Iedomājies, ka tavā priekšā tiek atvērtas durvis un tu ieej plašā noliktavā, kur atrodas visdažādākās mantas. Te ir gan darba rīki un ieroči, firmīgs apģērbs un apavi, ēdieni un dzērieni, rotas lietas, sporta preces un visdažādākā sadzīves tehnika. Viss tas tev nākotnē var lieti noderēt. Un tev tiek teikts: «Ņem no tā visa tik, cik vien spēj panest! Nekādu ierobežojumu nav. Arī jāmaksā par to nekas nebūs. Tas, ko tu promejot paņemsi sev līdzi, turpmāk piederēs tev un nevienam nebūs tiesību to atņemt.»

Un ko šādā situācijā dari tu? Vispirms tu iepazīsties ar citiem noliktavā ienākušajiem jauniešiem un, paņēmuši no noliktavas plaukta kādu alus kasti, jūs uztaisiet jautru baļļuku. Pēc tam, pirmajā somā kas gadās pa rokai, tu samet dažas cigarešu kārbiņas, kādu paciņu kartupeļu čipsu un dodies projām. Viss. Lai pūst un rūsē tās mantas noliktavas plauktos! Tev tāpat ir labi. Nospļauties par tādu noliktavu un visām mantām, kas tajā iekšā! Bet, pats galvenais – tu esi pamatīgi iegriezis tiem laipnajiem, smaidīgajiem onkuļiem, kas tik pakalpīgi pavēra tavā priekšā šīs noliktavas durvis. Viņi noteikti tagad ir ļoti pārsteigti. Viņi kaut ko tādu no tevis negaidīja. Viņi ir šokā!

Bet onkuļi nav pārsteigti. Viņi nez kādēļ izskatās visai apmierināti un steidz tev un citiem jauniešiem izdalīt apliecības par noliktavas apmeklējumu. Viņi smīnot ieraksta tavu vārdu noliktavu apmeklējušo personu sarakstā.

«Bet tagad, ejiet vien, bērniņi tālāk», viņi saka: «Lūk, visa dzīve jums priekšā! Kāds plašums, kāda brīvība! Visi ceļi un bezgalīgo iespēju apvāršņi jums atvērti. Visa pasaule ir pie jūsu kājām! Ejiet!»

Un tu, kopā ar pārējiem, lepni uz savām iespējām dodaties ceļā. Bet tad atklājas, ka pietrūkst daudzu svarīgu un vajadzīgu lietu. Kurpes un apģērbs nav piemērots šim tālajam ceļam. Tie pāris somā ieliktie aliņi drīz vien ir izdzerti, arī čipsu paka apēsta. Ko darīt?

Un tu ej atpakaļ pie tiem laipnajiem, smaidošajiem onkuļiem, kas kādreiz tik pakalpīgi tavā priekšā vēra bagātīgās noliktavas durvis un sūdzi viņiem savas bēdas. Taču tagad šie onkuļi vairs nesmaida. «Tā ir tava problēma», viņi saka: «Šeit, ārpus noliktavas sienām nekas nav par velti. Viss maksā tik, cik tas maksā! Bet savu iespēju ieiet noliktavā tu jau esi izmantojis. Sorry!»

Nē, nav jau tā, ka tās būtu beigas. Tev atkal tiek piedāvāta iespēja. Ja nospodrināsi onkulim kurpes, saņemsi glāzi gāzēta ūdens. Ja salabosi noliktavas jumtu, būsi nopelnījis pusdienas. Dari ko onkuļi liek un kaut kas jau tev vienmēr tiks atmests. Tikai tas dzīves plašums un bezgalīgo iespēju apvāršņi velti gaidīs vairs tevi un tev līdzīgos.

