Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Vai Lat­vi­jai ir jā­vir­zās...?
06.04.2008

Vai Lat­vi­jai ir jā­vir­zās uz kos­mo­po­lī­ti­zē­ša­nos un jā­iz­šķīst kā­dā no Ei­ro­pas vai pa­sau­les kul­tū­rām un sa­bied­rī­bām? Vai arī lat­vie­šu tau­tas na­ci­onā­lai ide­jai ir jā­būt augst­ākai par ci­tām vēr­tī­bām tau­tas sa­gla­bā­ša­nās vār­dā?

Tās ir di­vas da­žā­das po­zi­ci­jas, un kat­rā vie­ni un tie pa­ši skait­ļi, no­ti­ku­mi un ten­den­ces vie­nā ga­dī­ju­mā jā­vēr­tē kā ne­gā­tī­vas, bet ot­rā – kā po­zi­tī­vas.

Manuprāt ne­pie­cie­ša­mī­bai sa­gla­bāt sa­vu tau­tu ir jāpa­kār­to ci­ti jau­tā­ju­mi.

Paš­reiz Lat­vi­jā dzī­vo pa­mat­nā­ci­ja – lat­vie­ši – un da­žā­di cit­tau­tie­ši. Šo­reiz at­tu­rē­šos no cē­lo­ņu ap­rak­stī­ša­nas, kā­pēc tā ir no­ti­cis, bet gal­ve­no­kārt ru­nā­šu par paš­rei­zē­jo stā­vok­li un Lat­vi­jas iz­re­dzēm.

Dau­dzus ga­dus Lat­vi­jā jau ek­sis­tē vis­maz di­vas ko­pie­nas. Vie­nā val­stī un vie­nā po­lī­tis­kā vi­dē ir spies­tas dzī­vot da­žā­di orien­tē­tas sa­bied­rī­bas da­ļas, kas at­šķi­ŗas gan pēc pa­sau­les uz­ska­ta, gan pēc ska­tī­ju­ma par cil­vē­ka vie­tu sa­bied­rī­bā. Tās ir da­žā­das at­tiek­smē pret va­ru, ģi­me­nes tra­di­ci­jām un priekš­sta­tos par vē­la­ma­jiem uz­ve­dī­bas ste­reo­ti­piem sa­dzī­vē. Orien­tā­ci­jas ir tik da­žā­das, ka ir diez­gan pro­blē­ma­tis­ka to po­lī­tis­ki vien­lī­dzī­ga tup­rmā­kā līdz­pas­tā­vē­ša­na un līdz ar to arī Lat­vi­jas nā­kot­ne.

Lai arī cik mēs se­vi un ci­ti mūs ne­muļ­ķo­tu ar in­teg­rā­ci­jām, na­tu­ra­li­zā­ci­jām un ci­tām āci­jām, tās neiz­bē­ga­mi ne­sīs ne­lai­mi gan lat­vie­šiem, gan arī šo lat­vie­šiem nai­dī­go āci­ju uz­spie­dē­jiem. Šī patiesība ir tik vien­kār­ša, ka jā­brī­nās par pas­tā­vo­šo tuv­re­dzī­bu. Ja na­ci­onā­lo kul­tū­ru un lat­vie­šu tau­tas pas­tā­vē­ša­nu sa­vā dzim­te­nē uz­ska­tām par vēr­tī­bu, tad si­tu­āci­ja ir diez­gan tra­ģis­ka, jo lat­vis­ki ne­ru­nā­jo­šā sa­bied­rī­bas da­ļa ir acīm­re­dza­mi daudz vi­tā­lā­ka — gan sa­vu de­mog­ra­fis­ko po­ten­ču, gan ik­die­nas vi­tā­li­tā­tes, gan sa­vu sa­dzī­ves un pa­sau­les uz­ska­tu ste­reo­ti­pu iz­pla­tī­ša­nas zi­ņā — par lat­vie­šiem. Un ce­rēt, ka lat­vie­ši va­rēs asi­mi­lēt un pie­vērst sa­vam pa­sau­les ska­tī­ju­mam tik mil­zī­gu ci­tā­di orien­tē­tu, pret lat­vis­ku Lat­vi­ju nai­dī­gi no­ska­ņo­tu, krie­vis­ki ru­nā­jo­šu cil­vē­ku skai­tu, ir vi­sīs­tā­kā ūto­pi­ja un ap­zi­nā­ta mal­di­nā­ša­na. Re­zul­tāts tam būs Lat­vi­jā dzī­vo­jo­ša krie­vis­ki ru­nā­jo­ša sa­bied­rī­ba, kas ne­būs krie­vi. Tas būs kaut kāds jauns diez­gan kos­mo­po­lī­tis­ki orien­tēts vei­do­jums. Tā­das ma­zas lat­vis­kas et­nis­kas zī­mī­tes var­būt arī pa­liks paš­dar­bī­bas pul­ci­ņos, aus­tās se­gās un tam­lī­dzī­gi, bet ne­vis dzī­ves uz­tve­rē vai na­ci­onā­lā vi­dē. Pašlaik kat­ra ko­pie­na ir da­žā­di orien­tē­ta, un pro­blē­mas ro­das tad, kad tās spies­tas dzī­vot vie­nā vi­dē, ku­ŗā ilg­sto­ši pas­tā­vēt un iz­dzī­vot var ti­kai vie­na no tām.

