaši tas attiecas uz notikumiem par ko informāciju paši plašsaziņas
līdzekļi iegūt nespēj – pirmkārt uz ārvalstīs notiekošo un daļēji arī uz daudziem vietēja
mēroga jaunumiem.
Plašsaziņas līdzekļa satura veidošanu vada un
gala lēmumu par to, kas «aizies ēterā» ,pieņem viens cilvēks – galvenais
redaktors. Tas kā tas tiek darīts (deleģējot un koleģiāli vai arī autoratīvi ) atkarīgs
no galvenā redaktora vadības stila.
«Brīvā tirgus» apstākļos plašsaziņas
līdzekļus, tāpat kā citus uzņēmumus, ierobežo ekonomiskais faktors. No vienas
puses iespēja ietekmēt sabiedrību tiek pārdota kā prece, ko var iegādāties,
nopērkot plašsaziņas līdzekli vai daļu tā satura. No otras puses naudīgākie
pasūtītāji (plašsaziņu līdzekļu īpašnieki) cenšas monopolizēt savu ietekmi uz
sabiedrību ar dempinga palīdzību, izputinot un/vai pārpērkot mazāk naudīgākos
konkurentus. Piemēram A/S «Diena» grupa jau labu laiku vienu pēc otra izpērk
reģionālos preses izdevumus.
Jebkurā gadījumā arī ekonomiskā faktora dēļ plašsaziņas
līdzekļi praktiski nepilda tās funkcijas, kas viņiem būtu jāpilda. Viņi izpilda
ekonomiskos un politiskos pasūtījumus, taupot izmaksas, halturē un bieži vien
aizmirst kādēļ vispār plašsaziņas līdzekļi ir nepieciešami. Kā būtiskākās
haltūras izpausmes var minēt paviršu ziņu aģentūru piedāvātās informācijas
atlasi, to pārpublicēšanu ar minimālām vai pat bez korekcijām, nekvalitatīvu
korekciju veikšanu un visbeidzot nekvalitatīvu (virspusēju un nepārbaudītu)
pašu materiālu radīšanu.
Ziņu
aģentūras
Ziņu aģentūras ir specifiski plašsaziņas
līdzekļi kuru galvenais uzdevums ir iegūt, apkopot un piegādāt saviem klientiem
(pārsvarā citiem plašsaziņas līdzekļiem) informāciju par jaunākajiem
notikumiem. No ziņu aģentūru sniegtās informācijas ir atkarīgi visi plašsaziņas
līdzekļi un jo lielāks «taupības režīms» ir konkrētā plašsaziņas līdzeklī, jo
lielāka ir tā atkarība no ziņu aģentūrām.
Ziņu aģentūras nav daudz. Tās var iedalīt
starptautiska mēroga ziņu aģentūrās (piemēram, Reuters), kas darbojas vispasaules
vai lielas pasaules daļas ietvaros un reģionālās ziņu aģentūrās (piemēram, LETA
un BNS), kas sadarbojas ar starptautiskajām ziņu aģentūrām vai pieder kādai no
tām.
Ziņu aģentūru darbības princips ir līdzīgs
plašsaziņas līdzekļu darbības principam. To saturs arī tiek veidots vadoties
pēc iepriekš noteiktiem principiem, kuru izpilde tiek kontrolēta. Tas attiecas
uz atspoguļojamo ziņu atlasi, formulējumu, izvietojumu slejās utt. Tāpat kā
plašsaziņas līdzekļos, arī ziņu aģentūrās šī procesa vadība noslēdzas pie viena
cilvēka. Un tāpat kā plašsaziņas līdzekļi arī ziņu aģentūras kādam pieder, un
īpašnieki protams nosaka gan ziņu aģentūras »«redakcionālo politiku», gan kas
to realizēs.
Ziņu aģentūras sevi pozicionē kā objektīvas
informācijas sniedzējus, tādēļ tās cenšas neizmantot primitīvākos masu
manipulācijas paņēmienus.
