2008.gada 6.martā ar reālu cietumsodu – 1 gadu un 6 mēnešiem brīvības atņemšanas sodīja A. Jordanu par to, ka viņš apmēram pirms gada konferencē, ko bija rīkojuši Latvijai un latviešiem naidīgi spēki, atļāvās kameras priekšā pateikt, ka žīdi un čigāni, viņaprāt, neesot cilvēki, un ka etniskās tīrīšanas būtu ideālākais variants, kā risināt starpnacionālās problēmas. Šis jaunais puisis tiesai likās tik bīstams, ka viņu arestēja turpat tiesas zālē, neļaujot palikt brīvībā līdz sprieduma pārsūdzēšanai, kā tas notiek vairumā gadījumu, kad apsūdzētais līdz tiesai ir atradies uz brīvām kājām, piemēram, par kukuļņemšanu uz 8 gadiem notiesātiem J. Stabiņu pēc sprieduma pasludināšanas neapcietināja.

Es personiski nepiekrītu Jordana paustajam par žīdiem un čigāniem, jo nepazīstu šīs tautas tik labi, lai varētu spriest par tām kopumā. Draņķu netrūkst visās rasēs un tautās, arī latviešos to ir papilnam. Protams, var mēģināt analizēt, cik procentuāli ir noziedznieku un parazītu kādā no tautām, bet tad arī ir jāmin konkrētus skaitļus un faktus, pamatojoties uz kuriem var secināt, kurā tautā šo pabiru ir vairāk. Turklāt, puisim bija arī jāapzinās, ka latviešu tautas ienaidnieki, to vien gaida, lai viņu izprovocētu. A. Jordans rīkojās pārsteidzīgi un neapdomīgi, atklāti likdams uz mēles visu, kas viņam ir uz sirds. Būtu bijis pareizāk teikt, ka nav gadījies sastapt žīdu vai čigānu, kurš būtu parādījis sevi kā īsts latviešu tautas draugs, taču es neuzdrošinos apgalvot, ka šādu īpatņu starp šīm tautām nav, varbūt man vienkārši nav laimējies ar tādiem saskarties.

Tai pat laikā, nebūdams viņa pilnīgs politiskais domubiedrs, tomēr jūtu cieņu pret šo gados jauno cilvēku par viņa drosmi un stingro nostāju, nebaidoties aizstāvēt savus varbūt ne līdz galam izsvērtos un pareizos politiskos uzskatus un stingri palikt pie sava viedokļa. Tieši A. Jordana stingrā pārliecība par savu taisnību un tiesībām uz vārda brīvību lika prokurorei Garančai sākotnēji izbeigt lietu pret viņu; vēlāk gan tā, visticamāk, politiskā spiediena dēļ tika atjaunota. Ja puisis tiesas zālē būtu puņķodamies, asaras rīdams, nožēlojis grēkus, solījies tā vairs nekad nerunāt un mainīt savus politiskos uzskatus, esmu pārliecināts, ka viņš tiktu cauri ar nosacītu sodu. Tomēr tā tas nenotika. A.Jordāns drosmīgi palika pie sava, neatteicās no savas pārliecības un tiesībām to publiski paust. Tādēļ viņš arī tika pēc sprieduma pasludināšanas arestēts. LETAs video internetā vēroju, kā šis jaunais cilvēks uzņēma paziņojumu par savu apcietināšanu, pat neviens muskulis viņa sejā nenodrebēja. Vai daudzi viņa vietā, būdami šādā situācijā, spētu būt tik nosvērti un savaldīgi? Domāju, ka nē, arī par sevi nevaru pilnīgi droši to apgalvot. Bet ir jau mūsu vidū arī citādi «patrioti». Kāds puisis, arī tāpat kā A. Jordans, NSS biedrs, līdzīgi pirms dažiem gadiem uzrakstīja par žīdiem negatīvus komentārus internetā. Kad viņam vēlāk nācās par tiem atbildēt, viņš pazemīgi lūdzās piedošanu tai pašai Garančai, lai tā piemēro viņam t.s. «priekšstatu par sodu», pretējā gadījumā viņam taču «biogrāfiju sasmērēs». Tā vietā, lai aizstāvētu sevi tiesā, viņš labāk izvēlējās maksāt vairākus simtus latu lielu naudas sodu. Šādi cilvēciņi, protams, pelna tikai un vienīgi nosodījumu.

Katram latvietim ir jādomā, ko viņš runā un raksta, nav jāapgalvo tas, ko vēlāk nespēs pierādīt, taču – ja nu reiz kas ir publiski pateikts (uzrakstīts), tad jābūt vīrišķībai aizstāvēt savu viedokli, neatteikties no tā politiskās konjuktūras vai personīgās karjeras dēļ. To A. Jordans saprot un arī praktiski ievēro, tāpēc viņš ir pelnījis atbalstu un cieņu arī tad, ja viņu uzskati ir citādi, nekā mums. Viņš nav pelnījis sēdēt cietumā, ir daudz ļaunāki radījumi, kas staigā uz brīvām kājām. Latvija ir pārpilna ar pret Latviešiem naidīgiem okupantiem, kurus neviens nedomā ne sēdināt cietumā, ne izraidīt no valsts. Taču Latviešu patriotam pietiek nedaudz nošaut greizi, lai nekavējoties tiktu arestēts. Ar to nedrīkst samierināties, ir jācīnās par to, lai A. Jordanu atbrīvotu, tas ir, lai viņam netiktu piemērots reāls cietumsods. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs šķeltos un meklētu utis cita kažokā. Labāk domāsim, kā varam palīdzēt tiem, kas nokļuvuši nelaimē. Atcerēsimies – katrs veiksmīgs tiesas spriedums pret Latviešiem stiprina mūsu ienaidniekus, katra viņu neveiksme ir mūsu ieguvums un tuvina mūs uzvarai pār tiem, kas mūsu tautu sistemātiski un apzināti cenšas iznīcināt.

Aivars Gedroics