Kā­das tad ir gal­ve­nās at­šķi­rī­gās īpa­šī­bas, kas rak­stu­rī­gas šīm di­vām ko­pie­nām?

Pirm­kārt, tie ir da­žā­die uz­ska­ti par cil­vē­ka lo­mu sa­bied­rī­bā, jo kriev­va­lo­dī­go sa­bied­rī­bas da­ļā do­mi­nē orien­tā­ci­ja uz kol­lek­tī­vu kā gal­ve­no cil­vē­ka dzī­ves pro­blē­mu ri­si­nā­tā­ju un at­bil­dī­go. Šāds uz­skats gad­sim­tiem ir val­dī­jis gan Krie­vi­jā, gan Āzi­jas val­stīs. Tā ir vie­na no sa­bied­rī­bas dzī­ves or­ga­ni­zā­ci­jas for­mām, kas at­bilst šo tau­tu kul­tū­rai un vi­dei. Var­būt tā ir op­ti­mā­la sa­bied­rī­bai, kur cil­vē­kam kā in­di­vī­dam ir maz tie­sī­bu, taču vi­ņam ir arī maz at­bil­dī­bas. Sva­rī­gā­ko dzī­ves jau­tā­ju­mu iz­lem­ša­nu viņš de­le­ģē kol­lek­tī­vam, ko­pie­nai, val­stij.

Lat­vis­kā dzī­ves iz­prat­ne par cil­vē­ka un sa­bied­rī­bas at­tie­cī­bām ir bal­stī­ta uz in­di­vīdu, kur katrs ir pats par se­vi at­bil­dīgs un katram pa­šam jā­vei­do savs lik­te­nis, un pa­šam jā­at­bild par pie­ņem­to lē­mu­mu se­kām. Līdz ar to sa­bied­rī­bā, kas cen­trē­ta uz in­di­vi­du, no­tiek indivīdu daudzveidības palielināšanās, kas ie­tek­mē cil­vē­ka spē­jas, ak­tī­vi­tā­ti pre­tsta­tā aus­tru­mu ti­pa sa­bied­rī­bai, ku­ŗā pas­tāv no­lī­dzi­nā­ša­na starp cil­vē­kiem.

Šā­das da­žā­di orien­tē­tas sa­bied­rī­bas da­ļas vie­na ot­ru ne­ap­ka­ro­jot un neiz­nī­ci­not līdz­ās pas­tā­vēt ne­spēj. Fak­tis­ki tām nav sa­vā star­pā jā­sa­du­ŗas. Tā­da psīc­ho­lo­ģis­ka at­tiek­sme, kā­da val­da sa­bied­rī­bā, ra­da zi­nā­mu spie­die­nu uz va­ras struk­tū­rām caur va­ras de­le­ģē­ša­nas mec­hā­nis­mu, kāds val­stī iz­vei­do­jies. Un, ku­ŗa no šīm ide­ju ne­sē­jām ir spē­cī­gā­ka, at­bil­sto­ši tai tad arī va­ras struk­tū­ras rīkojas, ko tā at­ra­žo tā­lāk po­lī­tis­kās in­sti­tū­cijās. Pa­gai­dām po­lī­tis­ki lat­vie­ši Lat­vi­jā ir pri­vi­lē­ģē­tā­kā si­tu­āci­jā, jo bal­so­ša­nas tie­sī­bas ir ti­kai pil­so­ņiem un lat­vie­ši tur ir pār­sva­rā, ta­ču pēc lai­ka, kad bal­stie­sī­bas ie­gūs vi­si Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šie, uz va­ras struk­tū­rām pa­lie­li­nā­sies spie­diens no pre­tē­jās pus­es. Sa­pro­tams, ka cil­vē­ki vē­lē­sies re­dzēt va­ru tā­du, kā­di ir pa­ši, un va­rai vai nu nāk­sies pie­kāp­ties un pa­kļau­ties sabiedrības agresīvākai daļai, vai arī ne­mi­tī­gi kon­flik­tēt ar kā­du no šim pus­ēm vai abām. Var notikt arī tā, ka jaun­ie pil­so­ņi (ne­lat­vie­ši) un lat­vie­šu gļē­vā­kā un pār­krie­vo­tā da­ļa tad ie­vē­lēs tā­du Rī­gas do­mi, kas de­mo­kratis­ki no­bal­sos par Brī­vī­bas ie­las pār­dē­vē­ša­nu par Ļe­ņi­na ie­lu, uz­stā­dīs pie­mi­nek­li Pē­te­rim I un veiks ci­tas tam­lī­dzī­gas dar­bī­bas. Ne­būs va­ja­dzī­gi ne tan­ki, ne Pleskavā izvietotais de­sants, to panāks ar vien­kār­šu ro­kas pa­cel­ša­nu balsojot. Un tās būs pel­nī­tas se­kas gud­ro, no­svēr­to, prā­tī­go, re­āli do­mā­jo­šo, kon­krē­tu dar­bu da­rī­tā­ju uz vē­de­ra lie­no­šās tak­ti­kas re­zul­tāts. Un, pro­tams, ka vi­ņi ne­būs vai­nī­gi, tā būs kār­tē­jā re­ali­tā­te, ar ku­ru jā­rē­ķi­nās, utt. Skaidrs, ka to vairs ap­tu­rēt ne­var, jo na­tu­rāli­zā­ci­jas ma­šī­na ir ie­dar­bi­nā­ta, ģi­me­ņu ap­vie­no­ša­nās arī no­tiek un jau­tā­jums ir ti­kai, kad šīs gļē­vu­ma un no­de­vī­bas se­kas mēs iz­ju­tī­sim ne­pār­pro­ta­mi un per­so­nis­ki. Tie, kas do­mā, ka, šā­dus no­de­vī­gus li­ku­mus ie­vie­šot un sa­rau­šot nau­di­ņu, va­rēs pa­slēp­ties sa­vās par al­gu cel­tās pi­līs, rūg­ti mal­dās. Sa­vas dar­bī­bas re­zul­tā­tus vi­ņi ju­tīs pirm­ie, jo jaun­ajiem Lat­vi­jas saim­nie­kiem arī būs ne­pie­cie­ša­mi na­mi un au­to, un tie būs ne jau trūcīgajam lat­vie­tim, bet gan tiem, kas no­dro­ši­nā­ja va­ru jaunajiem saimniekiem. Ar savu rīcību no­dro­ši­nā­ja. Līdz šim lie­lais vai­rums pil­so­ņu bi­ja lat­vie­ši un bez vi­ņu līdz­da­lī­bas šos bū­tis­kos li­ku­mus ne­bi­ja ie­spē­jams pieņemt.

