Jau pirms pieciem gadiem Londonas mērs Kens Livingstons nevarēja ciest,
ka Trafalgaras laukumā baloži ik dienas apķēza Nelsona kolonnu.
Kens bija aprēķinājis, ka pilsētai baložu izkārnījumu notīrīšana jau
izmaksājusi 140 000 mārciņu. Kens tikai nesaka, kopš kura laika pilsēta šo
naudu bija sākusi tērēt. Rodas aizdomas, ka pirms Kena bažām un šīs summas
ieguldīšanas Londonas tēla atbrīvošanā no putnu mēsliem baloži vispār nav
kakājuši.
Vēl Kenam nepatika, ka putni esot bīstami cilvēku veselībai. Kens,
protams, bija kļuvis atkarīgs no putnu gripas mīta un, līdzīgi daudziem
miljoniem medijticīgo, ziņu, ka Vjetnamā no putnu gripas miruši trīs vai seši
cilvēki, uztvēra kā epidēmijas draudus visai Anglijai.
Kens pavēlēja no laukuma pazust arī dažādu sēkliņu tirgoņiem, bļāva uz
baložiem caur megafoniem, rīdīja uz tiem dresētus vanagus, taču nekas
nelīdzēja. Kā gadu simteņos raduši, Trafalgaras skvērā ik dienas turpināja
pulcēties ap 4000 baložu.
Tad Kens izdomāja, ka pamazām baložu barošanas iespējas šai laukumā
ierobežos, lai izsalkušie putni meklētu iztikšanu citur. Šo procesu vērot tika
nolīgts pat profesionāls ornitologs. Tomēr baložu skaits laukumā nemazinājās.
Kens niknumā šos putnus nodēvēja par lidojošām žurkām un atklāja, ka Londona
baložu mēslu novākšanai gadā jau tērē 160 000 mārciņu. Bet, lai baloži nevarētu
piekļūt īpaši godājamiem pilsētas rajoniem, piemēram, premjera rezidencei, no
municipālā budžeta antikaku operācijām izšķiežas 65 000 ASV dolāru.
Endrū Tailers, ekologu organizācijas direktors, Kenu nosauca par baložu
slepkavu, atgādinot, ka baloži Londonas vēsturei vienmēr bijuši un būs daudz
svarīgāki par tās mēru Kenu Livingstonu.
Pret Londonas baložu killeru vērsās pat parlamenta leiboristi,
pieprasot Kenam pažēlot "pieticīgos Londonas baložus". Taču Kens nav
Big Bens, kam gadsimtiem var likt tikšķēt tikai tradicionālajā veidā.
2003. gada 17. novembrī tika pasludināts Londonas tēvu nežēlīgais
lēmums, kas baložu barošanu Trafalgaras skvērā kategoriski aizliedza.
Pārkāpējiem draudēja sods 50 mārciņu apmērā. Kā traģiskāko ziņu Kens minēja
lielo naudas tērēšanu skvēra regulārai atkakošanai, mēģinādams noskumušos
baložmīļus iepriecināt ar cerību, ka jaunais likums Londonas iedzīvotājiem un
viesiem ļaušot Trafalgaras skvēru redzēt vienmēr tīru.
Lai gan aizliegums ievērojami samazināja baložu skaitu, manīgākie
attapa, ka Nelsona pieminekļa dienvidu pusē ir vietas, kur baložus tomēr barot
būs iespējams, jo šī zona neietilpst Trafalgaras skvēra formālajā teritorijā.
Bet tas vēl bija toreiz, pirms četriem gadiem. 2007. gada 10. decembrī
no Anglijas nāca vēsts, ka aizvien vairāk laukumā tiek atrasti badā miruši
baloži. Piecus spārnotos Kena upurus nogādāja veterinārajā dienestā, un
speciālisti pārliecinājās, ka baložu māgas ir tukšas un miesas zem spalvām
izkāmējušas. Neviens putns no atrastajiem nebija miris no kādas slimības,
vienīgi no bada. Baložu killers Kens, kas sodus par baložu barošanu nu ļauj
iekasēt pat līdz 500 mārciņām, apgalvo, ka viņa programma darbojas lieliski un
ka baloži no Trāfalgaras skvēra vienkārši pārvietojušies uz citurieni.
Taču patiesība ir cita. Baloži izmirst. No bada. Lēni un mokoši. Šāda
nāve jeb pārvietošanās uz citu vietu lemta aptuveni divtūkstoš Trafalgāras
baložiem.
Balodis ar lielo burtu
Mana pirmā albuma nosaukums bija Mans kumoss pilsētas baložiem – vinila
plate, ko izdeva padomju laiku «Melodija» (1987). Man baloži toreiz nozīmēja
brīvos ubagus. Tie mita bēniņos un visādās pažobelēs, taču nekad nezaudēja
spēju lidot un uzticēties. Baloži iepriecināja pensionārus un bērnus. Sakaltušo
maizīti manas vecmammas sagrieza sīkos gabaliņos un sakrāja tukšajās cukura
turzās, lai pēc tam izbārstītu Ziedoņdārza dūjām.
