Un tā var kļūt kai­tī­ga un pat bīs­ta­ma, ja no­lik­ta ne­lai­kā un ne­vie­tā. Pie­mē­ram, dub­ļi ir svē­ta lie­ta, tā ir mū­su mī­ļā zem­īte, kas mūs ba­ro, prie­cē pa­va­sa­rī ar viz­bu­lī­tēm, va­sa­rā – ar bi­šu dzies­mām, ru­de­nī – ar la­pu zel­tu, bet zie­mā – ar bal­ta­jiem snie­ga pē­ļiem.

Dub­ļi sa­vā vie­tā ir zel­ta vēr­ti un pat vēr­tī­gā­ki, jo bez zel­ta kaut kā iz­tik­sim, bet bez zem­ītē audzē­tas mai­zī­tes nē. Bet, kas no­tiks, ja šos dub­ļus ie­ne­sī­sim is­ta­bā un tie no­kļūs uz gal­da vai pat ēdie­na trau­kā? Kā līdz­īgā si­tu­āci­jā rī­ko­sies zem­i, līdz ar to dub­ļus pa­tie­si mī­lošs cil­vēks? Viņš no­tī­rīs gal­du un ēdie­nu trau­ku un cen­tī­sies zem­i at­likt īs­ta­jā vie­tā, lai tā kal­po­tu sev un ci­tiem, kā arī Ra­dī­tā­jam par prie­ku tā­lāk. Zem­īte par to būs ļo­ti pa­tei­cī­ga.

Līdz­īgi ir arī ar mī­les­tī­bu, to­le­ran­ci, in­ter­na­ci­onā­lis­mu, kos­mo­po­lī­tis­mu, brī­vī­bu un ci­tām ļo­ti la­bām, va­ja­dzī­gām un svē­tām lie­tām. Jeb­ku­ram ti­cī­ga­jam nav no­slē­pums, ka Dievs mūs vi­sus mīl un, lai ko Viņš da­rī­tu, tas ved uz la­bu. Ir zi­nāms, ka bez Die­va zi­ņas pat mats no gal­vas ne­no­krīt. To­mēr dau­dziem var lik­ties ne­sa­pro­ta­mi, kā­dēļ uz ze­mes dau­dzas si­tu­āci­jas it kā tiek ra­dī­tas bur­tis­ki tā­dēļ, lai pro­vo­cē­tu ķil­das, ka­rus, ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu un ci­tas ne­lai­mes. Nu, pie­mē­ram, Lat­vi­jas si­tu­āci­ja! Lat­vi­jā tā­pat kā pā­rē­jās PSRS re­pub­li­kās (pa­dom­ju Krie­vi­jas ko­lo­ni­jās) pēc im­pē­ri­jas sa­bruk­ša­nas iz­vei­do­jās di­vas ko­pie­nas ar pil­nī­gi pre­tē­jām in­te­re­sēm, mēr­ķiem un ide­āliem. Pa­mat­ie­dzī­vo­tā­ji, lat­vie­ši, un tie cit­tau­tie­ši, kas aiz­stāv lat­vie­šu in­te­re­ses, vē­las pēc ie­spē­jas ātr­āk iz­rau­ties no Krie­vi­jas ie­tek­mes, bet kriev­va­lo­dī­gie, pa­dom­ju lai­ka ko­lo­nis­ti, ko­pā ar ci­tiem krie­vu in­ter­ešu aiz­stāv­jiem vē­las tie­ši pre­tē­jo. Ja ņe­mam vē­rā vēl, ka paš­reiz Krie­vi­jā at­dzimst liel­kriev šo­vi­nisms, tad pēc lo­ģi­kas ne lat­vie­šiem, ne kriev­va­lo­dī­ga­jiem nav mo­tī­vu, lai sāk­tu te kaut kā­du mie­rī­gu dzī­vi, bez sa­vu am­bī­ci­ju un in­ter­ešu ap­mie­ri­nā­ša­nas.

