Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Ilze Kalnāre – rakstniece, dziesminiece, patriote
04.12.2007

Ilze Kalnāre – rakstniece, dziesminiece, patriote
(1918. 27. I – 1968. 22. VIII)


«Es Dievu lūgt par tevi, Tēvu zeme, mācījos
Un tavu druvu šalkšanu un dziesmas klausījos.
Zem tavām debesīm es, Tēvu zeme, izaugu,
Lai tavu krāšņumu un varenību slavētu.»

Pirms daudziem gadiem man rokās pirmo reizi nonāca Ilzes Kalnāres dzejoļi, kas dziļi saviļņoja, jo bija veltīti Latvijai, šai zemei un cilvēkiem, dažkārt ļoti personiski, bet tik izjusti, pārpilni mīlestības pret dzimtās zemes novadiem un cilvēkiem. Ilze ticēja visam labajam pasaulē. Par to liecina viņas darbi.

Tad nāca Baigais gads un karš. Viss sagriezās, sajuka... Ilzes tīrā, skaidrā sirds saprata mūsu visu ideālu – brīvu, neatkarīgu Latviju Nākotnē. Neatkarīgu no austrumiem un arī rietumiem. Tāpēc viņa arī bieži bija kā aktrise pie mūsu leģionāriem, ciemojoties austrumu frontē un vēlāk, jau pēdējos septiņos mēnešos, Kurzemes cietoksnī. Ilze ticēja taisnības uzvarai. Viņa, tāpat kā mēs visi, nespēja iedomāties, ka Rietumu varenie iztirgos Latviju Staļinam, lai pakļautu latviešu tautu lēnai, pakāpeniski plānveidīgai bojāejai.

Pēc atgriešanās no spaidu darbiem Kazahijā dzejniece nevarēja rast sirdsmieru. Turpināt literāro darbību dzimtenē neļāva komunistu režīms, viņa arī nespēja samierināties un kaut daļēji pielāgoties. Viņas gaišā sirds, patriotiskās jūtas nespēja tikt pāri varmācības un nodevības valnim. Ilze neatrada vairs īstos, labos cilvēkus, zaudēja ticību, ka spēs sagaidīt varmācības beigas. Sarkanais terors un tautiešu nodevība, zudusī iespēja sazināties ar latviešiem, aizbraukušiem uz Rietumiem, tostarp arī ar pašas brāli Ansi Austrālijā, salauza dzejnieces trauslo dvēseli, un, zaudējusi ticību labajam, vajāta un pazemota, viņa labprātīgi aizgāja no dzīves.

Viņas dvēseli un fiziskos spēkus samala gadsimta dzirnakmeņi – galvenokārt komunisms un viss, kas no tā izriet: patiesības slēpšana, viltošana, nodevība, drausmīgās inspirācijas un tie, kas veicināja nodevību citam pret citu.

Pēc visa tā, kas bijis, gribas aicināt: esiet, lūdzu, iejūtīgi cits pret citu, izturieties ar cieņu un nepazudiniet jaunatnei ideālus! Lai nav tā kā tais aizgājušajos 50 gados, kad nesapratnē cits citam jautājām, saskaroties ar «tiem»: vai tad tādi var par cilvēkiem saukties? Vajag iegaumēt, ka Dieva dzirnas ir par visu spēcīgākās, tās mala, maļ un samals visu, kas neatbilst cilvēcībai, lai cik stiprs, varens un visu uzvarošs arī tas šodien neliktos.

I. BIOGRĀFIJA


«Es dzīvi mīlēšu, kamēr vien mākoņrindas slīdēs
Un baltās pīnes gar ceļa malām plauks,
Es dzīvi mīlēšu, kamēr vien saule spīdēs
Un vējš no lapām rasas lāses trauks.»
(1935.)

Trīsdesmito gadu vidū Latvijā parādījās jauna, talantīga dzejniece ar skanīgu vārdu – Ilze Kalnāre – Ilzīte.

