Veik­smī­gi kan­di­dēt vē­lē­ša­nās ir kat­ras par­ti­jas mēr­ķis, un tā sa­snieg­ša­nai vien­mēr tiek iz­man­to­ti vi­si lī­dzek­ļi. Arī tās par­ti­jas, kas se­vi uz­ska­ta par lat­vie­šu na­ci­onā­lo in­ter­ešu aiz­stā­vēm, tī­ko pēc de­pu­tā­tu krēs­liem. It kā tā­lā pa­gāt­nē no­gri­mis laiks, kad Lat­vi­jas Re­pub­li­kas Pil­so­ņu Kon­gre­sa laik­rak­stā «Pa­vals­tnieks» no­ri­sa de­ba­tes par pie­da­lī­ša­nos vai ne­pie­da­lī­ša­nos 5. Saei­mas vē­lē­ša­nās: vai Pil­so­ņu Kon­gre­sam pas­tā­vēt kā ār­pus­sis­tē­mas opo­zī­ci­jai, vai arī cen­sties ie­kļūt Saei­mā un pa­nākt na­ci­onā­la­jām in­te­re­sēm at­bil­sto­šu val­dī­bas po­li­ti­ku, dar­bo­jo­ties tās iek­šie­nē. Laiks ir vis­la­bā­kais so­ģis un ties­ne­sis, tā­dēļ, do­mā­ju, būs vēr­tī­gi ar šo­die­nas acīm pa­lū­ko­ties, ko toreiz, sa­šķe­ļot Pil­so­ņu Kon­gre­su un bū­tis­ki ie­dra­gā­jot tā dar­bu, laik­rak­stā pau­da to­rei­zē­jais Pil­so­ņu Kon­gre­sa priekš­sē­dē­tājs Mā­ris Grīn­blats.

Par gal­ve­no uz­de­vu­mu viņš tad uz­ska­tī­ja oku­pā­ci­jas un ko­lo­ni­zā­ci­jas ne­at­grie­ze­nis­kas le­ga­li­zā­ci­jas pro­ce­sa pār­trauk­ša­nu tu­vā­ka­jā lai­kā. Viņš bi­ja pār­lie­ci­nāts, ka, Saei­mā ie­kļu­vu­si, na­ci­onā­las in­te­re­ses aiz­stā­vo­šu de­putā­tu gru­pa spēs cī­nī­ties pret ko­lo­nis­tu na­tu­ra­li­zā­ci­ju, valsts īpa­šu­mā eso­šā rūp­nie­cis­kā kom­plek­sa ne­li­ku­mī­gu «prih­va­ti­zā­ci­ju» ar Krie­vi­ju sais­tī­to per­so­nu ro­kās, par īpa­šu­ma at­grie­ša­nu Aiz­sar­gu or­ga­ni­zā­ci­jai un stin­gru valsts va­lo­das li­ku­mu. Tā­pat Grīn­bla­ta kungs ap­gal­vo­ja, ka spēs ie­tek­mēt ce­nu, mui­tas, kre­dī­tu u.t.jpr. po­li­ti­ku taut­saim­nie­kiem vē­la­mā vir­zie­nā («Pa­vals­tnieks» Nr. 3. 1993. g.).

Tas viss bi­ja to­reiz. Pa­tei­co­ties tau­tas at­bal­stam, Grīn­bla­ta kungs ar sa­viem do­mu­bied­riem Saei­mā ir sa­bi­jis nu jau daudzus ga­dus. Kur ir so­lī­tie re­zul­tā­ti? Par de­oku­pā­ci­ju un de­ko­lo­ni­zā­ci­ju TB/LNNK šo­dien pat neie­pīk­stas. Va­re­nā cī­ņa par va­lo­das li­ku­mu bei­gu­sies ar to, ka šo­dien Lat­vi­jā no­pēr­ka­mās grā­ma­tas lat­vie­šu va­lo­dā ir vis­maz 3 – 5 rei­zes dār­gā­kas par grā­ma­tām krie­vu va­lo­dā, bet pats Grīn­bla­ta kungs kom­pro­mi­su un ma­zā­kā ļau­nu­ma mek­lē­ju­mos tā ap­mal­dī­jies, ka at­ro­das vie­nā koa­lī­ci­jā ar po­li­ti­ķiem, ku­ru veik­to pre­ttau­tis­ko dar­bī­bu sa­vu­laik bi­ja no­lē­mis ap­ka­rot.

