Pēdējās desmitgades sociālekonomiskais un politiskais
process Latvijā uzskatāmi parāda, kādas sociāli un nacionāli postošas sekas var
būt privātīpašuma stihijai, ko pavada ideoloģiski mīti par denacionalizāciju,
par «Rietumu» demokrātiju, parlamentārismu, daudzpartiju sistēmu u.c. Reālajā
dzīvē diendienā pārliecināmies, ka tie visi ir salti meli. Pat sliktāk:
patiesībā mēs redzam kā viena tautu paverdzināšanas sistēma — «sociālistiskā»
tiek nomainīta ar rafinētāku — kapitālistisko, kā viens demokrātijas
falsifikācijas veids — Tautas deputātu padomes — tiek aizstāts ar vēl melīgāku
– Saeimu un, visbeidzot, kā vienu okupāciju — no Austrumiem — nomaina nākamā —
no Rietumiem. Pat personālijas, kas organizē un piedalās visās šajās
nekrietnībās pret nāciju, abos gadījumos nereti ir vienas un tās pašas. Arī tā
nav nejauša sakritība. Mēģināsim apsekot visu šo sociālo negāciju būtiskos
cēloņus.
Jau pirmās Brīvvalsts celtniecība Latvijā 20. gadsimta
20.–30. gados sadūrās ar asu konfliktu starp privātīpašuma attiecībām
sabiedrībā, no vienas puses, un nacionālas valsts ideāliem, no otras. Kad
konflikts samilza, politiskais apvērsums valstī kļuva neizbēgams. Tieši šādi un
ne citādi jāsaprot pēc K. Ulmaņa iniciatīvas sāktā varas struktūras
pārkārtošana valstī 1935. gada 15. maijā. Tā izrādījās vēsturiski nobriedusi
nepieciešamība un politiski loģisks iepriekšminētās pretrunas risinājums
dotajos kritiskajos apstākļos.
Bet pievērsīsimies mūsdienām un mēģināsim kaut nedaudz tikt
skaidrībā jautājumā par īpašuma formām un to atbilstību nacionālas Tautas
valsts celtniecības uzdevumiem šodienas Latvijā. Novērojot īpašuma formu
veidošanos mūsu zemē pēdējo gadu laikā, pirmais, ko pamanām, ir pastāvošā
politiskā režīma plaši propagandētais mīts par denacionalizāciju, kuru tas ar
visiem spēkiem tiecas īstenot valsts likumdošanā un dzīvē. Bez īpašas analīzes
ir skaidrs, ka mīts par denacionalizāciju ir kāda cita, mums jau labi pazīstamā
mīta (par nacionalizāciju) dvīņubrālis. Tātad patlaban Latvijā notiekošā būtību
var saprast tikai pēc tam, kad ir labi apsekota tā īpašuma forma, ko grasāmies
denacionalizēt, proti, tā saucamais padomju vai sociālistiskais īpašums. Bet,
ak vai, komunistiskā Latvijā nekāds nacionālais īpašums taču nepastāvēja! Visu
īpašumu kopā ar pašu valsti pārvaldīja «sarkanie» – komunistiskā varas
birokrātija, saukta arī par nomenklatūru. Tautai, nācijai nepiederēja nekas –
tāpēc jau arī cīnījāmies, lai nokratītu šo liekulīgo un netaisnīgo «sarkano
baronu» jūgu ar visām viņu privilēģijām un nepārtrauktiem ideoloģiskiem murgiem
par tautas varu un nacionalizēto īpašumu. Nav jau obligāti jābūt padomju laika
disidentam, lai apjēgtu, ka visas runas par nacionalizāciju un sociālistisko
īpašumu bija tikai tā laika propagandas triks un viltus. Bet šodien kādam ir
visai izdevīgi izmantot šos pagātnes melus un no tiem meistarot jaunus – par
denacionalizāciju. Skaidrs, ka šādā veidā sociālā ačgārnība netiek likvidēta,
bet gan gluži otrādi, – vienu melu vietā nu ir divi: vecie un jaunie.