Bagātais mātestēvs bija Jēkabs Dreimanis, vecpiebaldzēns, 19. gadsimta beigās iepērk Ķepēnu mājas pie Tolkas muižiņas un 1883. gada Jāņos salaulājās ar Bekseru saimnieka meitu Mariju (Ilzes vecmāmiņa). Vēlāk tika iepirktas mājas Igales, kas paliek par dzimtas īpašumu. Dreimaņu meita Marta Pirmā pasaules kara laikā dzīvo pārsimt kilometru no Petrogradas.

Martas kopdzīve ar skolotāju, tobrīd karavīru Nikolaju Ivanovu, bija īsa un 1918. gadā Ilzes dienā — 27. janvārī — viņiem piedzima meitiņa, kurai pēc tēva gribas deva vārdu Ņina. Dēlam jau bija latviešu vārds — Ansis. Abiem bērnība paiet vectēva mājās. Par šo laika posmu Ilze rakstīja:

«Vecaistēvs mums bija iekāris šūpoles ceļmalā starp diviem veciem ķiršu kokiem, kas bija vieglas kā maza bērna šūpoles. Kad viņās iekāpa, varēja redzēt visu pasauli: trīs lielceļus, ezeru, baznīcas torni, Piejūtu kalnu un Ilziņkalna mežus. Vecāmāte mūs sestdienas vakaros abus ar brāli iecēla kubulā zāļu ūdenī, noziepēja muguras, notrina ar rupju drānu un izmazgāja ausis. Tad mums uzvilka baltus kreklus un pārmeta krustu. Gultā mēs gulējām balti kā mākoņi un sapņojām par debesīm un Garo pupu.» («Brīvā Zeme» 23. 03.40; «Vēstule no Gaiziņkalna»)

Pirmā skola – Vestienas I pakāpes pamatskola, tautā – Jāņlejas skola. Grāmatu pasaulē bērnus ievadīja vectēvs: «Vakaros mēs tupējām, uzmetušies uz krēsliem, tik ilgi, kamēr ceļgali un sirds notirpa, – vecaistēvs mums lasīja priekšā. Aijā, kas tās bija par pasakām! Reizēm mēs smējāmies, reizēm berzējām acis, bet reizēm – reizēm mums klabēja zobi... Vecāmāte vienu no grāmatām, kur bija visvairāk pasaku par velniem ar divpadsmit galvām, tīšām pārvērta pelnu gubā, ko es vēl tagad savai vecaimātei viņā saulē nepiedodu (Ilze Kalnāre. «Grāmatniece», «Brīvā Zeme», 26. 01. 38.).

1933. gadā Ilze iestājās Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā. Tur jau arī parādās viņas pirmie dzejoļi, kas publicēti «Brīvās Zemes» Jaunatnes pielikumā. Šis laikraksts arī kļūst par viņas pirmo darba vietu.

Pēc ģimnāzijas Ilze iestājās Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā Rīgā. Pēc skolas biedrenes vārdiem Ilze bijusi «īsts lauku skuķis, iesprucis Rīgā, temperamentīga optimiste, čalīga dziedātāja.»

Ziemās viņa Pārdaugavā īrējusi istabiņu, vasaras pavadījusi laukos, atgriezusies piedzīvojumu un pārdzīvojumu uzlādēta, visu izstāstīt, izdziedāt, izdejot griboša. Viņa bija aktieriski apdāvināta.

Teātra kursu diploms darbu negarantēja, un pēc teātra skolas beigšanas Ilze darbu nedabūja.

1936. gada vidū parādās Ilze Kalnāne, Ilze Kalvāne, kas ātri pārtop par KALNĀRI. Atmiņās viņa teikusi: «Dzejoļus uzrakstījusi, ilgi meklēju literāro pseidonīmu – tam vajadzēja būt skanīgam un latviskam. Zināju, ka dzejas ar manu slāvisko vārdu neviens nedrukās.»

