Vai Latvijai ir jāvirzās uz kosmopolītizēšanos
un jāizšķīst kādā no Eiropas vai pasaules kultūrām un sabiedrībām? Vai arī latviešu tautas nacionālai
idejai ir jābūt augstākai par citām vērtībām tautas saglabāšanās vārdā?
Tās ir divas dažādas pozicijas, un katrā vieni un
tie paši skaitļi, notikumi un tendences vienā gadījumā jāvērtē kā
negātīvas, bet otrā – kā pozitīvas.
Manuprāt nepieciešamībai saglabāt savu tautu ir jāpakārto
citi jautājumi.
Pašreiz Latvijā dzīvo pamatnācija – latvieši – un
dažādi cittautieši. Šoreiz atturēšos no cēloņu aprakstīšanas, kāpēc
tā ir noticis, bet galvenokārt runāšu par pašreizējo stāvokli un
Latvijas izredzēm.
Daudzus gadus Latvijā jau eksistē vismaz divas kopienas.
Vienā valstī un vienā polītiskā vidē ir spiestas dzīvot dažādi orientētas
sabiedrības daļas, kas atšķiŗas gan pēc pasaules uzskata, gan pēc skatījuma
par cilvēka vietu sabiedrībā. Tās ir dažādas attieksmē pret varu, ģimenes
tradicijām un priekšstatos par vēlamajiem uzvedības stereotipiem
sadzīvē. Orientācijas ir tik dažādas, ka ir diezgan problēmatiska
to polītiski vienlīdzīga tuprmākā līdzpastāvēšana un līdz ar to
arī Latvijas nākotne.
Lai arī cik mēs sevi un citi mūs nemuļķotu ar integrācijām,
naturalizācijām un citām ācijām, tās neizbēgami nesīs nelaimi
gan latviešiem, gan arī šo latviešiem naidīgo āciju uzspiedējiem.
Šī patiesība ir tik vienkārša, ka jābrīnās par pastāvošo tuvredzību.
Ja nacionālo kultūru un latviešu tautas pastāvēšanu savā dzimtenē
uzskatām par vērtību, tad situācija ir diezgan traģiska, jo latviski
nerunājošā sabiedrības daļa ir acīmredzami daudz vitālāka — gan
savu demografisko potenču, gan ikdienas vitālitātes, gan savu sadzīves
un pasaules uzskatu stereotipu izplatīšanas ziņā — par latviešiem.
Un cerēt, ka latvieši varēs asimilēt un pievērst savam pasaules skatījumam
tik milzīgu citādi orientētu, pret latvisku Latviju naidīgi noskaņotu,
krieviski runājošu cilvēku skaitu, ir visīstākā ūtopija un apzināta
maldināšana. Rezultāts tam būs Latvijā dzīvojoša krieviski runājoša
sabiedrība, kas nebūs krievi. Tas būs kaut kāds jauns diezgan kosmopolītiski
orientēts veidojums. Tādas mazas latviskas etniskas zīmītes varbūt
arī paliks pašdarbības pulciņos, austās segās un tamlīdzīgi, bet nevis
dzīves uztverē vai nacionālā vidē. Pašlaik katra kopiena ir dažādi
orientēta, un problēmas rodas tad, kad tās spiestas dzīvot vienā vidē,
kuŗā ilgstoši pastāvēt un izdzīvot var tikai viena no tām.
Kādas tad ir galvenās atšķirīgās īpašības, kas raksturīgas
šīm divām kopienām?
Pirmkārt, tie ir dažādie uzskati par cilvēka lomu
sabiedrībā, jo krievvalodīgo sabiedrības daļā dominē orientācija
uz kollektīvu kā galveno cilvēka dzīves problēmu risinātāju un atbildīgo.
Šāds uzskats gadsimtiem ir valdījis gan Krievijā, gan Āzijas valstīs.
Tā ir viena no sabiedrības dzīves organizācijas formām, kas atbilst
šo tautu kultūrai un videi. Varbūt tā ir optimāla sabiedrībai, kur
cilvēkam kā indivīdam ir maz tiesību, taču viņam ir arī maz atbildības.
Svarīgāko dzīves jautājumu izlemšanu viņš deleģē kollektīvam, kopienai,
valstij.
Latviskā dzīves izpratne par cilvēka un sabiedrības
attiecībām ir balstīta uz indivīdu, kur katrs ir pats par sevi atbildīgs
un katram pašam jāveido savs liktenis, un pašam jāatbild par pieņemto
lēmumu sekām. Līdz ar to sabiedrībā, kas centrēta uz individu, notiek
indivīdu daudzveidības palielināšanās, kas ietekmē cilvēka spējas, aktīvitāti
pretstatā austrumu tipa sabiedrībai, kuŗā pastāv nolīdzināšana
starp cilvēkiem.