Jebkura mācību iestāde – skola, koledža, institūts, akadēmija, savā ziņā ir šāda vērtīgu mantu noliktava. Tikai šeit neglabājas materiālas lietas, bet garīgas vērtības. Būt par skolēnu vai studentu, tas nozīmē, ka tev ir dota vienreizēja iespēja paņemt no šīs dārgumu krātuves tik, cik vien tu spēj «panest». Un šīs lietas nav mazsvarīgas. Tās ir jaunas zināšanas, jaunas prasmes, jauna informācija. Tā ir tavu garīgo spēju jauna attīstības pakāpe. Tie ir darba rīki un ieroči, kurus nākotnē izmantos tavs prāts, lai cīnītos par tavu vietu zem šīs saules. Sen pagājuši laiki, kad kaut ko vērā ņemamu dzīvē varēja izcīnīt tikai ar fizisku spēku un lielu rungu rokā. Mūsdienās personīgā labklājība un vieta sabiedrībā tiek izcīnīta tieši ar garīgajiem ieročiem un garīgajiem darba rīkiem. Ja tev ir zināšanas un prasmes par ko citi ir gatavi maksāt naudu, darba tirgū tu izvirzīsies priekšā simtiem un varbūt pat tūkstošiem sev līdzīgo. Jo lielāku naudu par tavām zināšanām un prasmēm kāds gatavs samaksāt, jo vairāk tu pārspēj citus.

Jebkura uzņēmējdarbība, ko tu savā dzīvē izvēlēsies uzsākt un arī pati šī izvēle, balstīsies tikai uz tiem garīgajiem ieročiem un instrumentiem, kurus tu esi sev paņēmis līdzi no skolas, koledžas, institūta. Tai skaitā, arī no šajās mācību iestādēs apgūtās mākas patstāvīgi iegūt informāciju no dažādiem avotiem un pilnveidot savas zināšanas. Lai veiksmīgi vadītu uzņēmumu ir nepieciešamas zināšanas likumdošanā, ekonomikā, tirguszinībās un vēl daudzās citās jomās. Lai pērkot un pārdodot iegūtu, nevis pazaudētu naudu, ir vajadzīga prasme rēķināt. Tie visi ir instrumenti, ar kuru palīdzību tu dzīvē vari izvirzīties starp tūkstošiem sev līdzīgo. Bet konkurence ir milzīga. Uz zemeslodes dzīvo vairāk kā 6,5 miljardi cilvēku. Un gandrīz visi viņi grib labi paēst, apģērbties, braukt lepnās mašīnās un dzīvot ērtās mājās. Bet šādu labumu visiem nepietiek. Par spīti tam, ko tev cenšas iestāstīt dažādi cilvēktiesību aizstāvji, vienlīdzības šajā pasaulē nekad nav bijis, nebūs un arī nevar būt. Priekš visiem var būt izdoti vienādi likumi, bet prasme izmantot šos likumus savā labā mums ir atšķirīga.

Neredzamās, garīgās mantas, kuras tu, izmantojot piedāvāto izdevību, būsi zinību krātuvēs paņēmis savā jaunībā, tavā dzīves laikā pārvērtīsies materiālajos labumos. Ja mēs spētu saskatīt materiālos labumus, kas slēpjas aiz garīgajām mantām, mūsu attieksme pret mācībām būtu pavisam savādāka. Bet mēs to nespējam. Bieži mēs pat nezinām, ko īsti gribam. Bet priekš tiem, kas nezin ko dzīvē grib sasniegt, dzīve atstāj to, kas citiem paliek pāri. Katrs, kas ir spiests pārtikt no tā, kas citiem paliek pāri, zināmā mērā priekš šiem citiem ir ieguvums.

To labi saprot arī tie onkuļi, kas, pieņemot likumus par izglītību un bērnu tiesībām, tavā un citu jauniešu priekšā ir pavēruši zinību krātuvju durvis. Jums gan it kā tiek dota iespēja iegūt izglītību, bet vienlaicīgi arī daudz kas tiek darīts, lai tu un tev līdzīgie šo iespēju pilnā mērā neizmantotu. No vienas puses jūs visu mācību laiku pavada monotoni, apnicīgi, pat kaitinoši aicinājumi mācīties, mācīties, vēl labāk mācīties. Bet no otras puses tiek darīts viss, lai grautu jūsu apziņā zināšanu un mācību procesa nozīmi.