Tālāk viņa strādā par žurnālisti, jo izturēja konkursu laikrakstā «Brīvā Zeme», sākotnēji pie avīzes arhīva, vēlāk rakstīja par kultūru un kultūras darbiniekiem. Ilzes literāros portretus varēja lasīt ar interesi.

Padomju okupācijas pirmajā (1940) gadā Ilzes Kalnāres darbus vairs nepublicēja. Jaunais radiofona direktors Indriķis Lēmanis atteicās iespiest viņas darbus žurnālā «Latvijas Vilnis», kur viņa pēdējā laikā bija publicējusies, jo Ilzes darbos esot attēlota buržuāzija no lielsaimnieku viedokļa. Nelīdzēja draugu aizrādījumi, ka pati Ilze nākusi no Latvijas lauku mazajiem ļaudīm.

Kad ienāca vācu karaspēks, Ilze kājām devusies no laukiem uz Rīgu. Pusceļā viņu mašīnā paņēmis vācu ģenerālis. Ilze izteikusi vēlēšanos redzēt Vāciju. Ģenerālis iedevis sievas adresi un izgādājis braukšanas atļauju. Vēlāk par Vācijas iespaidiem Ilze bija sašutusi: «Padomā, tā ģenerāļa sieva man lika mazgāt traukus un slaucīt grīdu. Es viņai teicu, ka neesmu kalpone, bet dzejniece...» Ar vietējās avīzes redakcijas palīdzību Ilze atgriezās Latvijā, bet 1944. gada beigās viņa devās jau bēgļu gaitās uz Vāciju, taču, uzzinājusi, ka Kurzemē leģionāri vēl cīnās pret sarkano otrreizējo okupāciju, viņa no Dancigas (tagad Gdaņskas) atgriezās dzimtenē. Dzīvoja netālu no Talsiem, piedalījās 30. marta dievkalpojumā Talsu baznīcā, kur pirmoreiz skanēja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte «Dievs, Tava zeme deg!» Pēc tā radās veltījums «Dzejniekam».

Pēc Vācijas kapitulācijas un sarkano ordu atkal iebrukuma Kurzemē Ilze, izmisīgi raudādama, ieradusies Ventspils luterāņu draudzes mācītāja Grīvāna dzīvoklī: krievu karavīri pret viņu bija izturējušies tik brutāli, ka viņai vajadzēja meklēt palīdzību slimnīcā. Pēc tam Ilze kādu laiku uzturējās Dundagā.

1947. gada februārī vēstulē mātei: «Nesen mēnesi gulēju slimnīcā. Tās bija difterīta un pārdzīvojumu sekas. Nevaru strādāt fizisku darbu. Tu jau vari iedomāties, ko tas nozīmē šais apstākļos. Ārēji gan vēl izskatos diezgan braša, arī smaidu vēl, jo labi cilvēki un Dievs vienmēr palīdz. Īstu māju man šinī laikā nav bijis, dzīvoju šur tur. Bet tā tagad dzīvo tūkstoši un atkal tūkstoši, jo «putnam ir ligzda un zvēram ir ala, tikai latvietim nav kur galvu nolikt... Lūdz Dievu par mani un zini – es būšu uzticīga līdz nāvei. Tev nebūs par mani jākaunas nekad, nekad. Mans vārds un rokas ir tīras, un es esmu lepna, ka piederu pie tiem, kam nav kur galvu nolikt.»

Čeka Ilzi Kalnāri arestēja Rīgas 1. slimnīcā, kur viņa ārstējās, par sadarbību ar «tautas ienaidniekiem» un par «dzimtenes nodevību» 1947. gadā. No atmiņu tēlojuma «Cietumā» 1965. gada 13. augustā: «Kamerā viss ir pelēks – sienas, griesti, klona grīda. Pelēka ir cietuma sega un pelēka alumīnija bļodiņa, kurā saņemu viru un biezputru. Pa nelielo, aizrestoto logu var redzēt tikai pelēku mūra sienu. Kamerā nekad neizzūd hlora asā smaka, liekas, ka ar to piesūkusies pat cietuma maize.