Reģionālās (valstiska mēroga) ziņu aģentūras
ir ļoti nozīmīgs sabiedrības un valsts vadības instruments ar kā palīdzību tiek
sniegtas ziņas (nodota informācija) gan valsts iedzīvotājiem, gan ārvalstniekiem
(starptautiskajām ziņu aģentūrām). Tas, kurš kontrolē un nosaka reģionālo ziņu
aģentūru darbību (Latvijas gadījumā LETA un BNS), tas lielā mērā nosaka visu
valsts plašsaziņas līdzekļu saturu.
Dažas
masu manipulācijas (maldināšanas) metodes
Manipulācija (maldināšana) ir apzināta
informācijas atlase, noformulēšana un attēlošana ar mērķi maldināt informācijas
lietotāju (likt noticēt tam, kas realitātē nepastāv), ietekmēt tā viedokli sev
vēlamajā virzienā un/vai panākt tā noteiktu rīcību (pirkt kādu preci, balsot
par kādu partiju, iziet uz kādu demonstrāciju utt.).
Zemāk aprakstītās metodes parasti tiek
lietotas komplektā viena ar otru un to efekts tiek panākts ar vairākkārtēju
atkārtojumu noteiktā laika posmā (bieži vien ļoti ilgstošā).
1. «Birku»
piekarināšana
Ar šīs metodes palīdzību cilvēks, cilvēku
grupa, mācība, organizatoriska struktūra vai parādība tiek nosaukta kādā
neadekvāti pozitīvā (vai negatīvā) vārdā vai tiek attiecīgi attēlota.
Izmantojot šo metodi regulāri objekts sāk asociēties ar «birku» nevis ar to,
kas viņš patiesībā ir.
Kā piemēru var minēt tādu vārdu kā «radikālis»,
«ekstrēmists», «antidemokrātisks», »«demokrātisks», »«civilizēts» utt.
izmantošana. Šī metode plaši tika un tiek izmantota ES sakarā, attēlojot visu,
kas saistīts ar ES pozitīvās vai sliktākā gadījumā mēreni kritiskās krāsās. Pretstatā,
piemēram, rakstot par Baltkrieviju, Ķīnu, Krieviju utt. tiek izmantoti vārdi un
tekstuālais fons, kas rada negatīvas asociācijas.
Svaigākais piemērs – Ventspils mēra lietas atspoguļošana
plašsaziņas līdzekļos. It kā jau nekas īpašs tikai vienu brīdi katra ziņa par
šo tematu bija plašsaziņas līdzekļos redzamākajās vietās un sākās ar
mantrveidīgu tekstu «Samagos noziegumos apsūdzētais.…».
2.
Redzamāko vietu izmantošana
Plašsaziņas līdzekļi ir dažādi, un informācija
tajos ir pietiekami daudz, lai lietotājs visu to saturu pat gribēdams nespētu apgūt.
No visa plašsaziņas līdzekļu piedāvātā informācijas klāsta ar daļu informācijas
iepazīstas daudz lielāks patērētāju skaits nekā ar pārējo (un otrādi, daļa apskata
tikai retais), tās ir avīžu pirmās lapas, interneta portālu redzamākās vietas,
TV un Radio «primetime» utt.
Izvietojot informāciju šajās vietās, tā aiziet
līdz iespējami lielākam cilvēku skaitam. Manipulācija izpaužas šo vietu aizņemšanā
nevis ar patiesi svarīgiem notikumiem, bet gan ar ziņām, kuras par svarīgām
uzskata plašsaziņas līdzekļa satura noteicēji.
Piemēram no avīžu un interneta portālu pirmajām
lapām var aicināt uz barikādēm, var attēlot kādu sev nevēlamu politiķi negatīvā
gaismā, var regulāri izplatīt viedokli, ko neatbalsta vairums iedzīvotāju utt.