Kā šā­dā si­tu­āci­jā, kad jā­dzī­vo ko­pā vis­lie­lā­ka­jiem ie­naid­nie­kiem, lai cil­vē­ki sāk mī­lēt cits ci­tu? Mī­les­tī­bai trūkst bā­zes, jo var ta­ču ie­mī­lēt ti­kai to, kas ir tuvs, pa­tī­kams, ie­prie­ci­nošs un ci­tā­di ļo­ti po­zi­tīvs.

Da­žam lat­vie­tim gan­drīz jau iz­do­das ie­mī­lēt po­ten­ci­ālos sa­vas tau­tas ie­naid­nie­kus, bet tas no­tiek gal­ve­no­kārt, no­lie­kot lat­vie­šu tau­tas in­te­re­ses ma­lā un pir­ma­jā vie­tā iz­vir­zot sa­vas per­so­nī­gās tī­ri miet­pil­so­nis­kās un ģi­me­nes in­te­re­ses. Pie­mē­ram, es sa­pro­tu, kā­pēc tā­di kā R. Pauls, J. Jur­kāns, M. Lu­jāns, Jā­nis Pe­ters un ci­ti tik ļo­ti mīl krie­vu in­ter­ešu aiz­stā­vē­ša­nu un līdz ar to arī lai­kam pa­šus kriev­va­lo­dī­gos. Šiem cil­vē­kiem no sa­vas tau­tas ie­naid­nie­kiem nāk nau­da, sla­va, mī­ļi, uz­mun­dri­no­ši vār­di, emo­ci­jas utt. Tas no vie­nas pus­es ir ļo­ti mī­ļi, tā­dēļ arī vi­ņi var būt tik mī­ļi. Bet ta­jā pa­šā lai­kā vi­ņi ne­mīl un vi­ņus ne­mīl pa­šu tau­ta – lat­vie­ši. Tas bū­tī­bā ir tas pats, kas ne­mī­lēt sev neiz­de­vī­gus cil­vē­kus. Tā nav ne­kā­da ga­rī­gu­ma pa­zī­me, bet liels grēks. Tā ir sa­vas tau­tas no­do­ša­na kaut kā­du ma­te­ri­ālu vai psiho­lo­ģis­ku la­bu­mu dēļ.