Es gribu dzīvot, manī kliedz katrs nervs, katra asiņu lāse, katra nervu šūna. Es gribu elpot tīru, svaigu gaisu! Gribu skatīt debesis ar sauli un negaisiem, lielas, plašas debesis, ne to šauro strēmeli ar mākoņu malām, ko redzu ik dienas cietuma pastaigu pagalmā, kur vēji nekad neiekļūst, – asfalta kvadrātu apņem namu sienas. Ja es tagad tiktu brīvībā!... Man nevajadzētu kurpju, ne labu drānu, es basām kājām bristu pa rasu un dubļiem, cirstu mežā žagarus vai raktu tīrumā kartupeļus... Es gribu dzīvot!» Šo darbu Latvijas komunistiskā preses neiespieda...

1949. gada martā Ilzi kopā ar citām notiesātajām aizsūta uz Kazahiju, Karagandas apgabala Spaskas nometni, kur viņai bija jāstrādā invalīdu nometnē. Nometnē ar tautietēm varēja runāt dzimtajā valodā. Daudzas dievināja rakstnieci.

1955. gada 2. maijā Ilze atsūtīja vēstuli uz Latviju: «...Rīga. Viss smaržo tik jauki un sāpīgi, jo nekad neesmu tā ilgojusies pēc brīvības kā tagad. Vakar visu dienu lūkojos uz ceļu, kas ved garām mūsu nometnei. Lūkojos ar tādām ilgām, kas līdzinās izmisumam: kad, kad es iešu pa šo ceļu projām no šejienes? Piedodiet, vairāk es šodien nespēju uzrakstīt! Astoņus gadus es neesmu bijusi istabā! Astoņus gadus nezinu skūpsta, ne glāsta (nekāda), astoņus gadus nezinu īsta miera ne atpūtas. Nav atpūtas barā.»

1956. gada rudenī Ilze atgriežas Latvijā un kādu laiku strādā visdažādākos darbus: apkopēja skolā, atsveķotāja, bibliotekāre. Bet iedragātā veselība liek sevi just. Drausmīga bija Ilzes vilšanās par dzīvi Latvijā sešdesmitajos gados. Visu ilūziju, jaunības ideju zudums, viņas daiļrades noniecināšana komunistu apspiestajā Latvijā. Viņa netika tam pāri. Dziļa rēta bija arī tas, ka brālis Ansis bija spiests dzīvot Austrālijā zem sveša uzvārda...

1967. gada beigās ar Rakstnieku Savienības gādību viņu ievietoja pansionātā Ropažos. Sākumā viņa bija apmierināta, bet tad māca pesimisma lēkmes. Tur viņa uzrakstīja dažus dzejoļus pansionāta darbiniekiem. To mums nav... Viņa tos sadedzināja pansionāta apkures krāsnī. Kādi tie, to Ropažu krāsns nekad neatklās...

Pēdējie gaišie mirkļi Ilzes dzīvē bija 1968. gada 27. janvārī, kad pansionātā kopā ar ciemiņiem atzīmēja 50. dzimšanas dienu. Ilze staroja un deklamēja savu pēdējo dzejoli:

«Es vīna glāzi pilnu pielēju,
Jo šodien mūža gadi mijas man –
Ceļš negāja pa rāmu ieleju.
Es dzirdēju kā vētra jūrā skan.
Es rūgtumu un sāpes pazinu,
Kas cilvēku no putna gaisos šķir,
Un tomēr tūkstoš reizes atzinu,
Cik bagāta un skaista dzīve ir.»