3. Neproporcionāls
viedokļu attēlojums
Katra plašsaziņas līdzekļa saturam un kopējai
publiskai informatīvai telpai ir savas robežas. Aizņemot informatīvo telpu ar
noteikta veida ziņām un viedokļiem tiek panākts efekts, ka daļa cilvēku notic,
ka tāds ir vairākuma viedoklis.
Piemēram, pirmsvēlēšanu «aptauju» regulāra
publicēšana vai nepārtraukta ziņošana par ekonomisko krīzi, inflāciju utt., kas
esošas krīzes gadījumā to palielina.
Efektīvi šis princips strādā dažāda veida
publiskās diskusijās (piemēram, «Kas notiek Latvijā»), kad sarunā piedalās
neproporcionāli liels viena viedokļa paudēju skaits, bet oponenti ir mazākumā
(un no tiem pašiem nav uzaicināti spējīgākie). Nesagatavots klausītājs, kam
pārsvarā arī ir domātas šāda veida pārraides, vienu viedokli dzird daudz vairāk
kā citu, kas pats par savi jau ir liela priekšrocība konkrētā viedokļa
paudējiem. Visspilgtāk šo tendenci varēja vērot pirms referenduma par iestāšanos
ES.
Attiecībā uz starptautiskām ziņām Latvijas
plašsaziņas līdzekļu produktu patērētājs ir informatīvā blokādē, jo uzzina par
ārvalstīs notiekošo tikai no t.s.»rietumu» ziņu aģentūrām, kas informāciju
pasniedz saskaņā ar savu redakcionālo politiku. Prasīgāks patērētājs var iegūt
informāciju no alternatīviem ziņu avotiem (vispieejamākie, lai gan ar savu
specifiku manipulēšanas ziņā, ir
Krievijas plašsaziņas līdzekļi), bet tas nav attaisnojums, ņemot vērā ka
plašsaziņas līdzekļu funkcija tomēr ir objektīvi informēt, nevis manipulēt, un vairumam iedzīvotāju nav
laika lietot dažādus informācijas avotus.
4. Noklusēšana
Metodes būtība – nerunājam par kaut ko būtisku
vispār vai arī tikai nenozīmīgi garāmejot. Piemēram, lai gan inflācijas draudi
bija zināmi jau sen, par to tika sākts runāt salīdzinoši nesen. Līdzīgi ir ar
bērnu pazušanu, augsto mirstību, augsto pašnāvību skaitu, iedzīvotāju
aizceļošanu utt.
5. «Ekspertu»
viedoklis
Noteiktu viedokļu izcelšanai citu starpā tiek
pieaicināti »«eksperti».Ar to tiek likts saprast ka šis ir pareizais viedoklis
(jo cilvēks jau zinošs, ja jau tiek saukts par ekspertu). Tas, ka par
noteiktiem sabiedriskiem procesiem izsakās eksperti ir labi un apsveicami, bet
diemžēl tāpat kā ar kopējo plašsaziņas līdzekļu sūtības izpildi, te tiek
nepiedodami grēkots.
Manipulācija pirmkārt izpaužas pieaicināto »«ekspertu»
lokā, kas ir ļoti šaurs, tās pārsvarā ir līdz apnikumam vienas un tās pašas
sejas, kas runā vienu un to pašu. Cilvēki (kur nu vēl eksperti), kas paustu
pretēju viedokli protams uzklausīti netiek.
6.Teksta
izraušana no konteksta un pārfrāzēšana
Pasaule nav viennozīmīga. Ir vienkāršas
lietas, kuras var izteikt pāris vārdos, ir sarežģītākas, kam nepieciešams
vairāk paskaidrojošā teksta. Cilvēki arī ir dažādi, daži jebkuru domu spēj
pārvērst vienkāršos, visiem saprotamos īsos teikumos, bet vairumam šādas spējas
ir minimālas.
Ja žurnālista mērķis ir apzināta manipulācija,
tad tekstu izraušana no konteksta un pārfrāzēšana ir neizsmeļams manipulācijas
lauks. Šādā kārtā jebkuru, kurš ir pateicis vai uzrakstījis vairākus teikumus
var attēlot kā pēdējo idiotu vai svēto, viss atkarīgs no žurnālista prasmes un
vēlēšanās to darīt.
