Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Latvietis ir kā vecs ozols,
20.04.2008

kas ie­audzis sma­ga­jā Zem­ga­les mā­lā. To ne­spē­ja iz­nī­dēt ka­ra šaus­mī­gā teh­ni­ka, gra­nā­tu pos­to­šie sprā­dzie­ni, pat pēc ka­ra tas tur­pi­nā­ja pre­to­ties ie­nā­ko­ša­jai va­rai. Lai arī kā sve­ši­nieks pos­tī­ja tā za­rus, iz­nī­ci­nā­dams pēc­ka­ra cī­nī­tā­jus. Aiz­cir­ta sak­nes, iz­vez­dams to pie­de­rī­gos, at­bal­stī­tā­jus. Ozols tur­pi­nā­ja za­ļot.

Vis­sma­gāk klā­jās lat­vie­šu mā­tei, kam vi­sa ie­dzī­ve bi­ja jā­pa­met da­žu mi­nū­šu lai­kā, kas, rū­pē­da­mās par bēr­niem, aiz­mir­sa par vi­su ci­tu un pirm­ām kār­tām se­vi. Ti­kai tad, kad jau sen bi­ja aiz­cir­tu­šās va­go­nu dur­vis un ma­zā­kais, žē­la­bai­ni ie­kunk­stē­da­mies, ie­pra­sī­jās – mam­mī­te, mai­zī­ti! – mā­te, mek­lē­da­ma līdz­pa­ņem­ta­jā un uz­gā­ju­si kni­cī­ti, mai­zes, at­ce­rē­jās, ka viss ce­piens pa­li­cis tur, pie­lie­ka­ma­jā. Brū­ni ru­dzu mai­zes ku­ku­ļi. Vēl smar­žo­jo­ši pēc va­sa­ras un tik gar­di. Pār­seg­ti ar vi­ņas la­bā­ko, iz­rak­stī­to pū­ra dvie­li. Bet ro­kā vēl ie­priek­šē­jā ce­pie­na pus­sa­kal­tu­šais ga­liņš. Mā­te dzi­ļās sā­pēs no­vai­dē­jās un šos ku­ku­ļus at­ce­rē­jās vi­su mū­žu. Kad ma­zā­kais mi­ra no ba­da. Kad pa­ti stai­gā­ja uz­tū­ku­si, ne­spē­da­ma pa­spert so­ļus un jo­pro­jām at­lau­žot no sa­vas slap­jās, sā­ļās mai­zes­ de­vas lie­lā­ko ga­ba­lu pa­li­ku­ša­jam, sev at­stā­da­ma tik drus­kas. Ap­zi­nā­jās, ka bez vi­ņas arī otrs neiz­dzī­vos, bet lau­za un ­de­va. Ne mir­kli ne­žē­lo­jot.

Kad, to­mēr iz­tu­rē­ju­si, zau­dē­ju­si abus, pēc dau­dziem ga­diem, sve­šu­mā no­ver­go­tiem gadiem, at­grie­zās, pir­mais gā­jiens bi­ja uz mā­jām, pēc vi­su lai­ku at­mi­ņā eso­ša­jiem, vēl jo­pro­jām smar­žo­jo­ša­jiem brū­na­jiem, ru­dzu mai­zes ku­ku­ļiem.

