Kat­rai tau­tai, lai cik ma­za vai lie­la tā bū­tu, nav ne­kā sva­rī­gā­ka, nav ne­kā lik­te­nī­gā­ka par tās na­ci­onā­lo vie­no­tī­bu. Tau­tas pa­ras­ti to ap­zi­nās, bet, ja nē, tad vis­maz in­stin­ktī­vi jūt šā­du vie­no­tī­bu un ko­pē­ju pie­de­rī­bu, un šī ap­zi­ņa, šis in­stinkts ne­kļū­dī­gi va­da tās cau­ri ne­skai­tā­miem vēs­tu­ris­kiem pār­bau­dī­ju­miem, pa­nā­ku­miem un uz­va­rām. Nav lie­lā­ku bries­mu nā­ci­jas pas­tā­vē­ša­nai kā tās, kas ro­das no vie­no­tī­bas (rad­nie­cī­bas) ap­zi­ņas jeb in­stin­kta iz­sīk­ša­nas un de­for­mē­ša­nās. Tās ir nā­ci­jas bei­gas vai tu­vu tām. Tā­pēc ap­zī­mē­ju­mu «nā­ci­ja» sa­tu­ris­ki var iz­vēr­tēt vie­nī­gi ar at­tie­cī­gās tau­tas vie­no­tī­bas mē­ro­gu: nav vie­no­tī­bas – nav nā­ci­jas.

Diem­žēl jā­kon­sta­tē, ka lat­vie­šu na­ci­onā­lā vie­no­tī­ba šo­dien gan dzī­vē, gan tau­tas ap­zi­ņā ir no­piet­ni ap­drau­dē­ta. Ir pā­rāk daudz lat­vie­šu, kam šis na­ci­onā­lais in­stinkts ir gau­žām no­tru­li­nā­jies, bet ap­zi­ņa aiz­mig­lo­ju­sies. It īpa­ši starp tiem, kas ie­rau­ti va­ras, nau­das vai sla­vas ka­ru­se­lī. Šis «pa­nā­ku­mu» skur­bu­lis dau­dziem sa­duļ­ķo­jis ne vien mo­rā­lo, bet arī na­ci­onā­lo ap­zi­ņu. Tur­klāt jā­jau­tā, vai tie maz ir šķi­ra­mi jē­dzie­ni? Pā­rē­jie šīs bries­mas vie­no­tī­bai daudz­maz ap­zi­nās vai vis­maz jūt šos drau­dus. Vi­ņi ir tie, kas šo­dien vis­vai­rāk cieš un vis­ska­ļāk pro­tes­tē. Šis pro­tests pie­aug ar kat­ru ga­du, ar kat­ru jaun­u po­li­tis­ko (vai­ru­mā ga­dī­ju­mos – vē­lē­ša­nu) kam­pa­ņu un kļūst ar­vien mērķ­tie­cī­gāks. Nav no­slē­pums, ka tau­tas vai­rā­kums vēl aiz­vien pa­ļau­jas tie­ši uz po­li­ti­ķu (pat­la­ban pre­cī­zāk teikt – po­li­ti­kā­ņu) go­da­prā­tu. Ie­klau­sās to so­lī­ju­mos, mie­ri­nā­ju­mos, pat kau­ni­nā­ju­mos un pa­mā­cī­bās. Laiks rit. Dzī­ve mai­nās. Bet mai­nās tā pre­tē­ji so­lī­ta­jam, tie­ši uz ne­lā­go pus­i: ze­me, lau­ki strau­ji pa­nīkst, vi­sur krī­tas dzī­ves lī­me­nis, arī pil­sē­tās. Hro­nisks bez­darbs. Ja darbs arī ir, tad sa­mak­sa par to vai­ru­mā ga­dī­ju­mu ne­no­dro­ši­na cil­vē­ka cie­nī­gu dzī­vi. Vi­sur – no mā­jok­ļiem pa­dzī­tie, pus­ba­dā un bai­lēs sa­vu dzī­vi vel­ko­ši pen­si­onā­ri, mā­tes ar bēr­niem, ve­se­lī­bu zau­dē­ju­šie un in­va­lī­di, bez jeb­kā­dām ce­rī­bām vis­maz uz mie­ru, sil­tu gu­ļas­vie­tu un ga­ba­lu mai­zes. Klai­do­ņi, uba­gi, nar­ko­mā­ni, pros­ti­tū­tas, kri­mi­nā­lie – bēr­ni un pie­augu­šie, sie­vie­tes un vī­rie­ši, lat­vie­ši un ne­lat­vie­ši – vi­si no nor­mā­las dzī­ves iz­stum­tie, aiz­lieg­tie cil­vē­ki bez re­ālām tie­sī­bām un so­ci­ālas aiz­sar­dzī­bas. Tā­da ir vie­nu skar­bā pa­tie­sī­ba. Ir arī ot­ri: uz­dzī­vo­tā­ji, glu­ži kā trek­nas un ne­pie­pil­dā­mas mēs­lu mu­šas, – vi­sas šīs «pro­mi­nen­ces», jau sā­kot, var­būt, ar kak­tu tir­go­tā­jiem, re­ke­tie­riem, su­te­ne­riem, ko­rum­pē­tiem pe­di­ņiem un ne­pe­di­ņiem, «val­stis­ki» do­mā­jo­šiem po­li­ti­kā­ņiem un ne­po­li­ti­kā­ņiem, un bei­dzot ar vi­su pa­vei­du lo­cek­ļiem, de­pu­tā­tiem, pre­zi­den­tiem u.tml., kas bie­zā kār­tā ap­sē­du­ši Lat­vi­jas dzī­vo mie­su. Šo di­vu pa­tie­sī­bu ne­cil­vē­cis­kais kontrasts vai­ro na­ci­onā­lo iz­mi­su­mu, vil­ša­nos un arī nai­du. Na­ci­onā­lās vie­no­tī­bas vie­tā vi­sur mēs re­dzam so­ci­ālu ne­mie­ru un ka­ru. Na­ci­onā­lais dis­kom­forts un stress no tā ne­mi­tī­gi pie­aug.

Ti­kai ap­vie­no­jot vi­su na­ci­onā­lo un so­ci­ālo gri­bu, var vēl ce­rēt ap­tu­rēt Lat­vi­jas sa­bru­ku­mu. Mūs glābs po­li­tis­kās un so­ci­ālās vie­no­ša­nās po­li­ti­ka, pro­ti, Lat­vi­jas at­tīs­tī­bas na­ci­onāl­so­ci­āla vir­zī­ba. Bū­sim vie­no­ti jau šo­dien, jo kat­ra svār­stī­ša­nās, kat­ra no­gai­dī­ša­na var būt lik­te­nī­ga mū­su nā­ci­jai. Šā­dā kri­tis­kā brī­dī nav iz­re­dzē­to, tas ir kat­ra lat­vie­ša sirds pie­nā­kums se­vis un Tau­tas priekš­ā. Iz­pil­dī­sim to go­dam!

V. Tu­rins