Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Pārkrievošana turpinās...
30.04.2008

Kopš 19. gadsimta vidus latvieši paši sāka kārtot latviešu valodas un rakstības jautājumus.

1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas pieņēma lēmumu par latviešu valodas pareizrakstību, izmantojot daudz jaunlatviešu ieteikumu. Šīs latviešu valodas un tautas pūles saglabāt savu identitāti pārtrauca Krievijā pastāvošā pakļauto tautu pārkrievošana. 19. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Krievijas inperijā tika aizliegts lietot latīņu burtus. Bija atļauta tikai kirilica. Tāpēc šodien pat ļoti tālu no krieviskuma stāvošas tautas, kā tatāri, turkmēņi, kirgīzi, uzbeki, tadžiki un azerbaidžāņi izmanto rakstībā kirilicu. Pārkrievošna turpinās gadsimtiem ilgi un tās uzņemtais kurss nemainās, mainās tikai taktika virzībai uz to.

Tikai pēc 1905. gada revolūcijas 1908. gadā bija iespējams atsākt darbu pie latviešu valodas pareizrakstības izstrādes. Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju. To vadīja Kārlis Mīlenbachs un tās darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki. Šī komisija pieņēma latviešu rakstības nosacījumus un tai izdevās panākt, ka sāka izdot grāmatas jaunajā latviešu rakstībā. Šo rakstību mācīja arī latviešu skolās.

Jo stingrāk nostiprinājās latviešu rakstība un jo vairāk latviski iznāca grāmatas, jo asāk varēja izjust nepieciešamību ieviest kārtību svešvārdu izmantošanā. Jo dzīvē ienāca technoloģijas un dažādas techniskas lietas, kuŗām nebija latvisku nosaukumu un apzīmējumu. Svešvārdu rakstības sakārtošanai Latvijas Izglītības ministrija izveidoja pareizrakstības komisiju, kuŗa darbojās divus gadus – 1924. un 1925. gadā. 1926. gadā komisija izdeva Svešvārdu vārdnīcu.

1935. gadā nodibināja Latviešu valodas krātuvi. Vienlaicīgi darbojās arī pareizrakstības komisija. Un gan Latviešu valodas krātuves, gan pareizrakstības komisijas darba rezultātā 1942. gadā pirmajā izdevumā un 1944. gadā otrā izdevumā iznāca Latviešu pareizrakstības vārdnīca. Ar šo brīdi bija noslēdzies darbs, kuru 19. gadsimtā sāka jaunlatvieši – Juris Alunāns, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds. To turpināja un noslēdza Kārlis Mīlenbachs un Jānis Endzelīns. Mūsu rakstība kļuva par vienu no labākajām pasaulē. Tā labi saskanēja ar izrunu, ļāva iekļaut mūsu valodā nepieciešamos aizguvumus no citām valodām. Šo latviešu identitātes nostiprināšanu varmācīgi pārtrauca PSRS okupācija, kura turpināja Krievijas imperijas sākto pakļauto tautu pārkrievošanu, jo cilvēks bez senču mantojuma un tautiskās identitātes ir veiksmīgāk izmantojams un paverdzināms.

Latviešu valodas pārveidošana sākās ar Latvijas pirmo okupāciju 1940. gadā. 1940. gada 14. septembra pavēlē izglītības tautas komisārs pavēlēja: «Visos žīdu skolu nosaukumos vārdu «žīds» turpmāk atvietot ar vārdu «ebrejs»»

Lai latviešus pārveidotu par latviski runājošiem kosmopolītiem, 1946. gadā okupētajā Latvijā ieviesa nezinātniskus uzskatus par latviešu valodu. Šo viltus mācību bija radījis N. Marrs un to sauca viņa vārdā par marrismu.

Marrisms uzskatīja par nederīgu un kaitīgu brīvajam padomju latvietim buržuāzisko valodu un pareizrakstību.

Pareiza latviešu valoda uzturēja nostaļģiju pēc brīvvalsts un tāpēc tā bija jāizskauž. Jauno padomju latvieti veidoja tuvinot latviešu valodu krievu valodai. Šī mērķa sasniegšanai Viļa Lāča padomju Latvijas valdība izdeva rīkojumu par latviešu valodas pareizrakstības maiņu pēc marristu ieteikumiem un padomju valdības rīkojumiem.

No latviešu pareizrakstības izņēma mīksto ŗ. Pat krieviem tas ir saglabājies. Tas radīja aplamības jo mīkstinot vai nemīkstinot burtu r ir iespējams maina tā nozīmi, piemēram:

Asaru ezers

Vai tas ir ezers, kuŗš pieraudāts ar asarām, vai ezers kuŗā dzīvo zivis? Mīkstais ŗ maina šī ezera nosaukuma nozīmi. Ja nosaukums ir asaru, tas nozīmē – pieraudāts, ja asaŗu – tātad tāds, kuŗā dzīvo zivis – asaŗi.