Mainījās laiki un sākās bēniņu izbūvēšanas bums. Baložiem palika
aizvien mazāk vietas, kur patverties. Mans jaunākais dēls Stefans, iedams garās
pastaigās ar savu auklīti, bieži stāvēja pie kanāla un baložus baroja. Tie
sēdās viņam uz pleciem, rokām un pat uz galvas. Baloži spārnoja viņa bērnību.
Savukārt Kenu Livingstonu – atšķirībā no baložiem – 70. gados
Trafalgaras skvērā spārnoja kas cits. Viņš ir viens no pirmajiem, kas šajā
laukumā izkliedza lozungus homoseksuāļu publisko tiesību aizstāvībai. Tātad
nekas pretdabisks viņam nav svešs vai viss dabiskais viņam riebumu izraisa jau
vismaz 30 gadus.
Sakarā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu dekriminalizācijas
40. gadadienu šā gada 20. jūlijā laikrakstā Newstatesman Kens rakstīja:
«Londona ir mājas visplašākajai un daudzvedīgākajai lesbiešu, geju,
biseksuāļu un transpersonu (LGBT) populācijai Eiropā, un kā mērs es esmu gatavs
nodrošināt to, ka mūsu pilsēta kā viesmīlīga un droša lesbiešu un geju
dzīvošanas un ciemošanās vieta savu reputāciju saglabātu. LGBT kopiena dod
milzu ieguldījumu mūsu pilsētas dzīvē, vairojot tās ekonomiskos, kultūras un
sociālos panākumus. Esmu lepns, ka manis vadītā administrācija spēja īstenot
reālas pārmaiņas homofobijas problēmas atrisināšanā un līdztiesīguma panākšanu
attiecībā pret LGBT cilvēkiem. 2001. gadā Apvienotajā Karalistē oficiāli tika
reģistrētas pirmās partneru attiecības, kas pavēra ceļu 2004. gada civilās
partnerības aktam. Ar panākumiem tiek lobēti jauni antidiskriminācijas
likumprojekti, kas aizsargās LGBT kopienu. Pret homofobisku ņirgāšanos tiek
īstenoti augsta līmeņa projekti Londonas skolās. (..) Jebkurš uzbrukums
lesbiešu un geju tiesībām apdraud visas mūsu cilvēktiesības. Lūk, kāpēc ir
svarīgi atbalstīt LGBT līdztiesību, cīnīties pret diskrimināciju un pagodināt
daudzveidību šajā zemē, Londonai kļūstot par pasaules klases paraugu, kas
iedvesmos sekot šim piemēram arī citus.»
Kens oficiāli izteica atbalstu Rīgas praidu rīkotājiem. Kens oficiāli
nosodīja Maskavas homofobo mēru Lužkovu. Kens ienīst ne tikai baložu, bet arī
cilvēku tradicionālo un dabisko dzīvesveidu. Kens ir progresa monstrs – vēl
progresīvāks par Parīzes un Berlīnes atklāti homoseksuālajiem mēriem. Līdzīgs
visiem tiem, kas arī pie mums aizgūtnēm solās respektēt homoseksuāļu tiesības,
tātad – stāties vienā ierindā ar globālajiem maniakiem, lai iznīcinātu savai
tautai idento.
Kens aizstāv tos, kas seksuāli dezorientē un izvaro nu jau arī Latvijas
bērnu dzīvās dvēseles. Kens mīl tos, par kuru fiziskas apķēzīšanās seksuālajām
praksēm pat derdzas runāt, taču baložus, kas salīdzinoši visnevainīgākajā veidā
jau gadu simteņiem miermīlīgi apķēza pa kādam nedzīvam piemineklim, viņš
iznīcina.
Paies laiks, un arī Rīgai baloži kļūs lieki un nevietā kakājoši,
bīstami veselībai un pilsētas tēlam. LGBT mūs apliks mierīgi, bet viņus
pagodinās. Baloži apliks akmens statujas, bet tos nogalinās. Tam ir tikai viens
iemesls.
«Kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis
tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu
nākam.» (Mt. 3:16)
Kena uzskatu priekšteču dēļ šis Balodis lika nopostīt Sodomu un Gomoru.
Tas pats Balodis iedvesmoja arī apustuli Pāvilu vīriešu piegulēšanu nosaukt par
pretdabisku. Dieva Balodis mīl cilvēkos visu dievišķo un svētrada visu
cilvēcisko. Dieva Balodis mīl arī Trafalgaras baložus. Bet Kenam līdzīgie
Balodi ienīst.
Kaspars Dimiters