Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu


Mīts par denacionalizāciju
12.12.2007

Pēdējās desmitgades so­ciālekonomiskais un politiskais process Latvijā uzskatāmi parāda, kādas sociāli un nacionāli postošas sekas var būt privātīpašuma stihijai, ko pavada ideoloģiski mīti par denacionalizāciju, par «Rietumu» demokrātiju, parlamentārismu, daudzpartiju sistēmu u.c. Reālajā dzīvē diendienā pārliecināmies, ka tie visi ir salti meli. Pat sliktāk: patiesībā mēs redzam kā viena tautu paverdzināšanas sistēma — «sociālistiskā» tiek nomainīta ar rafinētāku — kapitālistisko, kā viens demokrātijas falsifikācijas veids — Tautas deputātu padomes — tiek aizstāts ar vēl melīgāku – Saeimu un, visbeidzot, kā vienu okupāciju — no Austrumiem — nomaina nākamā — no Rietumiem. Pat personālijas, kas organizē un piedalās visās šajās nekrietnībās pret nāciju, abos gadījumos nereti ir vienas un tās pašas. Arī tā nav nejauša sakritība. Mēģināsim apsekot visu šo sociālo negāciju būtiskos cēloņus.

Jau pirmās Brīvvalsts celtniecība Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados sadūrās ar asu konfliktu starp privātīpašuma attiecībām sabiedrībā, no vienas puses, un nacionālas valsts ideāliem, no otras. Kad konflikts samilza, politiskais apvērsums valstī kļuva neizbēgams. Tieši šādi un ne citādi jāsaprot pēc K. Ulmaņa iniciatīvas sāktā varas struktūras pārkārtošana valstī 1935. gada 15. maijā. Tā izrādījās vēsturiski nobriedusi nepieciešamība un politiski loģisks iepriekšminētās pretrunas risinājums dotajos kritiskajos apstākļos.

Bet pievērsīsimies mūsdienām un mēģināsim kaut nedaudz tikt skaidrībā jautājumā par īpašuma formām un to atbilstību nacionālas Tautas valsts celtniecības uzdevumiem šodienas Latvijā. Novērojot īpašuma formu veidošanos mūsu zemē pēdējo gadu laikā, pirmais, ko pamanām, ir pastāvošā politiskā režīma plaši propagandētais mīts par denacionalizāciju, kuru tas ar visiem spēkiem tiecas īstenot valsts likumdošanā un dzīvē. Bez īpašas analīzes ir skaidrs, ka mīts par denacionalizāciju ir kāda cita, mums jau labi pazīstamā mīta (par nacionalizāciju) dvīņubrālis. Tātad patlaban Latvijā notiekošā būtību var saprast tikai pēc tam, kad ir labi apsekota tā īpašuma forma, ko grasāmies denacionalizēt, proti, tā saucamais padomju vai sociālistiskais īpašums. Bet, ak vai, komunistiskā Latvijā nekāds nacionālais īpašums taču nepastāvēja! Visu īpašumu kopā ar pašu valsti pārvaldīja «sarkanie» – komunistiskā varas birokrātija, saukta arī par nomenklatūru. Tautai, nācijai nepiederēja nekas – tāpēc jau arī cīnījāmies, lai nokratītu šo liekulīgo un netaisnīgo «sarkano baronu» jūgu ar visām viņu privilēģijām un nepārtrauktiem ideoloģiskiem murgiem par tautas varu un nacionalizēto īpašumu. Nav jau obligāti jābūt padomju laika disidentam, lai apjēgtu, ka visas runas par nacionalizāciju un sociālistisko īpašumu bija tikai tā laika propagandas triks un viltus. Bet šodien kādam ir visai izdevīgi izmantot šos pagātnes melus un no tiem meistarot jaunus – par denacionalizāciju. Skaidrs, ka šādā veidā sociālā ačgārnība netiek likvidēta, bet gan gluži otrādi, – vienu melu vietā nu ir divi: vecie un jaunie.

