Maijā mēs svinam Mātes dienu un nedaudz vēlāk arī Ģimenes dienu. Vēlos aizdomāties par to, kādas tad mūsdienās ir latviešu ģimenes? Salīdzinot ar gadus simts attālu pagātni, diezgan jūtami ir mazinājies to skaitliskais sastāvs. Ar to es domāju ne tikai bērnu skaitu ģimenē šis skaitlis ir mazinājies visās t.s. civilizētajās valstīs, un tam par iemeslu diemžēl ir arī materiālās labklājības augšana – ļaudis vairs neuztraucas par savām vecumdienām, ir pārliecināti, ka tās būs pietiekami nodrošinātas ar pensiju, un līdz ar to bērnu un mazbērnu atbalsts nebūs nepieciešams. Citādāk bija laikos, kad pensiju tikpat kā neviens nesaņēma, tāpēc bezbērnu ļaudīm vecumdienas nācās pavadīt nabagmājās, bet ģimenes locekļu skaitu kopumā. Mūsu tautas dainas liecina, ka jau sen mūsu senči draudzīgi dzīvoja zem viena jumta trijās paaudzēs – vecāki, bērni, mazbērni – katram bija sava vieta un loma saimes mājā, neviens tās loceklis nebija lieks un neviens arī netika atstumts, bet grūtajos brīžos «visi bija par vienu un viens par visiem». Tieši ģimenes arī bija tas Latviskuma avots, kas ļāva saglabāt Latviešu valodu un kultūru laikā, kad nebija ne skolu, ne grāmatu dzimtajā valodā. Ne jau tikai mūsu, arī daudzām citām mazajām, apspiestajām tautām bija līdzīgi.

Bet kosmopolītu, masonu ložu mērķis ir iznīcināt valstis un tautas, radot lielu, pārnacionālu finanšu impēriju ar Pasaules valdību. 20. Gadsimtā tie aktīvi degradēja ģimenes jēdzienu, propagandējot, ka bērniem noteikti jādzīvo atsevišķi no vecākiem. Nevienam nav jāiejaucas (lasi – jāsadarbojas, jāpalīdz) citam cita dzīvē...utt. Kā pozitīvs piemērs tika minēti bagāti, turīgi ļaudis, kas nedod naudu savai atvasei uzņēmējdarbības uzsākšanai, bet liek tai to nopelnīt pašai...u.tml. Protams, ka šādi audzināts cilvēks, nesaņēmis mīlestību un atbalstu no saviem vecākiem mazotnē, neko viņiem arī nedos pretī tad, kad tie būs kļuvuši veci un vārgi, nerūpēsies par tiem, bet gan nogrūdīs tos pansionātā, apciemojot ne biežāk kā reizi gadā un reizēm pat ar nepacietību gaidot, kad tad beidzot saņems ziņu no aprūpes iestādes, ka jābrauc mirušais tuvinieks apglabāt. Cilvēkam, kuram nav dārga sava ģimene, ļoti ātri kļūst vienaldzīga arī viņa tauta un valsts, viņam kļūst pilnīgi vienalga, kur dzīvot, kādai tautai un kultūrai piederēt, vienīgais, kas viņu uztrauc, ir viņa naudas maka biezums.

Paskatieties apkārt, cik daudziem jūsu paziņām, radiem bērni ir kaut kur ārzemēs (ne tikai varenplašajā ES, bet arī ASV, Kanādā, Austrālijā...utt.), ar vecākiem neredzas gadiem ilgi, labi, ja reizi mēnesī piezvana vai atsūta kādu tīmekļa «mēstuli»! Taču ne jau tikai par mūsu valsti pametušajiem latvietīšiem ir jāuztraucas. Tepat, mūsu vidū joprojām dzīvojošie arī daudzi nemaz nav labāki. Jaukto laulību skaits pēc PSRS sabrukuma diemžēl nebūt nesamazinās, tieši otrādi, tas vēl turpina pieaugt. Ja padomju okupācijas laikā letiņi pārsvarā precējās ar krievvalodīgajiem (tas turpinās arī vēl joprojām), tad tagad modē nākusi tieksme nogrābt sev bagātu (trūcīga latvieša izpratnē) ārzemnieku(-ci). Vairs nepievērš uzmanību ne rasei, ne tautībai, ticībai. Tad varēs radu, draugu un kaimiņu priekšā lielīties – re, mēs esam saradojušies ar ārzemnieku! Un apkārtējie viņus nenosodīs – nē, viņi raudzīsies šajos ļautiņos ar skaudību: «Re, kā viņam(i) paveicās! Kāpēc mans dēls (meita) nevarēja būt viņa(s) vietā?».