Mā­jas no­dzī­vo­tas, sa­bru­ku­šiem jum­tiem, iz­rau­tām dur­vīm. Bez­ stik­lu lo­gu rām­jos dzie­dā­ja vējš. Iz­de­mo­lē­ta­jās, pie­gā­nī­ta­jās is­ta­bās gru­ve­šu kal­ni. Nav pie­lie­ka­mā, pat sie­nu nav. Bet, lie­kas, no tās vie­tas vēl jo­pro­jām plūst tik­ko cep­tas ru­dzu­mai­zes smar­ža. Mā­te, no jaun­as, ra­že­nas sie­vie­tes pār­vēr­tu­sies pār­dzī­vo­ju­mos par ve­cu graus­tu, kas ne­spēj vairs kus­tē­ties bez nū­jas at­bal­sta, sa­brūk ce­ļos un ie­krīt gru­ve­šos. Ta­jā, kas pa­li­cis pār­i no sve­ši­nie­ku no­dzī­vo­tā. Un no­lād se­vi par tā mir­kļa ne­ap­do­mī­bu: ne­pa­ņemt līdz­i šos mai­zes ku­ku­ļus, ku­ri vi­su šo sma­go lai­ku vi­ņu spie­du­ši kā lāsts un to­mēr sau­ku­ši at­griez­ties. Ta­gad vi­ņa ir te. At­grie­zu­sies, bet kā­da bi­ju­si par to mak­sa? Vai ne pā­rāk sma­ga? Un at­kal un at­kal vi­ņa lūdz tam Kun­gam pie­do­ša­nu par sa­vu to­rei­zē­jo neiz­da­rī­bu. Var­būt šie ku­ku­ļi tā­pat ne­bū­tu pa­lī­dzē­ju­ši bēr­niem iz­dzī­vot, bet tā ne­spies­tu ap­zi­ņu. Ne­pa­ņemt līdz­i ru­dzu mai­zes klai­pus. Sie­va pas­tiepj ro­ku, pa­ņem ne­eso­šo ku­ku­li un, at­lau­zu­si ga­ba­lu, sniedz sa­vam pirm­dzim­ta­jam, kas pa­li­ka uz mū­žī­giem lai­kiem iz­sū­tī­ju­mā. Tas tev, dē­liņ, ta­jā ze­mes spēks ie­likts, tas tev ļaus ne­aiz­mirst Dzim­te­ni. Nā­ko­šais ga­bals, tiek pas­ta­rī­tim, kas pir­mais mi­ra ba­da nā­vē. Tev, dē­liņ, šis, ta­jā ma­na ne­bei­dza­mā mī­les­tī­ba un Dzim­te­nes svē­tī­ba ie­lik­ta. Pie­dod, ka ag­rāk tev to sniegt ne­va­rē­ju. Un snie­dzas un snie­dzas ro­kas, vā­ras un ne­spē­cī­gas, vār­gas un iz­di­lu­šas, ne­va­rī­gas. Mā­te lauž un lauž, da­la tām vi­sām, kam tur, sve­šu­mā, pie­trū­ka šā mai­zes ga­ba­la, lai bū­tu iz­dzī­vo­ju­šas. Jo pie­trū­ka tie­ši šī, ar la­bes­tī­bu cep­tā, dās­nā un smar­žī­gā Zem­ga­les ru­dzu mai­zes ga­ba­la. Tā, kas iz­smar­žo Lat­vi­jas dru­vu rei­bi­no­šo smar­žu, kas pilns ze­mes spē­ka un audzē­tā­jas Dzim­te­nes mī­les­tī­bas. Starp vār­ga­jiem pirk­stiem pa­rā­dās kā­di īsi un res­ni. Mā­te pa­ska­tās un ie­rau­ga tā rī­ta no­ti­ku­mu da­līb­nie­ku, kas va­dī­ja vi­ņas un ģi­me­nes iz­ve­ša­nu, vi­su lai­ku stei­dzi­not – bis­tre­je, bis­tre­je (ātr­āk, ātr­āk). Va­ja­dzē­tu no­vēr­sties, pa­teikt nē, bet mā­te lauž kār­tē­jo ga­ba­lu un do­da­ma no­sa­ka – še, ja va­ri ēd, bet, pirms liec ga­ba­lu mu­tē, at­ce­ries tās iz­sū­tī­tās, bo­jā gā­ju­šās dzī­vī­bas, kas uz ta­vas sirds­ap­zi­ņas, arī ma­ni pui­kas pa­li­ka tur. Es ne­vē­lu tev ļau­nu, bet pie­dot ne­spē­ju. Lai so­da te­vi ta­va sirds­ap­zi­ņa.

