Da­žas die­nas pirms iz­ve­ša­nām. Par­ti­zā­ni, zie­mo­da­mi Īles me­žu bun­ku­rā, vēl ne­no­jauš, ka ir iz­se­ko­ti un ap­len­kti. Šo­dien, ska­to­ties uz at­jau­no­ta­jām bun­ku­ra ejām un pa­šu bun­ku­ru, ro­das jau­tā­jums, kā tā­du mil­ze­ni va­rē­ja uz­bū­vēt tā, lai ne­pa­rā­dī­tos iz­mes­tās smil­tis. Bla­kus bun­ku­ram uz­kal­niņš ar ak­mens pie­mi­nek­li še bo­jā gā­ju­ša­jiem cī­nī­tā­jiem. Mežs, kas to­reiz slē­pa cī­nī­tā­jus, iz­cirsts, ap­kārt kla­jums, bet cī­nī­tā­ju sla­va tā­pēc ne­zu­dīs.

Kā tas īs­ti no­ti­ka, lai­kam ne­pa­stās­tīs ne­viens. Kas to plā­no­ja, klu­sēs, kas cī­nī­jās, vi­su ne­zi­na. Ir ti­kai sa­kri­tī­bu ap­tu­ve­nā shē­ma. Bet cik tā pa­rei­za? Vai lai­ka gai­tā nav pie­lā­go­tas stās­tī­tā­jam? To­mēr res­tau­rē­sim tā lai­ka no­ti­ku­mus.

15. mar­tā no Lie­tu­vas at­brauc cī­nī­tā­ji uz zi­nā­ma­jām me­ža mā­jām, tur at­stāj zir­gu un ti­kai ot­rā rī­tā aiziet uz bun­ku­ru. Brau­ku­ši uz­ma­nī­gi, tā ka ne­kā­du uz­ma­nī­bu ne­esot sev pie­vēr­su­ši. Ne­ko tā­du arī pa ce­ļam nav ma­nī­ju­ši. Pirms vi­ņu ie­ra­ša­nās ko­man­die­ris ar sa­vu līdz­gait­nie­ku nak­tī at­stāj bun­ku­ru. Vi­ņi ne­sa­tie­kas. Ko­man­die­ris it kā gā­jis no­di­bi­nāt jaun­us sa­ka­rus, jo mar­ta bei­gās gri­bē­ju­ši bun­ku­ru pa­mest. Pa­tā­lā lauk­ma­lē uz­ra­dies kāds mež­cir­tējs. Ka tur bū­šot cir­ša­na, jau tei­cis mež­sargs. Pār­bau­dī­ju­ši. It kā ne­kā aiz­do­mī­ga. Pa­šos ne­liels sa­trau­kums, bet at­brau­ku­šo teik­tais no­mie­ri­na. Me­ži­nie­ki to­mēr va­ka­rā pār­bau­da trauk­smes va­dus un iz­liek ik nakts pos­te­ni. Mežs klu­sē. Vēl pirms svī­du­si rī­ta gais­ma, pos­te­nis at­klāj ugu­ni. Pa­rā­dās ie­bru­cē­ji, če­kas ka­ra­spēks ar ar­mi­jas da­ļām. Pār bun­ku­ru un va­ļā rau­to lū­ku no­birst lo­žu lie­tus. Sargs ie­ve­ļas sa­šauts. Bun­ku­rā da­ļē­ja pa­ni­ka, jo nav ko­man­die­ra. Tiek no­rau­ta aiz­sar­gmī­nu uz­spri­dzi­nā­ša­na, bet ne tā­lā­kā, tu­vā­kā, kas sprāg­stot sa­rauj va­dus uz tā­lā­ko. Tas dod ie­spē­ju ie­len­cē­jiem at­kāp­ties, un tie, kas uz mī­nām pat gu­lē­ju­ši, tās ne­pa­ma­nī­da­mi, pa­liek ne­skar­ti. Ka­mēr če­kis­ti pie­sar­dzī­gi at­kal tu­vo­jas, kāds cī­nī­tājs pa­gūst iz­šaut kār­tu. Tiek no­nā­vēts. Tai mir­klī lū­ku ne­var aiz­vērt un pa to ie­met gra­nā­tas, kas sprāg­stot sa­vai­no cī­nī­tā­jus. Ne­daudz vē­lāk uz­spri­dzi­na bun­ku­ra jum­ta se­gu­mu, iz­rau­jot ta­jā cau­ru­mu, pa ku­ru met iekš­ā gra­nā­tas. Tad dzird, ka līst deg­vie­la un ie­šauj ra­ķe­ti, lai to aiz­de­dzi­nā­tu. La­bi, ka deg­vie­la sa­sū­ku­sies smil­tīs un lies­mas ar se­gām iz­do­das slā­pēt, bet bun­ku­rā tā­di dū­mi, ka nav ko el­pot. Da­ži ie­vai­no­tie jau no­šā­vu­šies, lai ne­kris­tu gūs­tā. No ār­pu­ses aici­na pa­do­ties. No 24 iz­kāpt var vairs ti­kai 9. Pā­rē­jie pa­liek tur. Sa­sie­tus vi­ņus ved gar bez­ga­lī­gu ma­šī­nu rin­du, lai de­mon­strē­tu sa­vu pār­spē­ku. Ap­len­ku­mā pie­da­lī­ju­šies vai­rāk par 2000 ka­reiv­ju un če­kas dar­bi­nie­ku. Ir do­ma, ka šo uz­bru­ku­mu plā­no­jis če­kas dar­bi­nieks Bun­du­lis ar tu­vē­jo ie­dzī­vo­tā­ju at­bal­stu. Kad esam jau aiz me­ža, to sa­tri­ci­na mil­zu sprā­dziens un augš­up pa­ce­ļas mil­zīgs uguns stabs. Tur sa­deg cī­nī­tā­ji par brī­vu Lat­vi­ju. Var­būt da­ži vēl bi­ja dzī­vi.