Es ne­gri­bu šeit ap­spriest, cik lie­lā mē­rā un kā­pēc TB/LNNK no­de­vu­si sa­vus vē­lē­tā­jus. Jau 1993. ga­dā «Pa­vals­tnie­ka» sle­jās va­rē­ja la­sīt dau­dzus Pil­so­ņu Kon­gre­sa ide­jai uz­ti­cī­gu cil­vē­ku brī­di­nā­ju­mus par M. Grīn­bla­ta un vi­ņa do­mu­bied­ru pie­ņem­tā lē­mu­ma ap­la­mī­bu. Ļo­ti skaid­ri un ne­pār­pro­ta­mi to­reiz ti­ka no­rā­dīts:

1) ka ne­drīkst zau­dēt sa­vu mēr­ķi, pil­so­nis­ko stā­ju un sa­vus ide­ālus;

2) ka kom­pro­miss ir cī­nī­tā­ju ga­rī­gā nā­ve;

3) ka nav ie­spē­jams aug­līgs di­alogs ar bi­ju­ša­jiem kom­par­ti­jas dar­bo­ņiem, kas, sa­za­gu­šies, sa­pi­nu­šies me­los un ma­fi­ozās struk­tū­rās, uz­spļauj sa­vas tau­tas nā­kot­nei;

4) ka Lat­vi­jas Saei­mas vē­lē­ša­nu li­kums ir līdz ne­jē­dzī­bai sa­krop­ļots un vē­lē­ša­nas ir pār­vēr­stas par tir­gu, kur nau­das mai­si ma­ni­pu­lē ar vē­lē­ša­nu sa­ga­ta­vo­ša­nu un iz­nā­ku­mu;

5) ka tie ne­dau­dzie na­ci­onā­li no­ska­ņo­tie de­pu­tā­ti, kas to­mēr ie­kļūs vil­tus saei­mā, sa­va ma­zā skai­ta dēļ ne­va­rēs ie­tek­mēt li­ku­mu pie­ņem­ša­nu;

6) ka ar lai­ku vi­ņi tiks ie­vil­kti da­žā­dās in­tri­gās, pie­ku­ku­ļo­ti vai ie­bai­dī­ti un tā­dē­jā­di kā opo­zī­ci­ja pa­da­rī­ti ne­kai­tī­gi;

7) ka ar sa­vu klāt­būt­ni vi­ņi ra­dīs ilū­zi­ju par vil­tus saei­mu kā pa­sau­les par­la­men­tu pra­sī­bām at­bil­sto­šu vei­do­ju­mu ar nor­mā­lu po­zī­ci­ju un opo­zī­ci­ju;

8) ka Grīn­bla­ta kun­ga un vi­ņa do­mu­bied­ru rī­cī­ba sa­šķeļ un pa­da­ra rī­cī­bas ne­spē­jī­gus ap PK cen­trē­tos po­li­tis­kos spē­kus;

9) ka sma­ga būs tā ga­rī­gā sa­kā­ve un apā­ti­ja, ko vē­lāk pie­dzī­vos vē­lē­tā­ji, kas tic sa­viem de­pu­tā­tiem kā cī­nī­tā­jiem par brī­vu Lat­vi­ju.

Diem­žēl, šie ga­di mums rā­da, ka ir pie­pil­dī­ju­šies prak­tis­ki vi­si šie drū­mie brī­di­nā­ju­mi. Bet Grīn­bla­ta kun­gam nav bi­ju­si tais­nī­ba, jo vi­ņa ap­gal­vo­ju­mi un so­lī­ju­mi tā arī ir pa­li­ku­ši ne­pie­pil­dī­ti.

Tā­dēļ es gri­bu jau­tāt, uz ko cer tās na­ci­onāl­pat­ri­otis­ki no­ska­ņo­tās par­ti­jas un sīk­par­ti­jas, kas arī šo­dien kā gal­ve­no sa­vas dar­bī­bas mēr­ķi ir iz­vir­zī­ju­šas kan­di­dē­ša­nu vē­lē­ša­nās un ie­kļū­ša­nu Saei­mā? Vai tie­šām šie po­li­ti­ķi tic, ka vi­ņiem vis­pā­rē­jas dep­re­si­jas un po­li­tis­kās apā­ti­jas ap­stāk­ļos iz­do­sies ie­gūt lie­lā­ku bal­su vai­rā­ku­mu kā sa­vulai­k Grīn­bla­ta kun­ga do­mu­bied­ru par­ti­jai? Var­būt vi­ņi do­mā, ka ir mo­rā­li tī­rā­ki un, vil­tus saei­mā ie­kļu­vu­ši, la­bāk spēs iz­tu­rēt pār­bau­dī­ju­mus, ko ra­da nau­da un va­ra?