1968. gada 22. augustā rakstītās sāpīgās rindas bija pēdējās: «Nekad sirds man nav tā asiņojusi, kā rakstot šīs rindas... Te pret mani valda intrigas, pret kurām es neesmu spējīga cīnīties... Domāju, ka šī vēstule ir pēdējā, ko jums rakstu, tādēļ saku ar Dievu.»

15. septembrī sēņotāji viņu atrada mežā mirušu. Viņa bija iedzērusi nervu zāles un aizmigusi. Rīcība bijusi pārdomāta, jo skapītī bija atstāta zīmīte ar Jāņa Poruka vārdiem: «Uz pēdējās lapas viņš vairs neraudāja, tikai asaras lija.»

21. septembrī pēc mātes vēlēšanās dzejnieci apglabāja Latvijas augstākajā kapsētā Vējavā. Uz kapa māmuļas likts laukakmens ar vārdiem:

«Runā akmens, runā kalns, Runā vārpas druvā...»

Ilzes brālis Ansis, bijušais leģionārs, Melburnā izdeva māsas dzejoļu krājumu, kurā ir 101 dzejolis un Valdas Mooras piemiņas veltījums:

«Daudzi lieli, gudri vārdi
Nesaprasti izbālēs,
Bet, kad atgūs zemi savu,
Līksmi dūkdams dziesmu Tavu,
Latviets atkal rudzus sēs.
Kaut ar sašķelts vara gredzens –
Reiz pats Dievs to kopā lies,
Un ar saucienu jo spalgu
Siliem pār uz Vecpiebalgu
Brīvs Tavs vēja vanags skries!»

II. RAKSTNIECE

Pirmie parādās viņas stāsti. To ir ap 30. Pašam pirmajam nosaukums «Bildinājums», kas stāsta par mīlestības mošanos meitenē, par konfliktiem ar puisi un vecākiem. Pēdējais stāsts «Leitnants Lazduzieds» publicēts «Daugavas vanagu» 1943. gada 19. marta numurā.

Ilzes Kalnāres pirmais garais stāsts «Aktrise Ragārēs» tiek iespiests laikrakstā «Rīts» 1938. gada pavasarī. Darbība risinās lauku mājās pie Skrīveriem, pašā Daugavas krastā. Teātra skolu beigusī jauniete Ieva salīgst par vasaras kalponi, jo nelaimējās atrast darbu uz skatuves. Saista lauku dzīves tēlojums uz Latvijas dabas zaļā un ziedošā fona. Tas ļoti spilgti redzams pirms dažiem gadiem uzņemtajā TV filmā. Kaut ko skaistāku par dzīvi Latvijā un tās dabas krāsām grūti iedomāties. Darbs ataino pašas autores sapņus un ilgas un apdzied mūsu zemes krāšņumu.

Mūsu Ilze nav rakstījusi velti. Šodien viņas mīlētā tauta sāk savu sapņu rakstnieci un dzejnieci pamazām atcerēties. Par šī darba ekranizāciju paldies Latvijas kinoļaudīm. Ja I. Kalnāre to būtu piedzīvojusi...

Ir vēl virkne savdabīgu stāstu: «Līgavas tērps» stāsta par lielu, skaistu mīlestību, par latgaliešu ganīti Ildžu — «Rata rumba», vēl «Tūristi», «Vecpuišos», garstāsti «Ieva» un «Pārraudzes dienasgrāmata», «Sniega Roze». Par pēdējo rakstniece izteikusies, ka gribējusi radīt darbu, ko lasītu gan sētnieki, gan ministri.

