Lai­ka dzir­nas maļ ne ti­kai lai­ku, kas steidz ar pla­tiem un strau­jiem so­ļiem nā­kot­nē, bet arī cil­vē­ku lik­te­ņus, kas tiek ap­rau­ti pat pa­šas skais­tā­kās jau­nī­bas sā­ku­mā.

Le­ģi­onā­rus, kā kri­tu­šos, tā arī vēl dzī­vi pa­li­ku­šos, mēs at­ce­rē­jā­mies 16. mar­tā, bet ir vēl vie­na ļo­ti lie­la tau­tas da­ļa, ko sar­ka­nie oku­pan­ti var­mā­cī­gi aiz­ve­da un ie­vie­to­ja nā­ves no­met­nēs. Šīs no­met­nes ap­sar­gā­ja bru­ņo­ti var­mā­kas. Vie­nā no tā­dām no­met­nēm Tā­la­jos Zie­me­ļos, Vor­ku­tā, bi­ja 10 –20 tūk­sto­šu ie­slo­dzī­to, gal­ve­no­kārt sie­vie­tes ar bēr­niem. Oku­pan­ti bai­dī­jās ģi­me­nes at­stāt ko­pā, lai lat­vie­šiem ne­ras­tos pēc­nā­cē­ji lat­vie­ši, tā­dēļ vī­rus no­šķī­ra no ģi­me­nēm un no­sū­tī­ja ci­tur, at­stā­jot ti­kai ne­dau­dzus ve­cus vī­rus.

Kā­dā 1952. ga­da de­cem­bŗa die­nā da­ži za­ļok­šņi no ap­sar­dzes ie­ra­dās ba­ra­kā un ar vil­tu pie­dā­vā­ja da­žām mei­te­nēm do­ties vi­ņiem līdz it kā pa­lī­dzēt vir­tu­ves dar­bos, t.i., ga­ta­vot ēdie­nu. Mei­te­nes pa­šas būs la­bi pa­ēdu­šas un kaut ko va­rēs at­nest sa­vām ģi­me­nēm – tā vi­ņi mā­nī­jās. Vi­su lai­ku gan­drīz ba­dā dzī­vo­ju­šiem, šis pie­dā­vā­jums li­kās vi­li­nošs, kaut dau­dzi jau pa­zi­na šos krie­vu mā­ņus. To­mēr se­šas – pa­vi­sam jaun­iņas – var­mā­kām iz­de­vās aiz­mā­nīt sev līdz­i.

Pie­nā­ca va­kars, pie­nā­ca nā­ka­mā die­na, bet no mei­te­nēm – ne­kā­du zi­ņu. Ti­kai nā­ka­mās die­nas va­ka­rā Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes pro­fe­sors, kas bi­ja no­rī­kots par ase­ni­zā­to­ru, at­grie­zies no dar­biem, pa­tei­ca, ka no­klau­sī­jies ap­sar­gu sa­ru­nas un no tām sa­pra­tis: mei­te­nes iz­man­to­tas var­mā­cī­giem dzi­mum­sa­ka­riem un pēc tam pus­kai­las va­ļē­jā kra­vas ma­šī­nā aiz­ves­tas snie­ga kla­ju­mos. Vi­ņas rau­dā­ju­šas un lū­gu­šās, lai ved at­pa­kaļ uz no­met­ni, ta­ču slep­ka­vas at­stā­ju­ši sa­vus upu­rus piec­des­mit grā­du sa­lā, tā­lu no ap­dzī­vo­tas vie­tas, pus­kai­las.

Nā­ka­mā die­nā, 1952. ga­da 18. de­cem­bŗī, tie pa­ši ap­sar­dzes «va­ro­ņi» at­kal ie­ra­du­šies ba­ra­kā, mek­lē­ju­ši nā­ka­mos upu­ŗus. Kad sie­vie­tes pra­sī­ju­šas, kur ir ie­priek­šē­jā va­ka­rā aiz­ves­tās mei­te­nes, ci­nis­ki at­bil­dē­ju­ši, ka vi­ņas vairs ne­gri­bot at­griez­ties ba­ra­kā. Tad sie­vas ar mal­kas pa­ga­lēm un me­tā­la og­ļu bik­stā­ma­jiem sā­ku­šas sist slep­ka­vas, bet vī­ri tiem at­ņē­mu­ši ie­ro­čus.

Drīz vien ba­ra­ku ie­len­ca, caur dur­vīm un lo­giem sā­ka šaut ar trauk­smi pie­aici­nā­tie ar­mi­jas pa­līg­spē­ki. Vī­rie­ši vēl pa­gu­vu­ši uz­saukt vi­siem gul­ties uz grī­das un sā­ku­ši at­šau­dī­ties. Kad ap­sar­dzei at­ņem­tā mu­nī­ci­ja bi­ja iz­šau­ta un vairs ne­bi­jis, ar ko pre­to­ties, ie­slo­dzī­tie pa­de­vu­šies. Ba­ra­kā ie­bru­ku­šie nik­nu­mā spār­dī­ja uz grī­das gu­lo­šos. Kri­tu­šie bi­ja abās pus­ēs, pa­vi­sam des­mit.

Ie­ra­du­sies no­me­ti­nā­ju­ma vie­tas augst­ākā va­dī­ba, ie­slo­dzī­tie pie­pra­sī­ju­ši no­ma­nīt ap­sar­dzi. Tas arī ne­ka­vē­jo­ties iz­da­rīts, ta­ču uz pra­sī­bu, lai ne­ka­vē­jo­ties ba­ra­kā at­ves­tu at­pa­kaļ mei­te­nes, ne­kā­das at­bil­des nav bi­jis. Da­žas die­nas vē­lāk caur pro­fe­so­ru uz­zi­nā­ju­ši, ka mei­te­ņu mo­cī­tā­ji pie­spies­ti braukt un sa­mek­lēt, un kaut vai no­sa­lu­šo mei­te­ņu lī­ķus at­vest, ta­ču at­ra­da ti­kai ap­grauz­tus kau­lus, drēb­ju skran­das un ap­avus.

Pa šo ce­ļu pa­ras­ti ve­da at­kri­tu­mus, tā­dēļ tur klai­ņo­ja bal­tie lā­či, kas vi­su, ko vien var, ap­ēda.

Pēc šī no­ti­ku­ma vi­sus ie­slo­dzī­tos ne­lie­lām par­ti­jām iz­klie­dē­ja pa ci­tām ie­slo­dzī­ju­ma no­met­nēm pa vi­su pa­do­mi­jas zie­me­ļu un aus­tru­mu da­ļu.

Šo­dien starp dzī­va­jiem pa­li­cis ļo­ti maz acu­lie­ci­nie­ku un tiem arī jau stip­ri pār­i as­to­ta­jam ga­du des­mi­tam.

Pat ti­ran­na Sta­ļi­na nā­ve 1953. ga­da 5. mar­tā ne­at­ne­sa mo­cek­ļiem at­brī­vo­ša­nu, tā sā­kās ti­kai pēc čet­riem ga­diem, 1957. ga­dā.

Kas va­dī­ja šīs ļaun­da­rī­bas? Mēs to ļo­ti la­bi zi­nām…

Ri­bergs