Pro­tams, na­ci­onā­li pat­ri­otis­ka­jiem spē­kiem ir jā­ap­vie­no­jas. Ta­ču ļo­ti skum­ji, ka šīs ap­vie­no­ša­nās gal­ve­nais ie­mesls ir ti­kai vil­tus saei­mas vē­lē­ša­nas. Ne vel­ti tau­tā mēdz teikt, ka daudz­par­ti­ju sis­tē­ma Lat­vi­jā ir fik­ci­ja, jo fak­tis­ki ek­sis­tē ti­kai vie­na par­ti­ja, ku­ras īs­tais vārds ir «Saei­mā ie­kļūt gri­bē­tā­ju par­ti­ja».

Brī­di pa­do­mā­sim: kāds spēks un ie­tek­me bū­tu Pil­so­ņu Kon­gre­sam šo­dien, ja vi­sus šos ga­dus viņš bū­tu pas­tā­vē­jis kā ne­sa­šķel­ta, na­ci­onā­li pat­ri­otis­kos spē­kus sa­lie­dē­jo­ša ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­ja? Katrs pre­ttau­tisks lē­mums vai li­kums, ko pie­ņem val­dī­ba, vai­ro šā­das ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­jas pie­kri­tē­ju un at­bal­stī­tā­ju skai­tu! Ļau­žu bez­ce­rī­ba un po­li­tis­kā apā­ti­ja vei­do­jas tur, kur va­do­ņi no­dod sa­vu tau­tu un po­li­tis­kie lī­de­ri – sa­vus do­mubied­rus. Mū­su val­stī šo­dien ir iz­vei­do­ta po­li­tis­ka sis­tē­ma, kur val­da nau­da un tiek lo­bē­tas ār­val­stu in­te­re­ses: ne­kal­pot šim zel­ta te­ļam un ie­kļau­ties val­do­ša­jā sis­tē­mā ir tik­pat neie­spē­ja­mi kā pel­dēt ūde­nī, ne­kļūs­tot slap­jam. Tā­pēc ir cil­vē­ki, kas sa­vā ga­rī­ga­jā dzī­vē no­ro­be­žo­jas no mū­su val­stī no­tie­ko­ša­jām ne­tī­ra­jām po­li­tis­ka­jām spē­lēm un mek­lē ci­tas vēr­tī­bas, ap ku­rām ap­vie­no­ties. Dau­dzās, uz mū­su tau­tas vēs­tu­ri, et­no­grā­fi­ju, re­li­ģi­ju, da­bas aiz­sar­dzī­bu, kul­tū­ru bal­stī­tās, kus­tī­bas, ap­vie­nī­bas un or­ga­ni­zā­ci­jas jau da­ļē­ji ir šā­da sav­da­bī­ga ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­ja. Ti­kai šī opo­zī­ci­ja ir sa­drum­sta­lo­ta, po­li­tis­ki ne­ak­tī­va un tai trūkst vie­no­ta cen­tra. Tā nu iz­nā­cis, ka, ne­ska­to­ties uz Saei­mā sē­do­šo na­ci­onā­ļu ro­sī­ša­nos vi­sus šos ga­dus, mēs po­li­tis­kās cī­ņas arē­nā esam zau­dē­ju­ši vie­nu po­zī­ci­ju pēc ot­ras. At­li­ku­šas vairs ti­kai trīs pa­mat­vēr­tī­bas, kas spēj mūs vie­not. Tās ir – mū­su tau­tas kul­tū­ra, lat­vis­kais dzī­ves­veids un šī ze­me.

