Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Skolā, skolā iesim skolā...
25.12.2007

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzi bēr­nu ve­cā­ki un sko­lo­tā­ji ar­vien ska­ļāk sāk pro­tes­tēt pret tiem jaun­ie­ve­du­miem Lat­vi­jas sko­lās, ko mū­su val­dī­ba ir lep­ni no­sau­ku­si par iz­glī­tī­bas re­for­mu. Vis­lie­lā­kā ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba par jaun­ie­ve­du­miem sek­mju vēr­tē­ša­nā. Tiek iz­teik­tas pat tā­das do­mas, ka Iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­jā strā­dā ga­lī­gi muļ­ķi, kas, sa­klau­sī­ju­šies da­žā­das pseido­zi­nāt­nis­kas psiho­lo­ģi­jas te­ori­jas, aiz­mir­su­ši nor­mā­las pe­da­go­ģi­jas prin­ci­pus. Te nu es gri­bē­tu ļo­ti ka­te­go­ris­ki ie­bilst. Mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­ri ir ļo­ti gud­ri. Ti­kai, lai to gud­rī­bu spē­tu no­vēr­tēt, mums jā­pa­ce­ļas pār­i šau­ru in­ter­ešu dik­tē­tiem uz­ska­tiem un jā­pa­lū­ko­jas uz vi­su ar la­bi si­tu­ēto valsts ie­rēd­ņu acīm. Man to iz­da­rīt pa­lī­dzē­ja kā­da krie­vu ar­mi­jā dzir­dē­ta as­prā­tī­ba: «Vai jūs zi­nāt kā­dēļ pul­kve­žu dē­li ne­kad ne­kļūst par ģe­ne­rā­ļiem? Tā­dēļ, ka ģe­ne­rā­ļiem pie­tiek sa­vu dē­lu.»

Tad nu ie­do­mā­si­mies, ka mēs esam tie «ģe­ne­rā­ļi», kas ne­grib pie­ļaut, ka pulk­ve­žu un zem­ākam ran­gam pie­de­rī­go dē­li ie­gūst vē­rā ņe­ma­mu iz­glī­tī­bu. Pro­tams, mums jā­rē­ķi­nās, ka ne­drīk­stam vien­kār­ši ar li­ku­mu aiz­liegt vien­kār­ša­jai tau­tai ie­gūt iz­glī­tī­bu, jo jā­tē­lo hu­mā­nisms un de­mo­krā­ti­ja. Tie­ši ot­rā­di – mums jā­ra­da ie­spaids, ka valsts visiem spē­kiem cen­šas no­dro­ši­nāt jau­nat­nei iz­glī­tī­bu un ne­pār­trauk­ti ceļ šīs iz­glī­tī­bas kva­li­tā­ti. Tā­tad – ar ko sāk­sim?

Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.

Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē.

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem. Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties. Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.

Jā­nis Mie­zī­tis


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Maiga, Milija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».