Protams, arī mūsu varturi visādi veicina šos noziedzīgi nelietīgos procesus. Atgādināšu –brīvvalsts laikā bija norma likumdošanā – ja sieviete apprecas ar ārzemnieku, viņa zaudē LR pilsonību! Mūsu varneši, tā vietā, lai, likvidējot dzimumu diskrimināciju, attiecinātu šo visnotaļ pareizo un saprātīgo (no nācijas saglabāšanas viedokļa) likuma normu arī uz vīriešiem, to nolemj likvidēt vispār! Vēl jo vairāk – nesen kāds Daugavpils okupantu avīzes žurnālists V. Vereteņņikovs saņēma Latvijas Žurnālistu Savienības balvu par to, ka aktualizējis šādu problēmu: Latvijas pilsonis apprecējis Krievijas pilsoni, kura saņēmusi īslaicīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, bet, lai saņemtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, šai jānokārto Valsts valodas eksāmens vismaz 1.«B» līmenī. To viņa kategoriski nevēlējās darīt, tāpēc šai nācās maksāt par dzemdībām vairākus simtus latu. Šis Vereteņņikovs to pasniedza kā lielu netaisnību, un mūsu brašie deputāti tūlīt veica izmaiņas likumdošanā – nu arī īslaicīgās uzturēšanās atļaujas īpašniekiem visi medicīnas pakalpojumi Latvijā būs par brīvu!

Kā mums, Latviešu Patriotiem, rīkoties šādā situācijā, kā glābt to, kas vēl ir glābjams? Pirmais un galvenais, kas jāievēro – stingri un kategoriski jānosoda katrs mūsu draugs, tuvinieks un ģimenes loceklis, kas saradojas ar nelatvieti! (Visas rases un tautas ir labas, un tieši tāpēc to saplūšana un izzušana nav pieļaujama! ) No šāda cilvēka ir jānorobežojas, jāpārtrauc ar viņu jebkuri sakari, mūsu ģimenes nama durvīm tādam īpatnim ir jābūt slēgtam! Saprotams, tas ir smagi – būtībā pret dzīvu cilvēku sākt izturēties kā pret mirušu, taču te jārīkojas kā gangrēnas gadījumā: jānogriež kāja vai roka, lai neietu bojā viss ķermenis! Žēl būs šī nokaltušā zara, taču vismaz viss dzimtas koks paliks dzīvs! Savukārt, mēģinot integrēt svešu rasu un tautu pabiras mūsu vidū, mēs nonāksim pie tā, ka ies bojā gan mūsu dzimta, gan arī šis svešinieks zaudēs saikni ar savējo, par ko, savukārt (gribētos vismaz cerēt, ka tā būs!) skums viņa ģimenes locekļi. Paldies Dievam, mūsu tautas skaits vēl pagaidām mērāms miljonos, nevis simtos (kā dažām indiāņu ciltīm), un mums nav nepieciešams iepludināt svešas asinis, lai uzlabotu genofondu un novērstu asinsgrēku!

Latvieši, ja gribam lai mūsu tauta izdzīvo šai drūmajā globalizācijas laikmetā, tad vismaz pēdējo, kas mums vēl ir atlicis – ģimeni – neļausim zaimot un nonievāt!

Aivars Gedroics