Kad bai­gi drū­mais pa­dom­ju laiks bi­ja sa­gai­dī­jis sa­vu ga­lu un kā pirm­ās sau­lai­nā ka­pi­tā­lis­ma bez­de­lī­gas ēkās ie­vā­cās da­žā­das in­ter­ne­šel fir­mas, sā­ka pie­vērst uz­ma­nī­bu arī kāp­ņu tel­pām, ko līdz tam pla­ši iz­man­to­ja par pub­lis­ka­jām bez­mak­sas tu­ale­tēm.

Tā nu An­ni­ņa, pa­ra­lē­li dar­bam da­žā­dās uz Lat­vi­jas gai­šo nā­kot­ni vir­zī­tās or­ga­ni­zā­ci­jās, ko to­reiz vēl ne­spon­so­rē­ja ne Rie­tu­mu, ne Aus­tru­mu un pat ne Dien­vid­rie­tu­mu gru­pa, mai­zi pel­nī­ja ar šo kāp­ņu ap­maz­gā­ša­nu, ne­va­rē­da­ma iz­vai­rī­ties arī no pē­dē­jām so­ci­ālis­ma pa­lie­kām. La­sī­tājs, pro­tams, sa­pra­tīs, ko es ar to do­mā­ju.

Ta­ču ko­pā ar vi­su val­sti ce­rī­gāks kļu­va arī ēkas lik­te­nis, se­viš­ķi kad ta­jā pa­rā­dī­jās So­mi­jas vēs­tnie­cī­ba.

Par to, ka vi­ņai kāds va­rē­tu še pie­dā­vāt dar­bu, An­ni­ņa pat ne­sa­pņo­ja. Vai maz vēs­tnie­cī­bas dar­bi­nie­kiem bi­ja drau­gu vai pa­zi­ņu, ko la­bā vie­tā ie­kār­tot. Ne­bi­ja jau tā, ka An­ni­ņai glu­ži pa­zi­ņu trūk­tu, ta­ču vi­ņai vien­mēr nā­ca prā­tā, ka ir tūk­sto­šiem un tūk­sto­šiem cil­vē­ku, kam šā­du pa­zi­ņu nav.

Ta­ču kā­du die­nu An­ni­ņai to­mēr iz­de­vās ie­pa­zī­ties ar to, ko ta­gad smal­kās ap­rin­dās dē­vē par eiro­re­mon­tu, pēc kā­da tie­cas katrs.

Pro­ti – vēs­tnie­cī­ba, re­mont­u bei­gu­si, lū­dza mā­jas ap­ko­pē­jas pa­lī­dzēt vēs­tnie­cī­bas tel­pas iz­tī­rīt. An­ni­ņa un ci­tas kun­dzes, ar pa­dom­ju re­mont­dar­bu sti­lu ap­ra­du­šas, nu arī ie­ra­dās vēs­tnie­cī­bas tel­pās ar il­glie­to­tiem spai­ņiem, ap­val­kā­tām lu­pa­tām un tā­dām pa­šām drē­bēm, kas ga­ta­vas būv­gru­žu no­vāk­ša­nai, pu­de­ļu, kon­ser­vu kār­bu un ci­tu dra­zu lik­vi­dē­ša­nai.

Vēs­tnie­cī­bas re­mont­dar­bu va­dī­tājs ar dī­vai­nu smī­nu no­ska­tī­jās ša­jā kom­pā­ni­jā, kas vi­ņa priekš­ā bi­ja sa­stin­gu­šas glu­ži vai mie­ra stā­jā. So­mu va­lo­du, pro­tams, viņš ne­lie­to­ja, ne­ķē­rās arī pie an­gļu, bet iz­ti­ka ar zī­mēm vai kon­krē­tu, ap­gais­mo­jo­šu dar­bī­bu. Un tā – viņš iz­ņē­ma no sie­vie­šu ro­kām pa­ne­tī­ros spai­ņus, pie­slau­cī­tās lu­pa­tas, tajās ie­li­ekot spī­do­šus plast­ma­sas spai­nī­šus ar nu jau pla­ši pa­zīs­ta­ma­jām grī­du maz­gā­ja­mām slo­tām. Iz­ņē­ma ap­bru­žā­tās pu­tekļ­lu­pa­tas un ie­li­ka mīk­stas sal­ve­tes. Tā na­ba­ga An­ni­ņa ie­gā­ja Ei­ro­pā.

Jeb­kurš ar ve­se­lu sa­prā­tu ap­vel­tīts cil­vēks, ot­ra mā­jā ie­gā­jis, ne­no­vēr­ša­mi no­vēr­tēs, kas kai­mi­ņam la­bāks un ko viņš va­rē­tu no tā mā­cī­ties. Un arī mā­cī­sies, ie­vie­šot šo iz­gud­ro­ju­mu pa­ša mā­jās. Ta­ču ti­kai tra­kais pār­dos mā­ju un iz­nī­ci­nās sa­vu dzī­vi grī­das maz­gā­ja­mā spai­nī­ša dēļ, aiz­mir­stot, ka pa­ša dār­zā nā­kampa­va­sar uz­plauks ābe­le ar brī­niš­ķī­giem aug­ļiem.

Otr­reiz An­ni­ņa sa­dū­rās ar re­mont­dar­bu va­dī­tā­ju ves­ti­bi­lā, grī­du maz­gā­jot. Pār­gā­jis ar sa­viem lie­la­jiem zā­ba­kiem svai­gi maz­gā­ta­jam, viņš at­grie­zās un, no­rā­dī­jis uz sa­vām pē­dām, snie­dza An­ni­ņai da­žas so­mu mar­kas.

Par dar­bu jā­sa­mak­sā – arī strād­nie­kam, sēt­nie­kam un ap­ko­pē­jai. Un ti­kai tad, kad tiem būs sa­mak­sāts kā Ei­ro­pā, var uz to at­sauk­ties de­pu­tā­ti, baņ­ķie­ri, ie­rēd­ņi un da­žā­di piln­va­rnie­ki, ku­ŗi ne­kad ves­ti­bi­lā ne­at­grie­zī­sies, lai sa­mak­sā­tu ot­ram par sa­bo­jā­tu dar­bu.

Diem­žēl ap­ko­pē­ja uz eiro­pu ne­aiz­brauks, bet tie, kas turp brauc, lie­kas, spē­jī­gi at­vest vien blak­tis, utis un ta­ra­kā­nus.

G. Jaunzeme