Mūs iz­klie­dē­ja pa pla­ša­jiem lē­ģe­riem. Ko­man­die­ris ar sa­vu līdz­gait­nie­ku pē­dē­jo kau­ju iz­cī­na Sal­dū.

Ti­kai pēc Lat­vi­jas Brīv­valsts pa­slu­di­nā­ša­nas ir ie­spē­jams kaut ko uz­zi­nāt par to­rei­zē­jiem no­ti­ku­miem. Uz iz­spri­dzi­nā­to bun­ku­ru nā­ku­ši da­žā­di cil­vē­ki, ra­kā­ju­šies, kaut ko mek­lē­ju­ši. Pui­kas pat ar gal­vas kau­siem spē­lē­ju­ši fut­bo­lu. Nav bi­ju­si ne­kā­da cie­ņa pret kri­tu­ša­jiem va­ro­ņiem. Ti­kai 1992. ga­dā sā­kas iz­ra­ku­mi, tiek sa­vāk­ti kri­tu­šie, bet valsts ne­spēj iz­lemt, kur un kā tos at­dot svē­tī­tai ze­mei. To var iz­da­rīt ti­kai 1995. ga­da 22. ap­rī­lī. Te arī mā­te uz­zi­na, kur pa­li­cis tās lo­lo­jums. Ko­pī­gā zār­kā gul­dī­tas 15 cī­nī­tā­ju pa­lie­kas, vien­viet kā lie­tu­vie­šu, tā lat­vie­šu cī­nī­tā­ji. Da­žiem uz­vār­di no­skaid­ro­ti, ci­tiem ti­kai ie­sau­kas. Vēl pē­dē­jo rei­zi tos klās brīv­val­stu ka­ro­gi, par ku­ru at­jau­no­ša­nu vi­ņi upu­rē­ja sa­vas dzī­vī­bas. Dzī­vi pa­li­ku­ši vairs ti­kai trīs no tiem, ku­rus sa­ņē­ma un pie­sprie­da il­gus ga­dus ver­gu no­met­nēs.

Die­va miers kri­tu­ša­jiem par svē­tu lie­tu. Ne­aiz­mir­sī­sim sa­vus va­ro­ņus, kas ce­rē­ja, ka vi­ņu cī­ņa pa­lī­dzēs iz­ka­rot Brī­vu Lat­vi­ju. Miers kri­tu­ša­jiem un mū­žī­ga pie­mi­ņa pa­audzēs.

G. Bul­lis