Teikumā «Kas ar manu tēvzemi» vārdā «ar» mīkstais ŗ maina teikuma jēgu.

Ja ir rakstīts: «Kas ar manu tēvzemi?» Tas nozīmē – kas ir noticis ar manu tēvzemi, bet ja ir rakstīts «Kas manu tēvzemi?» jāsaprot, kas ar arklu tēvzemi.

Rakstot vai nerakstot mīksto ŗ vārdā «gars» mainās tā jēga.

Gars nozīmē, ka runa ir par ko garīgu, un gaŗš, nozīmē kādu gaŗuma mēru.

Piemēram, «gara gaita» un «gaŗa gaita». Pirmajā gadījumā runājam par kādas iešanas (gājiena, svētceļojuma) garīgumu, bet otrā gadījumā par ejamā ceļa gaŗumu.

K. Krūzes dzejolī «Agrais arājs» ir šādas rindas:

«Kā gadiem aru1 es, tā aŗu2

Un lauks liek pilnām vārpām līkt

Lai zeltā pārvērst varu3 vaŗu4

Kā gadiem aru es, tā aŗu.»

1 – šai gadījumā cietais r nozīmē, ka runa ir par pagātni,

2 – šai gadījumā mīkstais ŗ nozīmē, ka runa ir par tagadni,

3 – šai vārdā cietais r norāda uz to, ka runa ir par kādu darbību, varēšanu,

4 – bet šai vārdā mīkstais ŗ norāda uz to, ka domāts ir metalls – vaŗš.

Ja gadījumā ar mīksto ŗ mēs intuitīvi, kaut rakstām vienādi, zinām kuŗā vārdā kāds r izrunājams, tad ar o ir daudz grūtāk.

Tika aizliegta gaŗā ō lietošana. Ar vienu burtu o padomju latviešu rakstībā apzīmē trīs skaņas: īso o, gaŗo ō un divskani uo. Šis ir viens no latviešu rakstības lielākajiem kropļojumiem un tādēļ rodas daudzi pārpratumi. Burts ō mūsu rakstos ir nepieciešams tāpat kā citi gaŗie patskaņi. Īsais o un garais ō ir tikai svešvārdos, bet latviešu valodā ir divskanis uo. Piemēram, svešvārdā oktōbris sākumā ir īsais o un vārda vidū gaŗais ō, bet latviešu vārdā ozols ir divskanis uo.

Divskani uo raksta ar burtu o. Kaut vēl zinām kā turpmāk minētie vārdi jāizrunā, bieži tos jau runājam nepareizi. Piemēram, vārdos: Code (Cuode), Dole (Duole), Ēdole (Ēduole), Grostona (Gruostuona), Madona (Maduona), Okte (Uokte), Pope (Puope), Roja (Ruoja). Uzvārdos: Brodelis (Bruodelis), Graudonis (Grauduonis), Plūdonis (Plūduonis), Rozītis (Ruozītis).

Tika samazināta divskaņu lietošana latviešu valodā. Tos neizņēma pavisam tāpēc, ka latviešu valoda bez divskaņiem nav iespējama, toties tos, pieskaņojoties krievu valodai, svešvārdos aizstāja ar patskaņiem. Un tā latviešu valodā svešvārdos divskaņu vietā ieviesa patskaņus, bet divskani eu aizliedza. Piemēram, līdz 1946. gadam rakstījām un runājām. paidagogs, Aigejs, Feidijs, pleura, bet mums pavēlēja atdarināt krievu valodu – pedagogs, Egejs, Fidijs, pleira.

Šāda latviski nepareiza izruna sākumā izraisīja pat smieklus, bet šodien krievu valodas ietekmē esam ar to tā saraduši, ka, dzirdot latviski pareizu izrunu, smejamies, neapzinoties, ka apsmejam paši sevi. Vienīgais, par ko šeit var smieties, ir pašu muļķība un verdziskā iztapība.

1957. gadā padomju Latvijas valdība izdeva rīkojumu ch un h rakstos apzīmēt ar vienu burtu – h. Ir aplams viedoklis, ka, tagad redzot kopā rakstītus ch burtus, tie abi ir jāizrunā. Pat mūsu mazizglītotie senči – zemnieki šīs skaņas labi prata atšķirt. Arī šādas latviešu valodas maiņas radīja ne mazums problēmu it sevišķi medicīnā. Piemēram, medicīnā ir daudz vārdu ar formantu chemi un hemi. Formants chemi – ir pamatā vārdiem, kam sakars ar vielu, ko lieto ārstēšansi, bet formants hemi ir pamatā vārdiem, kuŗi nozīmē «puse»

Bet tā kā bija ieplānots medicīnā un citās zinātnēs par pamatvalodu izmantot krievu valodu, tad iebildumi nevienu neinteresēja.