III. DZIESMINIECE UN PATRIOTE


«Ar tevi, labais, izdalīšu maizes donu
Un neprasīšu, cik tev tēva laukos kviešu,
Ar zemu būdu pietikšu un cietu klonu,
Tev līdzi kaut vai mežos es uz mūžu iešu.»
(«Mīlestība»)

Ilzes Kalnāres dzejoļu ir vairāk par simtu. Tā nav statistika vai atskaite. Tas ir stāsts par mūsu tautas zelta fondu, tās pamatiem, reizē arī par šodien daļēji aizmirstu cilvēku. Dzīves steiga ir kaut kam lielam, tīram, baltam, mīļam un daudzu mīlētam vienkārši pagājusi garām. Tā ir mūsu patriotiskā dziesminiece, drausmīgā Otrā pasaules kara aculieciniece, viens no daudzajiem Latvijas patriotiem, kas nepiedzīvoja šo Latvijas lēno augšāmcelšanos, atbrīvošanos no komunisma okupācijas. Viņa mūsu dzimteni parasti sauca «Tēvu zeme». Ne velti ievaddzejolī ir teikts , ka viņa mācījās par Tēvzemi Dievu lūgt.

Dzejnieces lirikā aicinoši un pārgalvīgi izskan jaunības sapņi, mīlestība, patriotisms, Latvijas lauku romantika. 1934.–1940. gadā viņa ir starp aktīvākajām jaunās literātu paaudzes autorēm. Tolaik visā Latvijā dziedāja Ilzes Kalnāres «Piebaldzietes precinieku» («Lai nu paliek šoruden rudzu zeme atmatā // Aug man tālu Piebalgā meita egles garumā»). Dziesmu dzied vēl tagad, kaut aizmirsušies teksta un mūzikas autori.

Ilze Kalnāre lasītāju lokā ienāca pamazām, gandrīz nepamanīti palika viņas pirmie 1934.–35. gadā laikrakstos ievietotie dzejoļi. Bet pamazām atplauka un parādījās viņas dzejas īpatnība: pārdzīvojuma tiešums, vienkāršā un brīvā jūtu izpausme, gleznu krāsainība, daiļskanīgā valoda, kas prasījās dziedama.

Komponists Jānis Norvilis vairākiem dzejoļiem arī komponēja mūziku. Dziesmu «Mājās» («Mūža dziesma») izpildīja A. Šics, ko vēl šodien neesam aizmirsuši. Bez jau minētajām viņš mūziku uzrakstījis vēl piecām dziesmām.

Ilze bija droša un valodīga, un viņas skaļie smiekli atskanēja te vienā, te citā redakcijas telpā. Dzīve viņu nebija lutinājusi, un viņas karstā sirds ļoti alka draudzības un mīlestības.

Viņa dzīvoja sapņu pasaulē, un tie saistījās galvenokārt ar lauku dzīvi par mīļu, brašu puisi, kas padarīs viņu par skaistu māju saimnieci. Tas bija viņas, sērdienes, sapnis, kas skan 1936. gadā uzrakstītajā dzejolī «Mīla». Ilze bija patiesa, vienmēr pateica acīs visu tieši, kaut pati tādēļ dažkārt ļoti cieta.

Jāpievērš uzmanība tai viņas dzejai, kas runā par dzimteni, tās mīlestību, tautas varonību. Ilzei nepagāja garām tā laika traģiskie notikumi pasaulē. Viņas dzejā zem skaistā slēpjas brīdinājums par draudošo ļaunumu no austrumiem: pirmā reālā saskarsme (1939/40. gada ziemā Somijas karā), radusi atskaņu dzejolī «Somija», kaut arī briesmas nav tieši zīmētas. Viņa jau nekad to absolūti tieši nerakstīja. Tas viņas gaišajai dvēselei nebija pieņemams, lai dzejā runātu par asins un briesmu darbiem pret Latviju un cilvēci vispār. Dzejā izskan klusi, jauki un iejūtīgi vārdi par dzimteni, tās mīlestību, salīdzinot to ar gaišo, tīro dabu, tās likumiem, kam pretī stāvēja cilvēku nežēlība, par tiem, kas, diemžēl, bija tikai cilvēku izskatā. Uzsvērts bija tas, kas ļaunumam stāvēja pretī gan ar sidraba lodēm (vārdiem), gan arī gāja bojā cīņās par Latvijas brīvību.

