Plē­so­ņu un no­ziedz­nie­ku ban­da. Plik­pau­ri un bār­das klā­to ģīm­ju bars. Res­nās ba­rok­les, kas dār­gām smar­žām pū­las mie­sas smir­do­ņu par zie­du aro­mā­tu vērst.

Vi­si jūs, kas mīk­stos krēs­los sē­žat, tau­tu ap­lau­pāt un spļau­jat vir­sū tai. Cik gan il­gi lat­vju ze­me cie­tīs jū­su no­de­vī­bu, me­lus, zag­ša­nu un čūs­ku dzē­lie­nus?

Lat­vi­ja, ko sa­vā sir­dī ne­sām. Lat­vi­ja, ko svē­tu tu­rē­jām, ta­gad pa­šu ie­vē­lē­to kun­gu iz­lau­pī­ta. Pār­do­ta. Par na­bag­mā­ju pār­vēr­sta.

Ejiet, dā­mas, kun­gi, el­lē jūs ar Ei­ro­sa­vie­nī­bu! Mums ar ko­mu­nis­ma «lai­mes sau­li» pie­ti­ka. At­ņē­māt mums no­pel­nī­tās pen­si­jas un zār­ka nau­du un uz sa­va vār­da ār­zem­jban­kās mil­zu sum­mas no­li­kāt.

Aiz­ri­jie­ties, jūs, ar in­va­lī­diem at­ņem­ta­jām zā­lēm! Aiz­ri­jie­ties, jūs, ar at­rait­ņu un bēr­nu asa­rām! Aiz­ri­jie­ties, jūs, ar sa­viem ce­pe­šiem un dār­giem vī­niem! Un ar mel­nās mai­zes rie­cie­niem, ko bā­riem no­lau­pāt!

Kā gan svē­tās Lat­ves ģer­bo­nis un ka­rogs tel­pā pa­cieš jū­su klāt­būt­ni un viep­ļus ļau­na­jos? Kā gan me­liem ap­gā­nī­tās lū­pas spē­jī­gas ir dzie­dāt «Tau­tas lūg­ša­nu»?

Nav jums Tēv­ze­mes, ne tau­tas. Nav jums de­be­su, nav Die­va. TI­KAI va­ra prā­tā. Va­ra. Un vēl nau­da. Nau­da, asins­svied­riem klā­tā, ne­tī­rā.

Rieb­jas ska­tīt ek­rā­nā un avīž­la­pās mil­jo­nā­ru pur­nus. Rie­bek­ļus un vi­sus tos, kas tau­tu iz­sūc, vi­ņas svied­rus dzer. Dzer ik die­nas, mē­ne­šus un ga­dus. Kam to da­rīt mū­žam ne­pie­tiek...

...Ne­pa­bei­dzu tei­ku­mu es sāk­to. Ie­nā­ca mans kai­miņš, bom­zim līdz­īgais. Tei­ca:

– Beidz tu vai­ma­nāt par grū­to dzī­vi. Val­sti ap­lau­pīt un ap­zagt – tā tak īs­te­nā­kā DE­MO­KRĀ­TI­JA...