Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


Veltījums visām Latviešu Mātēm
23.05.2008

Kat­ra nā­ci­ja ir tik stip­ra, cik stip­ras ir tās sie­vie­tes. Par lat­vie­šu tau­tu pa­ma­to­ti sa­ka, ka tā ir ma­za, bet stip­ra. Tā ir at­zi­nī­ba mū­su sie­vie­tēm: mā­tēm, mei­tām, sie­vām un mā­sām. Pel­nī­ta at­zi­nī­ba.

Pa­tei­co­ties vi­ņām, lat­vie­ši iz­ne­sa cau­ri sep­tiņ­simt ap­spies­tī­bas ga­diem bal­tis­ko kul­tū­ru un sa­gla­bā­ja tau­tu vai­rāk vai ma­zāk et­nis­ki tī­ru. Ka­ru un ju­ku lai­kos, ge­no­cī­da ap­stāk­ļos un trim­dā lat­vju sie­vie­tes bi­ja ra­do­šas, paš­aiz­lie­dzī­gas un ne­sa­lau­ža­mas. Uz vi­ņu ple­ciem gū­lās vi­sat­bil­dī­gā­kā nas­ta – jaun­ās pa­audzes ra­dī­ša­na, ga­rī­gā man­to­ju­ma no­do­ša­na tai.

Vēs­tu­ris­ko ap­stāk­ļu sa­kri­tī­bas dēļ ar bēr­nu audzi­nā­ša­nu no­dar­bo­jās gal­ve­no­kārt sie­vie­tes, mā­tes, vi­ņas ne ti­kai sar­gā­ja ģi­me­nes pa­var­du, bet ie­audzi­nā­ja pēc­nā­cē­jos arī mī­les­tī­bu pret Tēv­ze­mi, pret sa­vu tau­tu.

Un ne ti­kai. Ne­re­ti lat­vju sie­vie­tes ak­tī­vi ie­sais­tī­jās cī­ņā par sa­vas tau­tas brī­vī­bu. Se­viš­ķi liels to īpat­svars bi­ja tie­ši otr­rei­zē­jās pa­dom­ju oku­pā­ci­jas ga­dos. Vi­ņas ne ti­kai vi­siem lī­dzek­ļiem at­bal­stī­ja na­ci­onā­los par­ti­zā­nus un pa­grīd­nie­kus, bet arī pa­šas iesaistījās pre­to­ša­nās kus­tī­bā. Pār­lie­cī­bas un ne­le­gā­lās dar­bī­bas dēļ sim­tiem un var­būt pat tūk­sto­šiem mū­su sie­vie­šu no­nā­ca če­kas mo­ku kam­ba­ros un Si­bī­ri­jas ka­tor­gas no­met­nēs. Dau­dzas tur sagūta ma­su ka­pos sma­ga dar­ba, sli­mī­bu, ba­da, če­kis­tu lo­žu un dur­kļu nogalinātas.

Šo­dien vai ik­kat­ram zi­nāms, kas če­kis­tu gūs­tā no­nā­ku­šiem pat­ri­otiem bi­ja jā­iz­cieš pra­ti­nā­ša­nu lai­kā; mal­dī­gi bū­tu do­māt, ka ar sie­vie­tēm sa­dis­tis­kie ben­des bū­tu ap­gā­ju­šies cil­vē­cī­gāk. Glu­ži ot­rā­di, tie­ši sie­vie­tes cie­ta sma­gāk gan fi­zis­ki, gan mo­rā­li.

Arī uz Krie­vi­jas zie­me­ļiem de­por­tē­ta­jām jeb iz­ves­ta­jām sie­vie­tēm ne­klā­jās vieg­li. Dau­dzos ga­dī­ju­mos vī­rus un tē­vus at­rā­va no mā­tēm un bēr­niem. Arī ša­jos ga­dī­ju­mos at­bil­dī­ba par bēr­nu lik­te­ni bi­ja jā­uz­ņe­mas sie­vie­tēm.

Dau­dzām Lat­vi­jā pa­li­ku­ša­jām sie­vie­tēm nā­cās pār­dzī­vot grū­tus lai­kus, jo vi­ņu vī­ri, brā­ļi, tē­vi un ie­ce­rē­tie vai nu slē­pās un cī­nī­jās me­žos na­ci­onā­lo par­ti­zā­nu rindās, vai arī at­ra­dās ka­ra gūs­tek­ņu un kon­cen­trā­ci­jas no­met­nēs. Dau­dzi bez iz­re­dzēm jel­kad at­griez­ties Dzim­te­nē.