Kad ne­pil­so­ņi būs veik­smī­gi nat­ru­rāli­zē­ju­šies un tā saucamais Latvijas prezidents vai prezidente pēc draudzīgās Krievijas vadītāja lū­gu­ma būs at­vieg­lo­ju­si pilsonības ie­gū­ša­nu, šo ko­pie­nu va­ras kon­flik­tu dēļ ra­dī­sies va­ras kri­ze, un tad šis kon­flikts iz­vēr­sī­sies tie­ši starp lat­vie­šiem un krie­vis­ki ru­nā­jo­šiem. Tas izies ielās. Tas no­tiks ta­jā brī­dī, kad va­ra neiz­tu­rēs pas­tā­vī­gos spiedienus no abām ko­pie­nām un ne­vie­na pus­e ne­būs tik spē­cī­ga, lai iz­vei­do­tu sev at­bil­sto­šu va­ras virs­bū­vi, un ne­būs in­sti­tū­ci­jas, kas dzēš šīs pre­tru­nas. Tad šīs pre­tru­nas tiks ri­si­nā­tas tie­ši.

Un tad sti­his­ki vei­do­sies dau­dzas «Pēr­kon­krus­tie­šu» vie­nī­bas un va­ra tās ne­žē­lī­gi ap­ka­ŗos, un tas ra­dīs pla­šu at­bal­stu lat­vie­šos, bet arī vei­ci­nās bar­ka­šo­vie­šiem līdz­īgo gru­pē­ju­mu iz­aug­smi un ie­tek­mi. Lat­vi­ju va­rē­sim ie­skai­tīt ne­mie­rī­ga­jos re­ģi­onos, kur kat­ru die­nu spridzina un kā­du no­ga­li­na. Tā vi­sa re­zul­tā­tā, pro­tams, neie­gūs ne­viens. Par to labi liecina Izraēlas piemērs, kad esošā valstī – Palestīnā izveidoja citu valsti – Izraēlu un ierobežoja pamatnācijas tiesības. Arī ri­si­nā­ju­ma nav, ja nu vie­nī­gi pēc Če­če­ni­jas parauga — fi­zis­ki iz­nī­ci­nāt vi­sus lat­vie­šus.

Kāds ir risinājums? Diemžēl, tā saucamais atmodas laiks ir jāpārdēvē par neizmantoto iespēju laiku. Mēs, iespēju, iekārtot šo valsti pēc sava prāta esam palaiduši garām un tagad atveseļošanās jāsāk ar patiesu izpratni par notikušo un notiekošo. Iespējams, ka caur to ieraudzīsim arī risinājumu, bet vispirms ir nepieciešama pareiza izpratne un atteikšanās no vienaldzības, nolemtības un nepamatotām ilūzijām.

Lat­vi­ju lat­vie­šiem!

Leonards Inkins

Foto: Autors 90-to gadu sākumā


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Fricis, Vikentijs
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».