Pa­li­cis pē­dē­jais ga­bals. To sev. Vien­mēr ti­ka at­rauts, at­dā­ļāts, Nu va­ru. Bez­ga­la il­gi nav iz­jus­ta īs­ta Lat­vi­jas mai­ze. Tās, kas bū­tu glā­bu­si šos ba­da nā­vē mi­ru­šos tūk­sto­šus, arī abus vi­ņas bēr­nus. Pa­ce­ļot ska­tu, ie­rau­ga sau­les sta­rā, kas iz­lau­zies caur sa­bru­ku­šo jum­tu un gries­tu pār­se­gu, stā­vam vār­gu mei­te­nī­ti, kas klu­sē­jot pas­tie­pu­si ro­kas, tik caur­spī­dī­gas. Vi­ņa ne­lū­dzas, bet lie­lās asa­ru lā­ses, kas rit pār vi­ņas vai­giem, iz­sa­ka lū­gu­mu vēl ie­spai­dī­gāk. Īss klu­su­ma mir­klis, un ro­ka, kas jau cē­la pie lū­pām pē­dē­jo pa­li­ku­šo ga­ro­zi­ņu, ap­stā­jas pus­ce­ļā. Tad pas­tiep­jas pret mei­te­ni, bēr­nu, un lū­pas no­čukst – ņem, tev tas vai­rāk būs va­ja­dzīgs, tev vēl ilgs ceļš ejams, līdz Brī­vai Lat­vi­jai, vēl daudz kas pa­vei­cams. Es jau...

Sāp­ju pil­nais smaids, kas iz­plaukst mei­te­nī­tes, se­jā ir tik gaišs un silts, ka arī vi­ņai kļūst bez­ga­la la­bi. Kā vē­ja no­pū­ta skan no mei­te­nes lū­pām vār­di. Ne­viens man ne­kad ne­ko nav de­vis, vi­si ti­kai pra­sī­ju­ši, lū­gu­ši, bet de­vu­ši? Tu dā­vā pē­dē­jo. Vai tad ma­ni ne­pa­zīs­ti? Es es­mu ta­gad no­ni­ci­nā­tā un pie­smie­tā Lai­me, kas tā­pat kā tu ti­ka iz­sū­tī­ta, pēr­ta un pa­ze­mo­ta, iz­smie­ta, jo man ne­bi­ja ko dot. Mēs iz­tu­rē­jām. Tu man de­vi spē­ku at­kal dot. Un, pa­cē­lu­si ce­ļos no­kri­tu­šo sie­vie­ti, at­bal­stī­ju­si uz sa­va ple­ca aiziet. Un sie­vie­te, mā­te, sma­gi piec­ēlu­sies kā no tu­vi­nie­ku ka­pa, pa­gal­mā pa­ceļ no­lauz­tu ozo­la za­ru, lī­ku un grei­zu, un uz tā at­spie­du­sies aiz­vel­kas. Ai­ziet sie­va, bal­sto­ties uz Lai­mas ple­ciem un ozo­la za­ra. Sie­va, kas zau­dē­ju­si vī­ru, mā­te, ku­ras bēr­ni mi­ru­ši ba­da nā­vē, saim­nie­ce, kam vairs nav jum­ta virs gal­vas, sie­vie­te, kas par spī­ti vi­sam iz­dzī­vo­ju­si un at­grie­zu­sies sa­vā dzim­te­nē Lat­vi­jā. At­grie­zu­sies redz, ka vi­ņas sen­ču stā­dī­tais ozols, pār­cie­tis vi­sas vēt­ras un ne­gai­sus, vēl jo­pro­jām za­ļo. Un, ka­mēr tas bērs aug­lī­gā zem­ē zī­les, būs dzī­va lat­vie­šu tau­ta.

G. Bul­lis

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».