Secinam: nekādas revolūcijas vispār nebija – nedz «dziesmotās», nedz «puķotās», nekādas. Patiesībā nebija arī «barikāžu». Tas viss bija atjaunotās nomenklatūras blefs viņas varas spēlēs ar Maskavu. Tika nomainītas izkārtnes un saukļi, bet sociālā būtība nemainījās. Tautas atmodas sociāli konstruktīvais posms aprāvās vēl 1988. gada rudenī, kad tā laika komunistiskai varai ar viltu un nodevību izdevās pārtvert šo tautas atmodas enerģiju un novirzīt to sev sociāli un politiski vēlamā virzienā. Tieši tolaik nācijai tika nozagta revolūcija un valsts (gan vēl neiekarotā). Tad arī dzima atjaunotās propagandas murgs par «de­nacionalizāciju», kas patiesībā nozīmē tikai to, ka komunistiskie zagļi un varmākas vienkārši legalizēja, pārdalīja un pēc Rietumu parauga modernizēja to, kas viņiem jau piederēja, proti, varu, īpašumu u.tml. Tā teikt, izmantoja «dienesta stāvokli», vēl labāk teikt, izmantoja padomju «nomenklatūrisko statusu». Tas izskaidro arī politiski un ekonomiski prominento personāliju neparasti lielo sakritību tolaik un tagad.

Līdzīgi var spriest arī par Latvijas deokupāciju: Austrumu varas aizbildņi tika nomainīti ar Rietumu. Un pašsaprotams, šāda – sociāli netaisnīga un tautai naidīga – vara bez aizbildņiem vispār nevar pastāvēt. Tas ir politisks likums, kuram nav un nevar būt izņēmumu. Šis likums pierāda, ka nacionāli neatkarīgas Tautas valsts būvniecība nav savienojama ar šādu nācijai nodevīgu politisku režīmu pastāvēšanu.

Vēl jāpiebilst, ka tautas ilūziju par it kā notiekošo revolūciju ievērojami pastiprināja patiešām notiekošais varas modernizācijas process. Taču velti nemānīsim sevi, jo šo «jauninājumu» patiesā jēga un sekas ir cilvēka vēl lielāka nekā iepriekš sociālā atkarība no varas un beztiesīgums. Saeima, daudzpartiju sistēma, privatizācija utt., utml. – tās visas ir varas jauno kungu prioritātes. Tautai tiek atlicināts pavisam citas «privilēģijas»: politiskā vientiesība un aklums, gļēvums un paklausība, nabadzība un posts.

Nepretendējot uz izsmeļošu analīzi, šim īsajam pārskatam vajadzētu mūs tomēr tuvināt arī kādai pozitīvai un cerīgai atziņai – kopsavilkumam. Proti, visām minētajām nejēdzībām ir tikai viena alternatīva: nacionāli un sociāli sabalansēta valsts – nacionāla Tautas valsts. Pirmie soļi tās virzienā būtu šādi:

1. Saliedēt visus nacionāli patriotiski un sociāli progresīvi noskaņotus cilvēkus vienotā tautas nacionāli – sociālā kustībā.

2. Panākt tautas vēlēta Prezidenta institūcijas izveidi, kas spētu ierobežot un neitralizēt «demokrātiskā» daudzpartiju parlamenta politikāņu tiesisko un politisko patvaļu valstī.

3. Nacionalizēt un monopolizēt procentu kapitālu (augļotāju kapitāls) Nacionālajā bankā.

4. Pārtraukt visādas politikāņu iecerētās un izplānotās Latvijas «virzības» uz dažādiem ekonomiskiem, militāriem un politiskiem konglomerātiem Rietumos un Austrumos, Dienvidos un Ziemeļos. It īpaši, uz Eiropas Savienību un NATO. Šos mūsu neatkarībai un brīvībai kardinālos jautājumus lems pati tauta, kad būs pārvarējusi iekšējo sociālo reakciju un politisko nestabilitāti valstī.

5. Pieprasīt pārtraukt zaimošanos par mūsu Brīvvalsts vēsturi, tās vērtībām un simboliem, kas uzskatāmi par nācijas svētumu. Norādīt, ka šim postpadomīgajam režīmam ar mūsu Neatkarīgās valsts vēsturi nav ne mazākās dzīves saiknes. – Ja ir tāda «svētku un karogu nieze», lai svin savu īsto – padomīgo vēsturi.

6. Sākt nesaudzīgu cīņu pret cilvēku un nācijas sociālekonomisko paverdzināšanu un izputināšanu. Nost ar Latviešu «biezajiem»! Nacionālā Tautas tiesa būs barga – padomājiet jau šodien par to, «veiksmes džentlmeņi»!

Valdis Turins


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».