Padomā, kā daudzajās skolēnu sadzīvei veltītajās filmās ir attēloti tie zēni un meitenes, kas cenšas labi mācīties? Parasti viņi ir kaut kādi neveikli, briļļaini dīvaiņi, bez humora izjūtas, kas savu nepilnvērtības kompleksu cenšas kompensēt ar zubrīšanos. Lai negatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprinātu, filmu sižetos tiek iestrādāta dažāda muļķīga vai nelietīga rīcība no šādu zubrītāju puses. Viņi ir «sūdzībbībeles», gļēvuļi, skauģi. Viņi kritiskos brīžos nodod savus biedrus un izmanto negodīgus paņēmienus, lai izvirzītos citu vidū.

Bet kā ir attēloti tie skolotāji, kas skolās cenšas nodrošināt disciplīnu, kārtību un normālam mācību procesam atbilstošu vidi? Viņi ir valdonīgi, histēriski, uzpūtīgi, bezjūtīgi tirāni, kas visdažādākajos veidos cenšas pazemot un salauzt nabaga bērnus, liekot savas varaskāres apmierināšanai, pildīt neskaitāmas, bezjēdzīgas prasības un pienākumus.

Un kādi šajās filmās ir pozitīvie varoņi? Gandrīz vienmēr viņi ir jautri, atraktīvi, izdomas bagāti un bezrūpīgi jaunieši, kas sevi īpaši neapgrūtina ar mācībām. Jo viņiem tāpat viss agrāk vai vēlāk izdodas. Galvenie centieni un intereses, šiem varoņiem parasti ir kaut kur ārpus mācībām un skolas noteiktajiem reglamentiem. Viņu dziļo jūtu pasauli un labos nodomus filmas sākumā parasti nespēj saprast ne skolotāji, ne vecāki, ne skolas biedri. Un tad, filmas gaitā, šie varoņi, ignorējot despotisko pedagogu prasības, skolā pieņemtās uzvedības normas, apzinīgo skolas biedru nosodījumu, mūžīgi darbā aizņemto un neko no dzīves nesaprotošo vecāku brīdinājumus, brīnumainā kārtā pārvar visus šķēršļus un pierāda savu taisnību. Viņi ir uzvarējuši un filmas beigās visi viņiem aplaudē.

Galvenais, ko šādi būvēto filmu sižetu neskaitāmās variācijas cenšas ieprogrammēt tavā un citu jauniešu zemapziņā ir tas, ka mācības skolā nebūt nav galvenais, bet jebkuru mācību iestādi vajag uzskatīt par vietu, kur, kārtojot savstarpējās attiecības un demonstrējot savu unikālo personību, jautri un bezrūpīgi pavadīt laiku.

Kā tu domā, kādēļ jauniešiem domātajā literatūrā, preses izdevumos, televīzijas uzvedumos, filmās ir tik daudz erotikas un tik bieži tiek runāts par seksuāliem jautājumiem. Kādēļ, neskatoties uz visiem formālajiem aizliegumiem, jaunieši bez problēmām internetā var iepazīties ar ārkārtīgi plašu pornogrāfijas klāstu? Ne jau izglītošanas nolūkos tas tiek darīts! Erotikas un seksa propaganda ir ļoti iedarbīgs veids kā novirzīt jūsu uzmanību no mācībām un ne reti jūs pašus padarīt par preci seksa tirgū. Jūs tiekat virzīti uz to, lai nonākuši zināšanu krātuvēs nenodarbotos ar zināšanu vākšanu, bet būtu aizņemti paši ar sevi – ar savām attiecību spēlītēm un izklaidēm.

