skolā bija jāraksta sacerējums par tematu «Ko
es darītu ja būtu pasaules valdnieks?» Viņš toreiz ļoti emocionāli
rakstīja, ka izdarītu tā, ka nebūtu kara. Diemžēl viņš neuzrakstīja, kā viņš to
izdarītu, jo ar labo gribu vien ir par maz.
Ja man būtu jāraksta līdzīgs sacerējums, es sāktu ar to, ka
ļautu visām nācijām apvienoties. Izņēmums būtu tikai tās nācijas, kas savulaik
okupējušas svešas zemes un tur nometinājušas savus pavalstniekus. Tā, piemēram,
Krievijai būtu jāsavāc atpakaļ etniskie krievi no bijušajām PSRS republikām,
bet Ķīnai no Tibetas jārepatriē uz dzimteni ķīnieši.
Tad es ļautu izveidoties vienotai Kurdistānai, kaut arī
Turcija, Irāka un Irāna zaudētu daļu savas teritorijas, vienotai Maķedonijai,
kaut arī Grieķija un Bulgārija zaudētu teritorijas. Es ļautu izveidoties
vienotai Albānijai, pievienojot tai Kosovu, tāpat Maķedonijas un Serbijas
albāņu teritoriju. Es ļautu izveidoties vienotai Ungārijai, pievienojot tai
Serbijas, Rumānijas un Slovākijas ungāru teritorijas. Es ļautu izveidoties
vienotai Īrijai, pievienojot tai īru apdzīvotos katoļu rajonus Ziemeļīrijā.
Līdzīgā veidā turpinot, es nonāktu pie Latvijas. Latvijā pēc padomju laika civīlokupantu
repatriācijas es sarīkotu vēlēšanas, lai valsts pilsoņi paši izlemj, ko
īsti vēlas. Ja nolemtu saglabāt latviešu Latviju un pakļauties tās likumiem –
lai notiek! Ja Latgale vēlētos autonomiju, arī to es ļautu. Ja Daugavpils
vēlētos viena pati autonomiju vai pievienoties NVS, arī to es ļautu, jo,
atstājot šo krievisko apgabalu Latvijai, neko vairāk par piekto kolonnu Latvija
tik un tā neiegūtu.
Bet vai daudzi uz to būtu gatavi? Vai nebūtu tā, ka
latvieši nezinātu, kur Daugavpili ar tās nelojālajiem iedzīvotājiem likt, bet
ļaut tai iet uz NVS arī nebūtu gatavi?
Edgars Vietalviņš