To sie­vie­šu skaits, kas ga­rus ga­dus gai­dī­ja sa­vu mī­ļo pār­nāk­ša­nu, ir mi­nā­mas tūk­sto­šos, un šo va­ro­nī­go epi­zo­di mū­su tau­tas lik­teņ­gai­tā nav ie­spē­jams no­vēr­tēt par augs­tu. Gai­dīt ne­no­zī­mē­ja ti­kai sē­dēt mā­jās kā mū­ķe­nei un gaus­ties par sū­ro lik­te­ni, tas no­zī­mē­ja uz­tu­rēt ar ie­slo­dzī­to sa­rak­sti, sū­tīt pie­ne­su­mus, braukt tūk­sto­šiem kilo­met­ru ga­ru ce­ļu, lai da­bū­tu sa­tik­ša­nos. Uz šā­dām pre­tpa­dom­ju ele­men­tu jeb valsts no­ziedz­nie­ku at­bal­stī­tā­jām če­kis­ti un ci­ti va­ras pār­stāv­ji iz­da­rī­ja spie­die­nu no­lū­kā iz­jaukt jeb­kā­du sa­ka­ru uz­tu­rē­ša­nu un pa­nākt rak­stis­ku at­teik­ša­nos no vī­riem, tē­viem un lī­ga­vai­ņiem. Ne ma­zu­mam sie­vie­šu nā­cās pār­ciest gan rup­ju, gan iz­smal­ci­nā­tu te­ro­ru, šan­ta­žu un ie­bai­dī­ša­nu, arī kār­di­nā­ša­nu.

Ne­ska­to­ties uz vi­su to pre­to­ša­nās kus­tī­bas ak­tī­vu or­ga­ni­zē­tā­ju Jā­ni – An­si Arā­ju vi­ņas lī­ga­va gai­dī­ja sep­ti­ņus ga­dus, bet vi­ņa līdz­gait­nie­ku Gu­nā­ru Du­pu­ru se­šus ga­dus gai­dī­ja di­vas jau­na­vas, ma­na lī­ga­va gai­dī­ja trīs ga­dus.

Rī­gas Avi­āci­jas in­sti­tū­ta kur­san­ta Bru­no Ja­vo­iša lī­ga­va, stu­den­te, par ne­at­sa­cī­ša­nos no sa­ka­ru uz­tu­rē­ša­nas ar šo va­ro­nī­go pat­ri­otu, no­tie­sā­tu uz sep­ti­ņiem ga­diem ka­tor­gas dar­bos par Lat­vi­jas Sar­kan­balt­sar­ka­nā ka­ro­ga uz­vil­kša­nu Rī­gas Ra­dio­tor­nī un par oku­pan­tu sar­ka­nās lu­pa­tas no­rau­ša­nu, pēc pub­lis­kas kau­ni­nā­ša­nas če­kis­tu or­ga­ni­zē­tā stu­den­tu un pa­snie­dzē­ju mī­ti­ņā no augst­sko­las ti­ka iz­slēg­ta.

Tā­pat tie nav spē­ju­ši ap­klu­si­nāt no­mo­cī­tā va­ro­ņa Gu­nā­ra As­tras kun­dzi Lī­vi­ju As­tru, arī vi­ņu mei­tu Di­ānu, tā­pat He­lē­nu Cel­mi­ņu un ne­skai­tā­mas ci­tas pat­ri­otes.

Caur vi­ņām lat­vie­šu tau­ta ir stip­ra, jo šīs mū­su na­ci­onā­lis­tes dod tai spē­ku, ie­dves­mu, ce­rī­bu un ti­cī­bu. Ti­cī­bu tau­tas dro­šai nā­kot­nei un tais­nī­bas uz­va­rai. Var­būt tie­ši ta­gad, kad mū­su tau­tas ek­sis­ten­ce arī, ti­kai tī­ri fi­zis­kā jeb bi­olo­ģis­kā ziņā ir ap­drau­dē­ta, sie­vie­tes mā­tes, mei­tas un mā­sas, šo tra­ģis­mu ap­zi­nā­da­mās, aici­nās un sa­lie­dēs mūs, vī­rus un dē­lus, cī­ņai, var­būt jau pē­dē­jai, un, ja vi­ņas mūs spēs ie­dves­mot kaut vai uz god­pil­nu nā­vi ar zo­be­nu ro­kā, tad arī ši­nī ga­dī­ju­mā vi­ņas būs iz­pil­dī­ju­šas sa­vu cē­lo mi­si­ju cil­vē­ku un Die­va priek­ša.

Lat­vi­jā pat­ri­otu sie­vas, kam Tēv­ze­me un nā­ci­ja ir augst­āk par vi­su, no­teik­ti ir vēl vai­rāk, bet nav per­so­nas ar tā­du ga­ra spē­ku, kas vi­sus sa­lie­dētu.

A. Še­fers

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».