Secinam: nekādas revolūcijas vispār nebija – nedz
«dziesmotās», nedz «puķotās», nekādas. Patiesībā nebija arī «barikāžu». Tas
viss bija atjaunotās nomenklatūras blefs viņas varas spēlēs ar Maskavu. Tika
nomainītas izkārtnes un saukļi, bet sociālā būtība nemainījās. Tautas atmodas
sociāli konstruktīvais posms aprāvās vēl 1988. gada rudenī, kad tā laika
komunistiskai varai ar viltu un nodevību izdevās pārtvert šo tautas atmodas
enerģiju un novirzīt to sev sociāli un politiski vēlamā virzienā. Tieši tolaik
nācijai tika nozagta revolūcija un valsts (gan vēl neiekarotā). Tad arī dzima
atjaunotās propagandas murgs par «denacionalizāciju», kas patiesībā nozīmē
tikai to, ka komunistiskie zagļi un varmākas vienkārši legalizēja, pārdalīja
un pēc Rietumu parauga modernizēja to, kas viņiem jau piederēja, proti, varu,
īpašumu u.tml. Tā teikt, izmantoja «dienesta stāvokli», vēl labāk teikt,
izmantoja padomju «nomenklatūrisko statusu». Tas izskaidro arī politiski un
ekonomiski prominento personāliju neparasti lielo sakritību tolaik un tagad.
Līdzīgi var spriest arī par Latvijas deokupāciju: Austrumu
varas aizbildņi tika nomainīti ar Rietumu. Un pašsaprotams, šāda – sociāli
netaisnīga un tautai naidīga – vara bez aizbildņiem vispār nevar pastāvēt. Tas
ir politisks likums, kuram nav un nevar būt izņēmumu. Šis likums pierāda, ka
nacionāli neatkarīgas Tautas valsts būvniecība nav savienojama ar šādu nācijai
nodevīgu politisku režīmu pastāvēšanu.
Vēl jāpiebilst, ka tautas ilūziju par it kā notiekošo
revolūciju ievērojami pastiprināja patiešām notiekošais varas modernizācijas
process. Taču velti nemānīsim sevi, jo šo «jauninājumu» patiesā jēga un sekas
ir cilvēka vēl lielāka nekā iepriekš sociālā atkarība no varas un beztiesīgums.
Saeima, daudzpartiju sistēma, privatizācija utt., utml. – tās visas ir varas
jauno kungu prioritātes. Tautai tiek atlicināts pavisam citas «privilēģijas»:
politiskā vientiesība un aklums, gļēvums un paklausība, nabadzība un posts.
Nepretendējot uz izsmeļošu analīzi, šim īsajam pārskatam
vajadzētu mūs tomēr tuvināt arī kādai pozitīvai un cerīgai atziņai –
kopsavilkumam. Proti, visām minētajām nejēdzībām ir tikai viena alternatīva:
nacionāli un sociāli sabalansēta valsts – nacionāla Tautas valsts. Pirmie
soļi tās virzienā būtu šādi:
1. Saliedēt visus nacionāli patriotiski un sociāli
progresīvi noskaņotus cilvēkus vienotā tautas nacionāli – sociālā kustībā.
2. Panākt tautas vēlēta Prezidenta institūcijas izveidi,
kas spētu ierobežot un neitralizēt «demokrātiskā» daudzpartiju parlamenta
politikāņu tiesisko un politisko patvaļu valstī.
3. Nacionalizēt un monopolizēt procentu kapitālu (augļotāju
kapitāls) Nacionālajā bankā.
4. Pārtraukt visādas politikāņu iecerētās un izplānotās
Latvijas «virzības» uz dažādiem ekonomiskiem, militāriem un politiskiem
konglomerātiem Rietumos un Austrumos, Dienvidos un Ziemeļos. It īpaši, uz
Eiropas Savienību un NATO. Šos mūsu neatkarībai un brīvībai kardinālos
jautājumus lems pati tauta, kad būs pārvarējusi iekšējo sociālo reakciju un
politisko nestabilitāti valstī.
5. Pieprasīt pārtraukt zaimošanos par mūsu Brīvvalsts
vēsturi, tās vērtībām un simboliem, kas uzskatāmi par nācijas svētumu. Norādīt,
ka šim postpadomīgajam režīmam ar mūsu Neatkarīgās valsts vēsturi nav ne
mazākās dzīves saiknes. – Ja ir tāda «svētku un karogu nieze», lai svin
savu īsto – padomīgo vēsturi.
6. Sākt nesaudzīgu cīņu pret cilvēku un nācijas
sociālekonomisko paverdzināšanu un izputināšanu. Nost ar Latviešu «biezajiem»!
Nacionālā Tautas tiesa būs barga – padomājiet jau šodien par to, «veiksmes
džentlmeņi»!
Valdis Turins