Varētu jau domāt, ka valodas attīstās un latviešu valoda nav izņēmums, un šī padomju latviešu valoda ir kādas tur attīstības rezultāts, ja nebūtu skaidrs, ka veiktās pārmaiņas tikai vājināja latviešu valodas pozicijas un latviešu tautas identitāti. Un veiktās pārmaiņas nebija valodas attīstīšanās un pilnveidošanās, bet padomju varas pārkrievošanas procesa daļa. Arī tagadējās Latvijas valstī noteicēji ir tie paši, kas kropļoja latviešu valodu un pārkrievoja latviešus. Okupācijas laikā ieviestā padomju rakstība mūsu valodu tuvināja krievu valodai un attālināja no latīņu un grieķu valodām. Mūsu valodā jau ir ieviesti ap 10000 krievu valodas atdarinājumu. Un krievu valodas ietekme nav mazinājusies arī formāli neatkarīgā Latvijā.

Krievu valodai tuvinājusies līdzskaņa l izruna – tas kļuvis ļoti ciets. Ja tam blakus ir patskanis i, tad arī tas ir kļuvis līdzīgs krievu valodas cietajam ы.

Latvieši sākuši līdzskaņus č,, š un ž runāt ar lūpu apaļojumu, kā krievu valodā.

Latviešu gramatikā sāk zust īpatnības, kuŗu nav krievu valodā. Nereti vokātīva vietā dzirdams nōminātīvs, lokātīva vietā parādās citi locījumi kopā ar prievārdiem. Kā krievu valodā atstāstījuma izteiksmes vietā ieviešas īstenības izteiksmes vienkāršā pagātne. Arvien retāk lieto saliktos laikus, jo krievu valodā to nav.

Daudz krievu valodas ietekmju ir sintaksē. Dzirdams daudzskaitlis blakus gada skaitļiem: 1991. līdz 1999. gados (pareizi – gadā). Nesaskaņotais apzīmētājs, tiek pārcelts aiz apzīmējamā vārda.

Par krievu valodas atdarinājumu jāatzīst palīgteikuma novietojums starp nesaskaņoto apzīmētāju un apzīmējamo vārdu.

Mainot vārdu kārtu pēc krievu valodas līdzības, ļoti bieži ir sakropļots palīgteikuma sākums.

Bieži latviešu valodā dzirdami krievu valodas vārdi tādos gadījumos, kur tie nav vajadzīgi un var pateikt latviski. Un ļaunākais ir tad, ja ar latviešu valodas vārdiem atdarina krievu valodas vārdus un teicienus. Tad valoda ir it kā latviska, bet patiesībā – krievu valodas atdarinājums.

Padomju okupācijas laikā latviešus cītīgi mācīja atdarināt krievu valodu. Šāda paklausība un sevis noniecināšana manāma joprojām, un latvieši tagad labprāt pakļaujas ne vien krievu valodas ietekmei, bet sāk atdarināt arī angļu valodu. Un parādās angļu gramatikas atdarinājumi.

Tāpat kā feodālisma vācu baronu varas laikā arī tagad atkal sākti bez vajadzības lietot daudzi vācu valodas vārdi.

Nav tiesa, ka pēc Latvijas valsts atjaunošanas latviešu valodas kopšana ir lieka. Nav tiesa, ka krievu valodas ietekme ir beigusies. Patiesībā tā turpinās un pat pastiprinās. Maldīgs ir viedoklis, ka mums ir jāpārņem no citām valodām šo valodu teōrija. Mūsu valoda ir atšķirīga.

Mūsu valodas kopšana jāsāk ģimenēs un skolās. Jāaudzina lepnums par mūsu valodu, tautu un valsti. Padomju gados to visādi niecināja un no šādas paklausības mums ir jāatbrīvojas.

Latviešu valoda ir ne tikai sazināšanās līdzeklis, bet arī liela un svarīga kultūras vērtība un tāpēc kopjama un sargājama. Valoda ir vienīgais, kas mums vēl palicis, viss pārējais jau ir atņemts.

Iedomāsimies nelielu līdzību. Līdz 1940. gadam Latvijas karogs bija sarkanbalti sarkans. Okupētajā Latvijā, tas ir LPSR ar zilu viļņotu līniju. Atjaunojot sarkanbaltsarkano, valsts ģerboni, himnu un citus brīvvalsts atribūtus un simbolus līdzīgi jārīkojas arī ar latviešu valodu. Jāatjauno pareiza latviska rakstība.

Mums ir tiesības izvēlēties, kādu Latviju gribam, kādā vēlamies dzīvot un kādā rakstībā rakstīt. Šī mūsu izvēle arī liecinās, kas esam patiesībā. Vai patriotisku runu teicēji vai patrioti?

Kas valda valodu, valda prātu.

Biedrības «Latvietis»
priekšsēdis
Jānis Kušķis


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Hilda, Teiksma
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».