Jauniešu vidū izplatās smēķēšana, alkohola lietošana, narkomānija. Arī tas nenotiek nejauši. Šo vielu lietošana veido it kā savdabīgu atlasi. Vienam tas var kļūt par nāvīgu slazdu, citam, pateicoties individuālajai nervu sistēmas izturībai un tuvu cilvēku palīdzībai, izdodas no šī slazda izbēgt ar lielākiem vai mazākiem veselības bojājumiem. Katrā ziņā, zaudētājs ir katrs jaunietis, kas uzsācis lietot kādu no šīm vielām. No «brīvā tirgus ekonomikas» viedokļa visizdevīgāk ir jauniešus pieradināt pie smēķēšanas. Nikotīns ātri izdalās no organisma un rada nepieciešamību to ievadīt atkal un atkal, vidēji divdesmit reizes dienā. Turklāt, iedarbības ziņā tas nav tik antisociāls. Bet pats galvenais – no smēķēšanas atkarīgais vergs tik ātri nezaudē darba spējas, kā lietojot citus draņķus.

Tev saka, ka valsts cīnās pret smēķēšanu, alkoholismu un narkomāniju jauniešu vidū? Muļķības! Tā nav cīņa, bet gan reklāmas kampaņa, kas darbojas pēc «aizliegtā augļa principa», padarot šo vielu lietošanu vēl pievilcīgāku. Nopietnās cīņas uz dzīvību un nāvi notiek nežēlīgi, slepeni un klusi. Par tām netiek bazūnēts laikrakstos, žurnālos un televīzijā. Pie mūsdienu augsti attīstītajām tehnoloģijām, kad ar zemes pavadoņu palīdzību var novērot pat atsevišķu cilvēku, kurš strādā savā sakņu dārzā, opija magoņu un narkotisko kaņepju lauku atrašanās vietas noteikt nav problēma. Noklausīšanās un izsekošanas tehnika, savukārt, ļauj pilnībā atklāt un likvidēt visus narkotiku izplatības tīklus un narkomānu perēkļus. Ja pasaules mērogā valstis, pasludinot narkotiku ražotājus un izplatītājus ārpus likuma, uzsāktu vienotu un nežēlīgu cīņu, narkotiku tirdzniecība visā pasaulē tiktu likvidēta nepilna gada laikā. Bet kādēļ gan iznīcināt to, kas ienes milzīgu peļņu uz cilvēku muļķības rēķina? Atsevišķi «brīvā tirgus» ideologi pat ir izteikuši priekšlikumu, ka visas narkotikas būtu jālegalizē, lai «atņemtu noziedznieku aprindām nesamērīgi lielo peļņu» un novirzītu to valsts kasē.

Bet atgriezīsimies pie izglītības. Papildus tam, ka nemanāmi tavā un citu jauniešu apziņā tiek mazināts izglītības nozīmīgums, vēl arī pats mācību process priekš jums ir padarīts maksimāli apgrūtinošs un garlaicīgs. Ņemsim kaut vai tādus interesantus priekšmetus, kā ķīmija un fizika. Palasi šo priekšmetu mācību grāmatas pamatskolām! Grūti būs atrast vēl garlaicīgāku un sarežģītāku attiecīga līmeņa lasāmvielu. Definīcijas, formulas, svešvārdu un speciālo terminu pārpilnība. (Bet pamatskolu programmas taču būtu jāizstrādā tā, lai radītu vispārēju priekšstatu un interesi par attiecīgo priekšmetu!) Tas ir apmēram tas pats, kas mantu noliktavā vērtīgas mantas iesaiņot iespējami neglītās kastēs, kuras tad novietot uz augstiem plauktiem, lai tev par tām nerastos interese un arī piekļūt tu tik viegli tur nevarētu.