Šādas dažādi orientētas sabiedrības daļas viena
otru neapkarojot un neiznīcinot līdzās pastāvēt nespēj. Faktiski
tām nav savā starpā jāsaduŗas. Tāda psīcholoģiska attieksme, kāda
valda sabiedrībā, rada zināmu spiedienu uz varas struktūrām caur varas
deleģēšanas mechānismu, kāds valstī izveidojies. Un, kuŗa no šīm
ideju nesējām ir spēcīgāka, atbilstoši tai tad arī varas struktūras
rīkojas, ko tā atražo tālāk polītiskās institūcijās. Pagaidām polītiski
latvieši Latvijā ir privilēģētākā situācijā, jo balsošanas tiesības
ir tikai pilsoņiem un latvieši tur ir pārsvarā, taču pēc laika, kad
balstiesības iegūs visi Latvijā dzīvojošie, uz varas struktūrām palielināsies
spiediens no pretējās puses. Saprotams, ka cilvēki vēlēsies redzēt
varu tādu, kādi ir paši, un varai vai nu nāksies piekāpties un pakļauties
sabiedrības agresīvākai daļai, vai arī nemitīgi konfliktēt ar kādu no šim
pusēm vai abām. Var notikt arī tā, ka jaunie pilsoņi (nelatvieši) un latviešu
gļēvākā un pārkrievotā daļa tad ievēlēs tādu Rīgas domi, kas demokratiski
nobalsos par Brīvības ielas pārdēvēšanu par Ļeņina ielu, uzstādīs
pieminekli Pēterim I un veiks citas tamlīdzīgas darbības. Nebūs vajadzīgi
ne tanki, ne Pleskavā izvietotais desants, to panāks ar vienkāršu rokas pacelšanu
balsojot. Un tās būs pelnītas sekas gudro, nosvērto, prātīgo, reāli
domājošo, konkrētu darbu darītāju uz vēdera lienošās taktikas rezultāts.
Un, protams, ka viņi nebūs vainīgi, tā būs kārtējā realitāte, ar kuru
jārēķinās, utt. Skaidrs, ka to vairs apturēt nevar, jo naturālizācijas
mašīna ir iedarbināta, ģimeņu apvienošanās arī notiek un jautājums
ir tikai, kad šīs gļēvuma un nodevības sekas mēs izjutīsim nepārprotami
un personiski. Tie, kas domā, ka, šādus nodevīgus likumus ieviešot
un saraušot naudiņu, varēs paslēpties savās par algu celtās pilīs,
rūgti maldās. Savas darbības rezultātus viņi jutīs pirmie, jo jaunajiem
Latvijas saimniekiem arī būs nepieciešami nami un auto, un tie būs ne
jau trūcīgajam latvietim, bet gan tiem, kas nodrošināja varu jaunajiem
saimniekiem. Ar savu rīcību nodrošināja. Līdz šim lielais vairums pilsoņu
bija latvieši un bez viņu līdzdalības šos būtiskos likumus nebija
iespējams pieņemt.
Kad nepilsoņi būs veiksmīgi natrurālizējušies un tā
saucamais Latvijas prezidents vai prezidente pēc draudzīgās Krievijas
vadītāja lūguma būs atvieglojusi pilsonības iegūšanu, šo kopienu
varas konfliktu dēļ radīsies varas krize, un tad šis konflikts izvērsīsies
tieši starp latviešiem un krieviski runājošiem. Tas izies ielās. Tas notiks
tajā brīdī, kad vara neizturēs pastāvīgos spiedienus no abām kopienām
un neviena puse nebūs tik spēcīga, lai izveidotu sev atbilstošu varas
virsbūvi, un nebūs institūcijas, kas dzēš šīs pretrunas. Tad šīs pretrunas
tiks risinātas tieši.
Un tad stihiski veidosies daudzas «Pērkonkrustiešu»
vienības un vara tās nežēlīgi apkaŗos, un tas radīs plašu atbalstu
latviešos, bet arī veicinās barkašoviešiem līdzīgo grupējumu
izaugsmi un ietekmi. Latviju varēsim ieskaitīt nemierīgajos reģionos,
kur katru dienu spridzina un kādu nogalina. Tā visa rezultātā, protams,
neiegūs neviens. Par to labi liecina Izraēlas piemērs, kad esošā valstī –
Palestīnā izveidoja citu valsti – Izraēlu un ierobežoja pamatnācijas tiesības.
Arī risinājuma nav, ja nu vienīgi pēc Čečenijas parauga — fiziski iznīcināt
visus latviešus.
Kāds ir risinājums? Diemžēl, tā saucamais atmodas laiks ir
jāpārdēvē par neizmantoto iespēju laiku. Mēs, iespēju, iekārtot šo valsti pēc
sava prāta esam palaiduši garām un tagad atveseļošanās jāsāk ar patiesu
izpratni par notikušo un notiekošo. Iespējams, ka caur to ieraudzīsim arī
risinājumu, bet vispirms ir nepieciešama pareiza izpratne un atteikšanās no
vienaldzības, nolemtības un nepamatotām ilūzijām.
Latviju latviešiem!
Leonards Inkins
Foto: Autors 90-to gadu sākumā