Šo metodi pārsvarā izmanto, lai kādu personu
parādītu vēlamā vai nevēlamā gaismā.
7. Viedokļu
kā ziņu attēlojums
Šis ir viens no pseidoziņu veidiem ar kuru
palīdzību tiek panākts noteikta viedokļa pārsvars pār citiem, nepamatoti tos
izceļot ziņu plūsmā (viedoklis tomēr nav ziņa, kas ir notikums).
Šādas «ziņas», piemērs: «Kondolisa Raisa
uzskata, ka ….». Kondolisas Raisas vietā droši varam likt jebkuru personu,
piemēram, Jāni Jurkānu, Vairu–Vīķi Freibergu, Gunti Ulmani, Aigaru Kalvīti,
Induli Emsi, Gundaru Bērziņu, Arti Pabriku utt. Tāpat vārda »«uzskata» vietā
mēs varam likt vārdus «sola», «piedāvā», «izsaka», «cer», »«domā», «plāno», «ir
pārliecināts(–a)» utt.
8. Sabiedrības
kaislību uzkurināšana vai slāpēšana
Šīs un citas manipulācijas metodes, prasmīgi
izmantotas, spēj radīt, pastiprināt vai
slāpēt lielas sabiedrības daļas uztraukumus par noteiktiem jautājumiem. Ar šīm
metodēm var izraisīt sabiedrības šķelšanos politisku, reliģisku, nacionālu,
ekonomisku u.c motīvu dēļ.
Brīdī, kad sabiedrība ir sasniegusi zināmu »«uzbudinātības»
stāvokli jebkura ziņa, kas izskan publiskajā telpā jāskata »«satraucošā»
jautājuma kontekstā, daudzas no tām tādējādi iegūst pavisam citu jēgu.
Piemēram, laikā, kad sabiedrībā valda ļoti
negatīva attieksme pret vietējiem oligarhiem un pret vienu no viņiem jo īpaši,
tad ziņa, ka «Šķēles ģimene iesaistās atkritumu biznesā» tikai vēl uzkurina
kaislības. Manipulācijai plašsaziņas līdzeklim vien atliek sameklēt iespējami
daudz šāda veida ziņu un likt tās redzamākajās vietās.
Ja pie mums valdītu nopietns saspīlējums starp,
piemēram, kristiešiem un nekristiešiem,
ziņa, ka kardināls Pujāts ir iesniedzis Saeimā likumprojektu par Marijas
debesbraukšanas dienas noteikšanu par svētku dienu, būtu kaislības uzkurinoša,
kaut parastā situācijā tā ir vienkārši ziņa.
Plašsaziņas
līdzekļi – viens no globālās varas instrumentiem
Demokrātiskās valstīs teorētiski tiek
garantēta vārda brīvība un kā tās nodrošinājuma viens no nosacījumiem ir
plašsaziņas līdzekļu kontroles atņemšana valsts varai. Valsts īpašumā tiek
pieļauts atstāt tikai t.s. «sabiedriskos» plašsaziņas līdzekļus (prakse rāda,
ka arī tos ir grūti kontrolēt pārprastas
vārda brīvības un vājas valsts varas apstākļos).
Par to, ka tā ir valsts vadības varas
samazināšana jau tika minēts iepriekš. Varbūt tas ar nav nemaz tik slikti, bet
būtisks paliek jautājums, kā varas palielinājums tas ir? Acīmredzami, ka to,
kam šie plašsaziņas līdzekļi pieder, jeb precīzāk, kam pieder nozīmīgākie no
tiem. Un tās ir mēdiju magnātu kontrolē esošās starptautiskas korporācijas.
