kas ieaudzis smagajā Zemgales mālā.
To nespēja iznīdēt kara šausmīgā tehnika, granātu postošie sprādzieni,
pat pēc kara tas turpināja pretoties ienākošajai varai. Lai arī kā
svešinieks postīja tā zarus, iznīcinādams pēckara cīnītājus. Aizcirta
saknes, izvezdams to piederīgos, atbalstītājus. Ozols turpināja zaļot.
Vissmagāk klājās latviešu mātei, kam visa iedzīve
bija jāpamet dažu minūšu laikā, kas, rūpēdamās par bērniem, aizmirsa
par visu citu un pirmām kārtām sevi. Tikai tad, kad jau sen bija aizcirtušās
vagonu durvis un mazākais, žēlabaini iekunkstēdamies, ieprasījās
– mammīte, maizīti! – māte, meklēdama līdzpaņemtajā un uzgājusi
knicīti, maizes, atcerējās, ka viss cepiens palicis tur, pieliekamajā.
Brūni rudzu maizes kukuļi. Vēl smaržojoši pēc vasaras un tik gardi.
Pārsegti ar viņas labāko, izrakstīto pūra dvieli. Bet rokā vēl iepriekšējā
cepiena pussakaltušais galiņš. Māte dziļās sāpēs novaidējās un šos
kukuļus atcerējās visu mūžu. Kad mazākais mira no bada. Kad pati
staigāja uztūkusi, nespēdama paspert soļus un joprojām atlaužot
no savas slapjās, sāļās maizes devas lielāko gabalu palikušajam,
sev atstādama tik druskas. Apzinājās, ka bez viņas arī otrs neizdzīvos,
bet lauza un deva. Ne mirkli nežēlojot.
Kad, tomēr izturējusi, zaudējusi abus, pēc daudziem
gadiem, svešumā novergotiem gadiem, atgriezās, pirmais gājiens bija
uz mājām, pēc visu laiku atmiņā esošajiem, vēl joprojām smaržojošajiem
brūnajiem, rudzu maizes kukuļiem.
Mājas nodzīvotas, sabrukušiem jumtiem, izrautām
durvīm. Bez stiklu logu rāmjos dziedāja vējš. Izdemolētajās, piegānītajās
istabās gruvešu kalni. Nav pieliekamā, pat sienu nav. Bet, liekas, no
tās vietas vēl joprojām plūst tikko ceptas rudzumaizes smarža. Māte,
no jaunas, raženas sievietes pārvērtusies pārdzīvojumos par vecu
graustu, kas nespēj vairs kustēties bez nūjas atbalsta, sabrūk ceļos
un iekrīt gruvešos. Tajā, kas palicis pāri no svešinieku nodzīvotā.
Un nolād sevi par tā mirkļa neapdomību: nepaņemt līdzi šos maizes kukuļus,
kuri visu šo smago laiku viņu spieduši kā lāsts un tomēr saukuši atgriezties.
Tagad viņa ir te. Atgriezusies, bet kāda bijusi par to maksa? Vai ne
pārāk smaga? Un atkal un atkal viņa lūdz tam Kungam piedošanu par savu
toreizējo neizdarību. Varbūt šie kukuļi tāpat nebūtu palīdzējuši
bērniem izdzīvot, bet tā nespiestu apziņu. Nepaņemt līdzi rudzu maizes
klaipus. Sieva pastiepj roku, paņem neesošo kukuli un, atlauzusi gabalu,
sniedz savam pirmdzimtajam, kas palika uz mūžīgiem laikiem izsūtījumā.
Tas tev, dēliņ, tajā zemes spēks ielikts, tas tev ļaus neaizmirst Dzimteni.
Nākošais gabals, tiek pastarītim, kas pirmais mira bada nāvē. Tev, dēliņ,
šis, tajā mana nebeidzamā mīlestība un Dzimtenes svētība ielikta.