Kriev­va­lo­dī­gie cil­vē­ki ir jā­mīl, jo Dievs tos mīl tā­pat kā lat­vie­šus un jeb­ku­ru ci­tu tau­tu. Bet jā­at­ce­ras, ka mī­les­tī­ba ne­no­zī­mē, rī­ko­ties pre­tē­ji da­bas li­ku­miem. Kriev­va­lo­dī­gie sa­vā dzim­te­nē bū­tu sa­vā vie­tā un lai­kā. Tad vi­ņiem ne­trau­cē­tu lat­vis­kums un lat­vis­ku­mam vi­ņi. Kat­rā tau­tā var būt līdz pro­cen­tiem 15–20 sveš­tau­tie­šu: tad vi­ņi var nor­mā­li in­teg­rē­ties un sa­dzī­vot ar pa­mat­tau­tu. Bet, kļūs­tot pro­cen­tu­āli vai­rāk, sveš­tau­tie­ši sāk ap­zi­nā­ties sa­vu spē­ku un zau­dē mo­tī­vu pa­kār­tot sa­vas in­te­re­ses pa­mat­tau­tai. Tā­pat kā uz di­viem zir­giem ne­vie­nam jāt nav ie­spē­jams, arī valsts ne­var nor­mā­li at­tīs­tī­ties, mē­ģi­not kal­pot vien­lai­kus di­vām pre­tē­jām tau­tu in­te­re­sēm. Šā­dā si­tu­āci­jā vai nu vie­nai tau­tai vai ko­pie­nai jā­pak­ļau­jas ot­ras gru­pas in­te­re­sēm, vai nu jā­re­pat­ri­ē kā­das tau­tas da­ļa, vai arī val­stij jā­sa­da­lās di­vās vai vai­rā­kās da­ļās pēc in­ter­ešu gru­pām. Un kā šā­dā si­tu­āci­jā lai vie­na in­ter­ešu gru­pa spē­tu mī­lēt ot­ru? Ļo­ti vien­kār­ši tas iz­da­rāms, ja dzī­vi uz­ņe­mam kā spē­li. Spē­li, ku­rā vie­na lie­la drau­gu gru­pa uz lai­ku sa­da­lī­ju­sies di­vās ko­man­dās, lai spē­les lai­kā tre­nē­tos sa­vā star­pā, kā ap­gūt tā­das rak­stu­ra īpa­šī­bas kā va­ro­nī­bu, dros­mi, paš­aiz­lie­dzī­bu, pat­ri­otis­mu, na­ci­onā­lis­mu un arī mī­les­tī­bu pret sa­vu ie­naid­nie­ku, kam ne­pie­cie­ša­ma augst­āka kva­li­fi­kā­ci­ja kā mī­lēt sa­vus drau­gus, vai arī, no­do­dot sa­vus drau­gus ma­te­ri­ālu la­bu­mu dēļ, – ie­naid­nie­kus. Vie­na lie­la Die­va bēr­nu gru­pa sa­da­lī­ju­sies lat­vie­šu un kriev­va­lo­dī­go ko­man­dās spē­lē šo spē­li. Kā lai ci­tā­di cil­vēks ap­gū­tu māk­slu aiz­stā­vēt sa­vas tau­tas in­te­re­ses, no­lie­kot pie ma­las sa­vu pri­mi­tī­vo ego­is­mu? Ar lai­ku, ie­mā­co­ties aiz­stā­vēt sa­vas ģi­me­nes, sa­vas tau­tas, valsts, pla­nē­tas un vi­sas cil­vē­ces in­te­re­ses, cil­vē­ka dvē­se­le ie­mā­cī­sies aiz­stā­vēt vi­su va­re­nā Die­va in­te­re­ses. Tā ir lie­lā­kā māk­sla un mī­les­tī­ba, bet to ie­spē­jams ap­gūt pa­ma­zām, sā­kot no ma­zu­mi­ņa, no se­vis, sa­vas tau­tas, valsts un ci­tu lie­lu­ma ie­mī­lē­ša­nas.

Mūs­die­nu psiho­lo­ģis­kā ka­ra ap­stāk­ļos šo spē­li ir iz­krop­ļo­jis ļau­nu­ma vī­russ. Tas ir ne­pa­rei­zi, ka Krie­vi­ja var vien­pu­sī­gi pa­slu­di­nāt, ka tai ir tie­sī­bas uz sa­vu na­ci­onā­lo in­ter­ešu aiz­stā­vī­bu. Kas jau pār­audzis šovinismā pret ci­tām tau­tām – sa­viem brā­ļiem Kris­tū, bet lat­vie­šu tau­tai nav tie­sī­bas aiz­stā­vēt sa­vas in­te­re­ses. Tie nav taisnīgi spē­les no­tei­ku­mi. Tas bū­tu tā­pat, kā kad vie­na fut­bo­la ko­man­da ne­ļau­tu ot­rai pie­tie­ka­mi tre­nē­ties, bet spē­les lai­kā vēl sāk­tu spē­lēt ar div­reiz lie­lā­ku spē­lē­tā­ju skai­tu ne­kā ot­rai. Tas ir smiek­lī­gi un Die­va bēr­nu ne­cie­nī­gi. Mēs ta­ču vi­si esam ne­mir­stī­gi, mū­žī­gi Die­va bēr­ni. Cie­nī­sim krie­vu pat­ri­otus, kas mīl sa­vu zem­i un kopj to, dzī­vo­jot ta­jā, ne­vis vie­tē­jos no­de­vē­jus kan­ga­rus, un lai arī krie­vi cie­na mūs kā pat­ri­otus, jo tas ir da­bis­ki. Ti­kai ne­va­jag tu­rēt ļau­nu­mu sir­dī! Mī­lē­sim viens ot­ru kā vie­nai lie­lai ģi­me­nei pie­nā­kas!

Ēvalds Kurp­nieks