Ne katrs spēj sa­ska­tīt un sa­prast si­tu­āci­jas tra­ģi­ku. Ļau­dīm ne­pie­cie­ša­ma in­for­mā­ci­ja. Tā­pēc pir­mais un gal­ve­nais, kas ne­pie­cie­šams ār­pus­sis­tē­mas opo­zī­ci­jai, ir pre­ses iz­de­vums, kas ap­tver vi­su Lat­vi­ju. Līdz šim vie­nī­gais, man zi­nā­mais laik­raksts, kas kon­sek­ven­ti at­spo­gu­ļoja ti­kai lat­vie­šu in­te­re­ses, neie­slīg­stot kā­das at­se­viš­ķas par­ti­jas mēr­ķu un dar­bī­bas rek­lā­mā, bija «Lat­vie­tis Lat­vi­jā». Cik sa­pro­tu, tad fi­nan­si­āli šis laik­raksts tu­rējās ti­kai uz en­tu­zi­as­ma un zie­do­ju­miem, līdz arī šie niecīgie resursi beidzās. Līdz­īga si­tu­āci­ja sa­vu­laik bi­ja ar avī­zēm «Pil­so­nis», «At­ma­ta», «Pa­vals­tnieks» u.c. Katrs at­se­viš­ķi šāds pre­ses iz­de­vums cī­nī­jās par sa­vu iz­dzī­vo­ša­nu un šo cī­ņu zau­dē­ja. Bet pa­do­mā­sim, kā­das ie­spē­jas pa­vēr­tos, ja tas viss ga­rī­gais un ma­te­ri­ālais po­ten­ci­āls, kas šo­dien iz­mē­tāts pa da­žā­diem lat­vis­kās Lat­vi­jas pie­kri­tē­ju iz­vei­do­tiem po­li­tis­kiem, re­li­ģis­kiem, saim­nie­cis­kiem un kul­tū­ras gru­pē­ju­miem, sa­plūs­tu vie­nu­viet, vei­do­jot un uz­tu­rot vie­nu pe­ri­odis­ku iz­de­vu­mu. Cik pa­ma­tī­gi tad pa­lie­li­nā­tos po­li­grā­fis­kās ie­spē­jas un la­sī­tā­ju loks! Ir pie­tie­ka­mi daudz cil­vē­ku, kas pē­dē­jā des­mit­ga­dē sa­vu na­ci­onā­lo stā­ju ap­lie­ci­nā­ju­ši ne ti­kai ska­ļos vār­dos, bet arī re­ālos dar­bos. Kā šā­diem cil­vē­kiem no da­žā­dām or­ga­ni­zā­ci­jām un par­ti­jām ap­vie­no­ties ko­pē­jai lie­tai tā, lai at­se­viš­ķu pro­vo­ka­to­ru dar­bī­ba ne­spē­tu kai­tēt – tas jau ir dar­ba kār­tī­bā ri­si­nāms jau­tā­jums. Va­ja­dzī­ga ti­kai la­ba gri­ba, sav­star­pē­ja uz­ti­cē­ša­nās un go­dī­gums. Ja dau­dza­jiem lat­vie­šu par­ti­ju, ap­vie­nī­bu un or­ga­ni­zā­ci­ju lī­de­riem neiz­do­sies at­mest sav­star­pē­jo kaš­ķē­ša­nos, am­bī­ci­jas un ap­vie­no­ties ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­jā, va­rē­sim tur­pi­nāt po­li­tis­ko sa­kāv­ju un zau­dē­ju­mu des­mit­ga­di.

Var­būt kāds, iz­la­sot šo rak­stu, do­mās, ka es­mu kār­tē­jais pro­vo­ka­tors, kas, slu­di­not ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­jas ide­ju, vien­kār­ši cen­šas na­ci­onā­li no­ska­ņo­tus cil­vē­kus no­vir­zīt no po­li­tis­kās cī­ņas gai­dā­ma­jās vē­lē­ša­nās. Tas ska­nēs ļo­ti pe­si­mis­tis­ki, bet es uz­ska­tu, ka:

1) cī­ņā ti­kai par Saei­mas krēs­liem vien na­ci­onā­li pat­ri­otis­kie spē­ki ne­spēs ap­vie­no­ties;

2) ne TB/LNNK, ne jaun­a na­ci­onā­li pat­ri­otis­ko spē­ku ap­vie­nī­ba, ja tā­da iz­vei­do­tos, ne­spēs ie­gūt Saei­mā tik daudz vie­tu, lai va­rē­tu ie­tek­mēt val­do­šo po­li­ti­ku; la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā sa­va per­so­nī­gā ma­te­ri­ālā stā­vok­ļa uz­la­bo­ša­nos ie­gūs ti­kai at­se­viš­ķi Saei­mā ie­kļu­vu­šie lī­de­ri – tā­tad vi­sas pū­les un vē­lē­ša­nu kam­pa­ņā iz­lie­to­tie lī­dzek­ļi būs fak­tis­ki iz­kai­sī­ti vē­jā;

3) Lat­vi­jas valsts ir ie­dzī­ta pa­rā­dos un sa­sais­tī­ta ar no­zie­dzī­giem starp­val­stu lī­gu­miem tik pa­ma­tī­gi, ka var teikt – lat­vie­šiem tā jau ir gan­drīz zu­du­si.

Lai at­gū­tu sa­vu val­sti, vis­pirms ir jā­sa­lie­dē­jas tau­tai. Un to, ma­nu­prāt, var iz­da­rīt ti­kai vi­siem na­ci­onā­li pat­ri­otis­ka­jiem spē­kiem ap­vie­no­jo­ties ār­pus sis­tē­mas opo­zī­ci­jā.

Jā­nis Mie­zī­tis