Po­li­tis­kā cī­ņa sa­stāv no vai­rā­kām no­sa­cī­tām no­za­rēm, un gal­ve­nā ir pro­pa­gan­da. Neskaitāmas reizes lietots teiciens, tāpat kā divreiz di­vi, bet tā bū­tī­ba ne­mai­nī­sies ne­kad, jo pa­ma­to­ta uz cil­vē­ka vā­jī­bām, īpat­nī­bām un ci­tām īpa­šī­bām, kas ir ne­mai­nī­gas no tā ra­dī­ša­nas. Kaut arī šis vārds ir bie­ži pie­mi­nēts un ie­gu­vis ne­ga­tī­vu ska­ņu un dau­dzi to no­liedz, to­mēr to meis­ta­rī­gi iz­man­to mū­su pre­ti­nie­ki. Pro­pa­gan­da ne­drīkst būt mēr­ķis, bet gan lī­dzek­lis, un tās for­mai ir jā­bal­stās uz mēr­ķi. Ja kā­du ap­svē­ru­mu dēļ mai­nās mēr­ķis, līdzi jā­mai­nās arī pro­pa­gan­dai. Ci­tā­di tā kļūs neie­dar­bī­ga. Pro­pa­gan­da ir jā­vērš ti­kai uz vien­kār­šo tau­tu, kas da­žā­du ap­svē­ru­mu dēļ slik­ti orien­tē­jas po­li­tis­kās no­ri­sēs, un pa­ma­to­ti vai ne­pa­ma­to­ti, to­mēr lat­vie­šus ie­da­la sa­vē­jos un pre­ti­nie­kos, la­ba­jos un slik­ta­jos, mū­sē­jos un... . Mū­su mēr­ķu pro­pa­gan­da ne­var ap­tvert vi­sus lat­vie­šus. Kaut arī mums dzim­tā va­lo­da ir vie­na, bet sa­pro­tam un uz­tve­ram mēs da­žā­di. Ja gri­bam uz­ru­nāt in­te­li­ģen­ci, tad tiem nav va­ja­dzī­ga pro­pa­gan­da, bet gan pre­cīzs un bie­ži de­ta­li­zēts lie­tas iz­klāsts un pa­ma­to­jums, un tas nav pro­pa­gan­das uz­de­vums. Pro­pa­gan­das uz­de­vums nav iz­glī­tot, bet gan ie­dar­bo­ties uz pla­šām tau­tas ma­sām, ­pa­da­rot tās uz­tve­rei sa­pro­ta­mus mū­su mēr­ķus un to sa­snieg­ša­nas ce­ļus. Pro­pa­gan­das uz­de­vums ir ie­dar­bo­ties uz lat­vie­šu jū­tām ne­vis uz ap­rē­ķi­niem un lo­ģis­kiem se­ci­nā­ju­miem. Jo lie­lā­kam cil­vē­ku skai­tam ir do­mā­ta pro­pa­gan­da, jo ele­men­tā­rā­kai tai jā­būt. Tai ir jā­būt mak­si­mā­li vien­kār­šai un ne­pār­pro­ta­mai. Jo ma­zāk ta­jā būs zi­nāt­nis­ko ap­rē­ķi­nu, ci­pa­ru un ci­tas sta­tis­ti­kas, jo lie­lā­ki būs pa­nā­ku­mi. Par pro­pa­gan­das kva­li­tā­ti var spriest ti­kai pēc at­bal­stī­tā­ju skai­ta un ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne pēc at­se­viš­ķu zi­no­šu un tau­tā po­pu­lā­ru cil­vē­ku vie­dok­ļiem. Tie bie­ži neiz­prot vien­kār­šās tau­tas uz­tve­ri, un vi­ņu mēr­auk­la ir pa­šu zi­nā­ša­nas un iz­prat­ne. Ir jā­prot pa­rei­zi iz­prast tau­tas no­ska­ņo­ju­mu, un ti­kai tad ir ie­spē­ja uz­ru­nāt to tai sa­pro­ta­mā va­lo­dā.