Piedod, ka agrāk tev to sniegt nevarēju. Un sniedzas un sniedzas rokas,
vāras un nespēcīgas, vārgas un izdilušas, nevarīgas. Māte lauž un
lauž, dala tām visām, kam tur, svešumā, pietrūka šā maizes gabala, lai
būtu izdzīvojušas. Jo pietrūka tieši šī, ar labestību ceptā, dāsnā
un smaržīgā Zemgales rudzu maizes gabala. Tā, kas izsmaržo Latvijas
druvu reibinošo smaržu, kas pilns zemes spēka un audzētājas Dzimtenes
mīlestības. Starp vārgajiem pirkstiem parādās kādi īsi un resni. Māte
paskatās un ierauga tā rīta notikumu dalībnieku, kas vadīja viņas
un ģimenes izvešanu, visu laiku steidzinot – bistreje, bistreje
(ātrāk, ātrāk). Vajadzētu novērsties, pateikt nē, bet māte lauž kārtējo
gabalu un dodama nosaka – še, ja vari ēd, bet, pirms liec gabalu mutē,
atceries tās izsūtītās, bojā gājušās dzīvības, kas uz tavas sirdsapziņas,
arī mani puikas palika tur. Es nevēlu tev ļaunu, bet piedot nespēju.
Lai soda tevi tava sirdsapziņa.
Palicis pēdējais gabals. To sev. Vienmēr tika atrauts,
atdāļāts, Nu varu. Bezgala ilgi nav izjusta īsta Latvijas maize.
Tās, kas būtu glābusi šos bada nāvē mirušos tūkstošus, arī abus viņas
bērnus. Paceļot skatu, ierauga saules starā, kas izlauzies caur sabrukušo
jumtu un griestu pārsegu, stāvam vārgu meitenīti, kas klusējot pastiepusi
rokas, tik caurspīdīgas. Viņa nelūdzas, bet lielās asaru lāses, kas
rit pār viņas vaigiem, izsaka lūgumu vēl iespaidīgāk. Īss klusuma
mirklis, un roka, kas jau cēla pie lūpām pēdējo palikušo garoziņu,
apstājas pusceļā. Tad pastiepjas pret meiteni, bērnu, un lūpas nočukst
– ņem, tev tas vairāk būs vajadzīgs, tev vēl ilgs ceļš ejams, līdz Brīvai
Latvijai, vēl daudz kas paveicams. Es jau...
Sāpju pilnais smaids, kas izplaukst meitenītes, sejā
ir tik gaišs un silts, ka arī viņai kļūst bezgala labi. Kā vēja nopūta
skan no meitenes lūpām vārdi. Neviens man nekad neko nav devis, visi
tikai prasījuši, lūguši, bet devuši? Tu dāvā pēdējo. Vai tad mani
nepazīsti? Es esmu tagad nonicinātā un piesmietā Laime, kas tāpat
kā tu tika izsūtīta, pērta un pazemota, izsmieta, jo man nebija ko
dot. Mēs izturējām. Tu man devi spēku atkal dot. Un, pacēlusi ceļos
nokritušo sievieti, atbalstījusi uz sava pleca aiziet. Un sieviete,
māte, smagi piecēlusies kā no tuvinieku kapa, pagalmā paceļ nolauztu
ozola zaru, līku un greizu, un uz tā atspiedusies aizvelkas. Aiziet
sieva, balstoties uz Laimas pleciem un ozola zara. Sieva, kas zaudējusi
vīru, māte, kuras bērni miruši bada nāvē, saimniece, kam vairs nav
jumta virs galvas, sieviete, kas par spīti visam izdzīvojusi un atgriezusies
savā dzimtenē Latvijā. Atgriezusies redz, ka viņas senču stādītais
ozols, pārcietis visas vētras un negaisus, vēl joprojām zaļo. Un, kamēr
tas bērs auglīgā zemē zīles, būs dzīva latviešu tauta.
G. Bullis