Dzejniecei ir vesels dzejoļu cikls par Latvijas novadiem: Vidzemi, Zemgali, Kurzemi, Latgali. Tie ir izjusti, skaisti, ar gaišām domām, mīlu, labām cerībām par nākotni un bezgalīgu savas dzimtenes mīlestību. Tur ir Latvijas skaistums, gaišums, ziedu smaržas, mīla un brīves alkas. Izlasot gribas doties pļavā, mežā un vienkārši izsmaržot vēju, kurš tai brīdī liekas atnesam visu to jauko, ko vien cilvēks spēj iedomāties un kas tikai patiesi labā pasaulē varētu starp mums būt. Ja dzejniece šodien te būtu, no mums visiem kopā skanētu daudzbalsīgs paldies pāri visai šodien brīvajai Latvijai.

Bet dzejnieces Ilzes Kalnāres spēku plaukums bija trīsdesmito gadu beigas, vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Viņa it kā apzinājās, ka tuvojas tumsas gadi un arī viņas dzīves noriets, ka spēka un talanta plaukums nebūs ilgs ...tāpēc vajadzēja tik alkaini priecāties un arī skumt, meklēt, atrast un visu pārdzīvoto uzrakstīt steidzīgās rindās, lai atstātu mums, nākošām paaudzēm, jo Ilze ticēja, ka Latvija atkal būs un tad labi vārdi tā noderēs, lai varētu mācīties un skaisti dzīvot.

Jāpiemin 1942. gadā tapušais dzejolis «Līgava» par karavīra atgriešanos atvaļinājumā «...uz mūsu vientuļo un saules apstaroto māju, ...mūs svētī debesis un plašas rudzu druvas ...un dzīvojam mēs laimes jausmās vienās, lai gaišā vasara kļūst mūsu dzīves slava.»

Šodien dzejniecei būtu tieši tikpat, cik šodien mūsu Latvijai.

Viņas vārdi uzrunā mūs arī šodien:

«Man Vidzemē palika mājas un sirds,
Reiz ceļš uz turieni atpakaļ ies - - -
Kā asara mātes gredzens man mirdz,
Kad svešā ceļmalā apstājos...
Kad Dievs man dzimteni atpakaļ dos?»
(«Mātes gredzens»)
«Trīs kritīs, bet viens vēl cīnīsies
Līdz savai pēdējai stundai,
Pats pēdējais karavīrs droši smies - -
Es izglābšu tēviju savu.»
(«Pēdējais karavīrs»)

Dzejniece leģionāriem uzrakstījusi dzejoli ar sešiem pantiem no 1945. gada ar nosaukumu «Deviņpadsmitās divīzijas vīri». Skaidrāk un pārliecinošāk nav iespējams pateikt par bezgalīgu ticību izcīnīt brīvību frontē, dzejolī «Kareivis»:

« Es esmu karavīrs, man jācīnās;
Mana svētku svece ir dzīvība,
Ko ziedoju savai tautai,
Mans sapnis – tautas brīvība.»

Dzejolis bez virsraksta no 1946. gada, veltīts latviešu nacionālajiem partizāniem, skaidri redzama dzīve mežā un jau komunisma laika okupācijas pazīme – nodevība:

«Koks, tevi sargādams, noliecas pāri,
Meža zvērs neaiztiek cilvēku bāri,
Tikai brālis latvietis nodod un nīst,
Debesīm asaras līst ...»

Vienā no pēdējiem dzejoļiem dzejniece neko nenožēlo un joprojām tic, ka labais atgriezīsies:

«Es rūgtumu un sāpes pazinu,
Kas cilvēku no putna gaisos šķir,
Un tomēr tūkstošreiz atzinu –
Cik bagāta un skaista dzīve ir.»

Eižens Klucis,

Mazsalacā


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Asja, Asnate, Dāgs, Dārgs
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».