Ot­rā sva­rī­gā­kā lie­ta: pro­pa­gan­da ne­drīkst būt daudz­pu­sī­ga. Tau­tas uz­tve­res spē­jas ir ļo­ti ie­ro­be­žo­tas, tā ir ļo­ti aiz­mār­šī­ga. Tā­dēļ pro­pa­gan­dai jā­būt skaid­ri iz­teik­tai un, vē­lams, lo­zun­gu un vien­kār­šu pla­kā­tu vei­dā. Tie ne­bei­dza­mi jā­at­kār­to un jā­at­kār­to. Ti­kai tā var sa­sniegt dzir­dī­gas ausis un at­bal­sto­šas sir­dis. Ja pro­pa­gan­da būs daudz­pu­sī­ga un zi­nāt­nis­ka, tās ie­dar­bī­ba ma­zi­nā­sies, jo tau­ta ne­spēj un ne­vē­las ap­gūt tai pa­re­dzē­to «iz­glī­to­jo­šo» ma­te­ri­ālu. Līdz ar to pa­nā­ku­mi būs ma­zi, ja vis­pār būs. Tau­ta nav zi­nāt­nie­ki un ju­ris­ti, tau­ta ne vien­mēr ir spē­jī­ga iz­da­rīt sa­prā­tī­gus se­ci­nā­ju­mus, tau­ta bie­ži svār­stās un krīt no vie­nas ga­lē­jī­bas ot­rā. Ja mēs sa­vās uz­stā­ša­nās vai kā­ ci­tā­di pub­lis­ki pau­žam šau­bas par sa­vu dar­bī­bu, sa­viem par­tne­riem, sa­viem mēr­ķiem un to sa­snieg­ša­nas ie­spē­jām, tad tau­ta ne­vis iz­prot mū­su šau­bas un rū­pes, bet gan sāk svār­stī­ties un vairs nav spē­jī­ga iz­lemt mums par la­bu. Tau­tas jū­tas ir vien­kār­šas un ne­pa­zīst vē­sa prā­ta sprie­de­lē­ša­nu. Tā ne­pa­zīst pus­pa­tie­sī­bas. Mēs ne­drīk­stam mai­nīt pro­pa­gan­das sa­tu­ru. Mēs va­ram pro­pa­gan­dēt sa­vus lo­zun­gus daudz­vei­dī­gi, bet mums ir jā­pa­nāk mū­su klau­sī­tā­jos un la­sī­tā­jos viens un tas pats se­ci­nā­jums. Lo­zun­gam jā­at­kār­to­jas jeb­ku­ras ru­nas bei­gās. Kaut arī sa­lī­dzi­nā­jums ne vi­sai at­bil­stošs, bet pa­vē­ro­jiet, kā tir­go­tā­ji pa­nāk sa­vas pre­ces pār­do­ša­nu ma­su ap­dul­li­nā­ša­nas lī­dzek­ļos ar vie­nu un to pa­šu, līdz rie­bu­mam, bet ar vie­nu un to pa­šu. In­te­li­ģen­tu cil­vē­ku tas tra­ci­na, bet tau­ta iz­lik­ta­jās la­ma­tās ie­krīt, un vei­kals plaukst.

Mums ir pre­ti­nie­ki, un vi­ņu dar­bī­bas vei­di ir da­žā­di, un mū­su mēr­ķus sa­sniegt vi­ņi trau­cēs da­žā­di. Gan ar sa­vu cil­vē­ku dar­bī­bu mū­su rin­dās, gan ci­tā­di. Tā ir cī­ņa, un cī­ņā ir arī zau­dē­ju­mi, kri­tu­šie. Cī­ņā nav upu­ru. Upu­ri ir tad, ja ne­cī­nās, bet pa­kļau­jas. Dau­dzi ta­gad sa­ka, ka vi­ņiem ne­esot ie­spē­ju cī­nī­ties par lat­vie­šiem, jo esot va­ja­dzīgs darbs, al­ga, iz­ti­ka, rīt­die­na utt. Tad man ir jau­tā­jums: kāds darbs bi­ja un kā­du sa­mak­su so­lī­ja le­ģi­onā­riem, na­ci­onā­liem par­ti­zā­niem un ci­tiem par mums kri­tu­šiem? Vi­ņi, ša­jā cī­ņā ie­sais­to­ties, zie­do­ja vi­su, gan sa­vu dar­bu, gan al­gu, gan arī dzī­vī­bu, un, ja vi­ņi uz mums no de­be­sīm no­rau­gās, tad ko vi­ņi par mums do­mā? Varbūt vi­ņi sa­ka tāpat kā šo­dien dažs labs ba­ri­kā­žu un at­mo­das da­līb­nie­ks: ja es bū­tu zi­nā­jis, kā tā­da tā Lat­vi­ja būs, ne­bū­tu uz ba­ri­kā­dēm stā­vē­jis...

Lat­vi­ja ir tā­da, kā­du mēs esam pel­nī­ju­ši. Un viss la­bais, kas ta­jā, ir mū­su iz­da­rī­tais, tāpat kā slik­tais. Man teiks: to iz­da­rī­ja tie slik­tie oku­pan­ti. Bet kur tu bi­ji, kad viņš to da­rī­ja, kā tu tam pre­to­jies? Jeb vai tā­di bi­ja lai­ki un citā­dāk ne­va­rē­ja?

Le­onards In­kins