Globālā mērogā plašsaziņas līdzekļi pārsvarā
kalpo kā ilglaicīgi augsnes sagatavotāji noteiktiem notikumiem un kā tieši īslaicīgu mērķu realizācijas
instrumenti (vēlēšanas, nevēlamu personu izēšana no valsts amatiem, dažādu
krīžu izraisīšana vai slāpēšana).
Piemēram, jau labu laiku plašsaziņas līdzekļi
globālā mērogā burtiski iznīcina ASV kā lielvalsti, tās varenība tiek lēnām,
bet pamatīgi samalta ar plašsaziņas līdzekļu un nu jau arī ar pašas ASV vadības
palīdzību. Atliek tikai gaidīt X stundu, kad līdz ar dolāru kritīs visa ASV
ekonomika un militārā varenība. Kad tas notiks vairums cilvēku visdrīzāk pat
nopriecāsies par kārtējās ļaunuma impērijas galu.
Globālās varas mērķi reģionālā (piemēram,
Latvijas) mērogā ir atkarīgi no tās plāniem attiecībā uz konkrēto reģionu.
Vienā reģionā mērķis var būt pārtikušas sabiedrības veidošana, citā saspīlētas
sašķeltas sabiedrības veicināšana, vēl citā dažādu sociālu satricinājumu
izraisīšana.
Viens gan ir skaidrs, ka globālo varu
neinteresē vietējo iedzīvotāju liktenis un labklājība, ja vajadzēs bez emocijām
baros kā cūkas, ja vajadzēs – dzīs uz nokaušanu.
Ko
vēl var darīt?
Grūti spriest cik daudz esošā Latvijas valsts
vara ir degradējusies, cik zaudējusi spēju valdīt, cik vienkārši izdzenāta un
iebiedēta. Varbūt apvienojusi spēkus ļoti spēcīga pretinieka ietekmē, lai
saglabātu vadības grožus savās rokās. Varbūt izmisīgi pārgrupējas pārspēka
spiesta, lai pie varas paliktu jaunā veidolā.
Jebkurā gadījumā, neatkarīga valsts nevar
pastāvēt bez plašsaziņas līdzekļiem, ko spēj kontrolēt valsts vara. Kontrolei
nav jābūt totālai, totāla kontrole ir nevēlama, jo tad valsts vara var sākt
pati sevi mānīt, kas ne pie kā laba novest nevar. Bet kontrolei noteikti ir jābūt.
Komunikāciju laikmetā nav iespējama pilnīga
plašsaziņas līdzekļu kontrole, bet ir iespējama to ietekmes ierobežošana. To
var panākt kaut vai ar ekonomiskiem līdzekļiem.
Valsts varas pilnīgā rīcībā vajadzētu būt vismaz
vienam TV kanālam, Radio, laikrakstam un interneta ziņu portālam, un obligāti
ziņu aģentūrai. Tāpat vismaz lielākajām pašvaldībām ir jākontrolē reģionālie
preses izdevumi. Bez tā valsts vadība nav spējīga pilnvērtīgi veikt savas
funkcijas.
Pārējiem plašsaziņas līdzekļiem ir jākalpo kā
alternatīvai valsts kontrolē esošajiem ar likuma formā definētiem satura
ierobežojumiem un darbības pārtraukšanas mehānismiem par šo ierobežojumu
pārkāpšanu.
Nobeigumam.
Ietekmēt globālo varu ir ļoti grūti. Bet ir
iespējams, zinot tās darbības mehānismus, prognozēt turpmāko notikumu
attīstības gaitu, piemēroties apstākļiem
un izdevīgā brīdī piemērot apstākļus sev.
Tāpat ir iespējams saglabāt vēsu prātu un
neļaut sevi izmantot apšaubāmu mērķu sasniegšanai, kam nav nekā kopīga ar
deklarētajiem.
Zinot metodes, izmantojot kuras ar mums
manipulē, mēs varam palikt par cilvēkiem, nevis kļūt par Pavlova cilvēciņiem,
kurus zinoši ļaudis spēj raustīt un dīdīt pēc savas patikas.
Ivars
Prūsis