Situācija ar citiem mācību priekšmetiem nav labāka. Piemēram, svešvalodu apguvē galvenais uzsvars tiek likts uz gramatiku. Un pamēģini tikai apšaubīt gramatikas nozīmi svešvalodu apgūšanā! Svešvalodu speciālisti tevi nolinčos. Bet, lai pasaka man šie svešvalodu speciālisti, kā tas nākas, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas ļoti labi un tekoši runā angļu, spāņu vai ķīniešu valodā un tajā pašā laikā neko nav dzirdējuši par tādu gramatiku?! Vēl vairāk – viņi vispār neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un kā latviešu un krievu bērni, pagalmā kopā spēlējoties, tik ātri iemācās gan latviešu, gan krievu valodu? Neticu, ka viņi savā starpā pārrunā lietvārdu vai darbības vārdu locīšanu tagadnes, pagātnes un nākotnes formās. Acīm redzot, kaut kas mums skolās ieviestajā svešvalodu mācīšanas metodikā tomēr ir nepareizs. Sarunvalodas un gramatikas mācīšana nav sabalansēta. Bet varbūt, tieši otrādi – viss ir pareizi? Jo, kaļot galvā gramatikas likumus, ātri vien zūd interese par jebkuru svešvalodu. Un bērni aiziet no skolas, nepaņemot sev līdzi vērā ņemamas svešvalodas zināšanas. Iespēja iegūt šo nozīmīgo prasmi savā garīgajā bagāžā paliek neizmantota. Nākotnē visi šie jaunieši uz profesijām, kur nepieciešamas svešvalodas zināšanas, ir konkurēt nespējīgi.

Gandrīz katru dienu tev no saviem vecākiem vai skolotājiem nākas dzirdēt apnicīgus mudinājumus mācīties, bet šeit un tūlīt nekādu īpašu labumu no šīs mācīšanās tu neizjūti. Jo tiem, kas ignorē pedagogu prasības un nemācās ir tādas pašas skolēnu tiesības un vieta klasē, kā apzinīgajiem. Arī pati mācīšanās ir garlaicīga, nogurdinoša, grūta, bet apkārt ir tik daudz pievilcīgāku, interesantāku un kārdinošāku lietu. Vai gan kāds brīnums, ja tev rodas iekšējs protests un neapmierinātība ar šādu situāciju? Un šis protests vēršas vispirms jau pret tiem, kuri aicina nodarboties ar šo apnicīgo mācīšanos. Tā rodas jaunieši, kas demonstratīvi ignorē skolas kārtības noteikumus un neklausa ne skolotājus, ne savus vecākus. Viņi smēķē, lieto alkoholu, narkotikas, nemācās, piedalās dažādās krimināla rakstura aktivitātēs, bēg no skolas, klaiņo. Pašiem viņiem liekas, ka ar šādu rīcību viņi kādam ir metuši izaicinājumu, apliecinājuši savu pārākumu pār sabiedrības morāles normām, «stulbajiem likumiem», ieriebuši, iespītējuši «apnicīgajiem skolotājiem». Bet tā tas nav. Īstenībā viņi ir izdarījuši tieši to, ko no viņiem gaida un uz ko viņus visu laiku slepeni virza. Viņi ir atteikušies no sev nākotnē tik noderīgajām zināšanām. Jā, viņi to ir izdarījuši nedaudz asākā formā, kā citi, bet vienalga, tā ir labprātīga izstāšanās no spēles, to pat tā īsti neuzsākot. Tā ir atteikšanās no savām nākotnes iespējām citiem par labu, jo tā ienesīgā vieta sabiedrībā, ko katrs šāds jaunietis būtu varējis ieņemt, jau nepaliks tukša.

Papildus tam, viņi ir izdarījuši visu, lai pievienotos pašam zemākajam, pašam beztiesiskākajam sabiedrības slānim – noziedzniekiem. Šāda veida protestējošu dumpinieku parādīšanās nav nekāds pārsteigums. Priekš viņiem jau viss ir iepriekš sagatavots – attiecīgās juridiskās normas, tiesa, policija, nepilngadīgo likumpārkāpēju ieslodzījuma vietas, cietumi. Noziedzniekiem jau sen šajā sabiedrībā ir ierādīta sava vieta un loma. Nepateicīgā «grēkāžu» un «peramo zēnu» loma.

Var teikt, ka būt par noziedznieku – tā arī savā ziņā ir profesija. Un Krimināllikumā mēs varam izlasīt šai «profesijai» piederošo amatu aprakstus, kā arī uzzināt par katram «darbam» noteikto «atlīdzību». Atšķirībā no citām profesijām, kur par darbu cilvēki saņem garantētu samaksu, noziedznieka profesijā strādājošajiem kā atlīdzība tiek paredzēti dažādi ieslodzījuma termiņi un citi soda veidi. Tādēļ noziedzību par savu «pamatprofesiju» izvēlas tikai truli un garīgi neapdāvināti ļautiņi. Viņi nesaprot, ka būt par noziedznieku, tas nozīmē dzīvot nepārtrauktā nedrošībā un bailēs.

Pēkšņi un negaidot jebkurš noziedznieks var tikt atmaskots un notiesāts, bet visi viņa nelikumīgi iegūtie naudas līdzekļi un šķietamā labklājība atņemta. Noziedznieki taču ir tie, kas dod iespēju savas algas pelnīt gan tiesnešiem un advokātiem, gan cietumsargiem un policistiem. Bez tam, arī noziedznieku pasaulē zināšanas un prasmes spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Šeit, ne reti tas ir pat izdzīvošanas jautājums. Tādēļ tie, kuri priekšlaicīgi pamet mācības skolā, arī noziedznieku pasaulē uz veiksmi var necerēt. Nekas vairāk par primitīva ierindas noziedznieka likteni, kura galvenā mājvieta ir cietums, tādus nesagaida. Ar noziedzīgām darbībām iedzīvoties bagātībā izdodas tikai atsevišķiem cilvēkiem, kam noziedzība ir savdabīga «blakus nodarbošanās», kurā viņi panākumu gūšanai ļaunprātīgi izmanto gan tās pašas mācību iestādēs iegūtās zināšanas, gan savu pamatprofesijā ieņemamo amatu vai dienesta stāvokli.

Bet, atstāsim noziedzniekus viņu liktenim. Neizmantojot savas iespējas viņi ir izdarījuši izvēli. Tev un man šī viņu izvēle ir vienaldzīga. Mums vienaldzīga ir jebkura cilvēka izvēle, ja vien tā kaut kādā veidā neskar mūs un mūsu personiskās intereses. Vienaldzība pazūd, ja kāds izvēlas kļūt par konkurentu mums. Vienalga, vai tas būtu labi atalgots darbs, peļņa biznesā, panākumi mīlestības lietās vai godalgota vieta kādā konkursā. Jo vairāk spējīgāku un spēcīgāku konkurentu, jo mazākas un grūtāk piepildāmas ir mūsu pašu izredzes. Vai tad tas nebūtu jauki, ja mēs pašu bīstamāko konkurentu domas, centienus un intereses kaut kādā veidā varētu novirzīt citā virzienā? Tā laipni, nemanāmi un ar smaidu. Tā, lai vismaz daļa no viņiem paši atteiktos no šīs iespējas – būt mūsu konkurenti. Un arī mūsu ienaidnieki lai viņi nekļūtu, jo ienaidnieks taču ir visniknākais, vissīvākais konkurents.

Jā, izrādās, ka katrā no mums iekšā sēž tāds «laipns onkulis», kurš nevienam negrib varmācīgi atņemt viņa iespējas, bet labprāt ir gatavs padarboties, lai zināmos gadījumos citi šīs savas iespējas neizmantotu.

Tādi esam mēs un tāda ir sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Ko darīt? Mācīties par spīti visam! Ja kaut kas tev sagādā grūtības, tad tas ir vēl viens iemesls, lai tu to paveiktu. Visā pasaulē ir tikai viens vienīgs cilvēks, kurš šajā lietā tik tiešām var tev palīdzēt. Un viņa rīcībā ir daudzas iespējas, kuras var un vajag izmantot. Šis cilvēks esi tu pats.

Jānis Miezītis.